Šis atkal ir viens stāstiņš par Ameli. Šoreiz ļoti vasarīgs.
Vai mācība par trīsstūri ir ģeometrija? Ameli, Nils un...
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Vasara bija klāt pilnā plaukumā. Ameli gatavoja savu lielo projektu. Tomēr bija jāatrod laiks aizšmaukt uz jūriņu un mazliet pasauļoties. Ameli un saule — tās bija īpašas attiecības.
Nu jā, attiecības ar sauli nebija tas pats, kas attiecības ar vīrieti. Tā otrā Ameli bija neizprotama pasaule, kurā saprast nevarēja neko, pat uzminēt ne. Viņa maldījās attiecību biezoknī kā džungļos.
Nils kā jau Nils: ik pa laikam sūtīja ziņas un saņēma atbildes atkarībā no garastāvokļa. Bet, par spīti tam, viņu attiecības ilga jau astoņus mēnešus.
Ameli bija norunāta pirmā tikšanās pie Valta darbā. Viņa bija ģērbusies piegulošā melnā kleitiņā un kurpēs uz papēžiem, kas bija neatņemama Ameli garderobes sastāvdaļa.
Valta birojs atradās Rīgas centrā, vecā, skaistā mājā. Biroja logi izgāja uz ielas pusi. Ameli bija atnākusi mazliet par agru. Viņa uzkavējās biroja priekštelpā, jo negribēja ierasties nelaikā. Ameli patika precizitāte darba lietās. Norunātajā laikā viņa devās iekšā. Administratore viņu laipni pavadīja.
Valta kabinetā bija novietoti divi lieli, ērti krēsli. Durvis bija vaļā. Tālākajā krēslā, kāju pār kāju pārmetis, smaidot sēdēja Valts.
«Sēdies. Ko gribi dzert, tēju vai kafiju?» Valts jautāja.
«Tēju. Es kafiju nedzeru,» Ameli atbildēja.
Durvis bija vaļā, un Valts skaļā balsī nokomandēja: «Mums, lūdzu, divas tējas.»
«Vai tu arī nedzer kafiju?» Ameli jautāja.
«Dzeru, bet es kompānijā ar tevi,» Valts plaši nosmaidīja un aizdedzināja cigareti.
«Kur tu biji 15 minūtes, es redzēju, ka tu atnāci ātrāk?» Valts jautāja. «Es… nu, es uzgaidīju,» Ameli apmulsa. Viņa paskatījās uz logu un saprata, ka Valts pie tā stāvējis un redzējis Ameli ejam pa ielu.
«Es gribu runāt par darbu,» Ameli strupi noteica, jo viņai ļoti nepatika, ka viņu mulsina. Viņi norunāja stundu. Pienāca laiks atvadīties. Ameli strauji piecēlās kājās. Arī Valts piecēlās.
«Vai negribi, es tev parādīšu klubu, kas atrodas apakšā?» Valts jautāja, un, nesagaidījis atbildi, viņš jau bija satvēris Ameli aiz rokas un vilka uz priekšu. Ameli gāja līdzi, pie sevis domājot: «Tas nu gan ir straujais.» Viņi izstaigāja kluba telpas, un Valts dedzīgi stāstīja, kas te jau ir un kas vēl būs. Ameli gāja viņam mazliet iepakaļ un nevarēja saprast, kādā sakarā tas viss notiek. Valts pavadīja Ameli līdz ielai, vēl mazliet papļāpāja, un viņi smaidot šķīrās.
Ameli iesēdās mašīnā un traucās uz Jūrmalu, viņa gribēja vēl pagūt uz pludmali. Neiebraucot vasarnīcā, viņa tieši devās uz jūru. Mašīnas bagāžniekā bija dežūrpeldkostīms un paknaps dvielītis situācijām, kad gribas aizbēgt no visiem un padomāt par dzīvi. Ar gandrīz dzirdamu labsajūtas vaidu viņa apgūlās smiltīs. Bija labi. Ļoti labi. Saule sāka sildīt Ameli muguru, un viss apkārt notiekošais zaudēja nozīmi.
Iezvanījās telefons. Tas bija Nils: «Čau. Ko dari?»
Ameli: «Tikko apgūlos smiltīs un gribēju pasauļoties.»
Nils: «Kur tu esi?»
Ameli: «Mellužos.»
Nils: «Es esmu Bulduros, neiebilsti, ja atskrienu pie tevis?»
Ameli: «Lido!» Viņa laiski atlaidās uz sava mazā dvielīša un baudīja sajūtu, kad ir tik labi…
Ameli sajuta sev uz kājām birstam smilšu straumīti. Arvien augstāk un augstāk. Viņa smaidīja. Ameli strauji pagriezās, krūšturis palika uz dvielīša. Tas bija Valts. Ameli pārsteigumā sastinga. Valta acis hipnotiski vērās uz Ameli smilšainajām krūtīm.
«Piedod, negribēju tevi sabaidīt, bet tu tik forši gulēji, ka es nespēju atturēties no kārdinājuma pienākt tev klāt.»
Ameli apmetās uz vēdera: «Ej, lūdzu, projām. Tūlīt.» Ameli acīs sariesās aizvainojuma asaras.
«Piedod, lūdzu, piedod, es negribēju tā, Valts apjucis taisnojās. «Man bija steidzami jābrauc uz Jūrmalu. Uz šosejas pamanīju tevi mašīnā un gribēju pārsteigt.» Ameli pat nepaskatījās uz Valta pusi, tikai dzirdēja, ka soļi smiltīs attālinās.
Pēc piecām minūtēm atnāca Nils un, apķēris Ameli, gribēja viņu noskūpstīt. «Kas tev notika?» Nils jautāja, redzēdams notecējušo tušu uz Ameli vaiga.
«Es domāju, ka tu neatbrauksi,» Ameli sameloja, jo paskaidrot notikušo likās neiespējami.
Nils cieši apskāva Ameli, un pirmo reizi viņai gribējās uzticēties Nilam. Nils izvilka no somas savu lielo frotē palagu, un Ameli pārvēlās pie Nila. Krūšturis palika kaut kur tur…
Nils juta Ameli satraukumu, bet nespēja to izskaidrot, tāpēc lēni sāka glāstīt viņas muguru. Ameli pamazām nomierinājās. Nila rokas maigi ceļoja pa Ameli augumu glāstošas un nomierinošas. «Aiziesim pēc tam pie manis uz vasarnīcu, labi?» — «Man pēcpusdienā jābūt darbā,» Nils noteica. «Es tev piezvanīšu.» Ameli pagrieza galvu uz jūras pusi un ļāva saulei sevi sasildīt, jo viņai likās, ka vīrieši to šodien neprata.