Ko zinām par nezināmo

Dramaturgam Aleksandram Ostrovskim (1823–1886) interese par literatūru rodas jau bērnībā, lasot plašās tēva bibliotēkas krājumus, taču nopietni pievērsties rakstniecībai viņš nolemj aptuveni 20 gadu vecumā, kad pamet studijas Maskavas universitātes juridiskajā fakultātē, kur nokļuvis, pateicoties tēva gribai.

Tētuka neatlaidība gan izpaužas arī brīdī, kad dēls nolēmis kļūt par rakstnieku – viņš panāk, ka A. Ostrovskis sāk strādāt Maskavas tiesā, un tur topošais dramaturgs pavada septiņus gadus, noskatot bagātīgu materiālu lugām. Tur strādājot, viņš uzraksta savu pirmo nozīmīgo lugu Pašu ļaudis – sapratīsimies. Zinot, ka A. Ostrovskis sarakstījis 47 lugas (vairākos avotos minēts, ka 48), nav grūti izrēķināt – katrā nākamajā gadā Ostrovskis sacerējis pa vienai lugai, bet reizēm arī vairāk. Turklāt sešu lugu autorību dalījis ar citiem rakstniekiem, daudz rakstījis par teātri un aktieru darbu, kā arī Mazajam teātrim tulkojis apmēram 100 lugu – Šekspīra, Servantesa, Goldoni, Plauta, Terencija darbus. Dramaturgs pratis vairākas valodas – grieķu, franču, vācu, angļu, itāļu, spāņu.

A. Ostrovskis ne tikai rakstīja lugas, bet septiņas arī pats iestudējis un bijis režisora asistents. Viņa teātris ir Mazais teātris, kurā iestudētas visas Ostrovska jaunākās lugas. Bijis Maskavas teātru repertuāra daļas vadītājs.

Reālismam piederīgais A. Ostrovskis virknē lugu apraksta sava laika dzīves reālijas, aktuālos sabiedriskos procesus un tēlo tirgotāju, ierēdņu, bankrotējošu muižnieku vidi, atklājot sociālo apstākļu graujošo ietekmi uz personību. Daļa lugu veltīta teātrim, Ostrovskis rakstījis arī vēsturiskās drāmas. Viņa spalvai pieder simboliskā luga dzejā Sniegbaltīte.

L. M. Lotmans, A. Ostrovska nozīmi vērtējot, rakstījis, ka Ostrovska lugu īpatnības – paustā dzīves dramatisma izpratne, priekšstats par dramatisko konfliktu kā personības cīņas formu ar cilvēka verdzību «esības vispārējai kārtībai», tēlu runu kā dramatiskās darbības svarīgāko elementu, komiskā un traģiskā stihiju sarežģītās attiecības – tuvojoties gadsimtu mijai, sagatavoja augsni jaunai dramaturģijas un teātra izpratnei.

Pats A. Ostrovskis teicis, ka savās komēdijās redz «formu, kā izpilda sodu dzīvei». Viņa lugas mūsdienās ir ļoti iecienītas, jo ir šim laikam pat ļoti atbilstošas – cilvēku attiecības laikmetā, kurā dievs un ķēniņš ir nauda, bet dzīve norit pēc tirgus likumiem, uzrunā, jo stāsta kaut ko tik ļoti saprotamu kā no galvas zināmo ikvakara pasaciņu.

Populārākās A. Ostrovska lugas: Negaiss, Līgava bez pūra, Vilki un avis, Bez vainas vainīgie, Vēlā mīla, Mežs, Ienesīga vieta, Talanti un pielūdzēji.

Latvijas teātros plānoti pat vēl pieci (!) Ostrovska lugu iestudējumi, kas tikai pierāda viņa skatīto tēmu aktualitāti – Valmieras Drāmas teātrī taps Bez vainas vainīgie, Daugavpils teātrī – Mežs un Negaiss, pie Negaisa versijas ar nosaukumu Mēs savā Teātra observatorijā strādā arī Gaļina Poliščuka, Rīgas Krievu drāmas teātrī – Taisnība laba, bet – laime labāka.

Luga Līgava bez pūra

Līgava bez pūra tapusi 1878. gadā. Par iedvesmas avotu dramaturgam kalpojusi laikrakstā izlasīta kriminālziņa – kādā Krievijas guberņā greizsirdīgs vīrs nogalinājis savu jauno sievu. Izmeklēšanas gaitā noskaidrots, ka lietā iesaistīts arī bagātnieks, kam jaunu sieviešu pavešana ir hobijs.

Psiholoģiskās drāmas darbība notiek tagadnē – tas ir, 19. gadsimta 70. gadu beigās, un tēlotie notikumi – apmēram 12 stundu laikā, no pulksten 12 dienā līdz pusnaktij. Lugas varoņi dzīvo autora izdomātā pievolgas pilsētiņā Brjahimovā, tēlotajai videi Ostrovskis iespaidus smēlies ekspedīcijā pa Volgu 1856. gadā.

Būtiski, ka dramaturgs savu varoņu kristībās izmanto moljērisko vārdu došanas tradīciju, tāpēc A. Ostrovska tēlus vispirms raksturo to vārds vai (un) uzvārds.

Sieviešu vārdus dramaturgs mēdza izvēlēties visai dīvainus, taču galvenās varones vārds gandrīz vienmēr ļoti tieši raksturo viņas likteni. Līgavas bez pūra – Larisas – vārds tulkojumā no grieķu valodas nozīmē kaija. Larisas raksturs, dzīves izjūta, ko nosaka tieksme pēc morāles skaidrības un patiesuma cilvēciskajās attiecībās, ļauj viņas mītnes pilsētu uztvert kā būri, kurā viņa ir iesprostots putns, un vilkt paralēles ar autora, kam Līgavas bez pūra tapšanas laikā ir 18 gadu, darbu Kaija.

Lugu caurvij Larisas mīlestības pārdzīvojumi, apkārtējo vienaldzība un cietsirdība, kā arī pirkšanas un pārdošanas motīvs. Tajā galvenais tirdzniecības objekts ir pati Larisa. Tie, kas tirgojas un spēlējas ar sievieti kā lietu – Knurovs, Voževatovs, Karandiševs un liktenīgā bezsirds mīla, vienīgā radnieciskā dvēsele un vīrieša ideāls, elegantais Paratovs. Viņa uzvārdu skaidrojot, pētnieki lieto vārdus parāde, pirāts, arī varens, plēsīgs, spēcīgs un nesaudzīgs kā zvērs. Tātad – plēsējs ar tieksmi izrādīties, kurš pārdod putnus – vispirms kuģi Bezdelīga un pēc tam kaiju.

Daiļrunīgs vārdu salikums ticis trūcīgajam ierēdnim Karandiševam – goda vārds Jūlijs, protams, raisa spēcīgas asociācijas ar antīko Jūliju Cēzaru, uzvārds atvasināts no vārda karandiš un nozīmē – pusaudzis, bet tēva vārds Kapitoničs – no kapit (galva). Tātad viss kopā rada iedomīgu un nepamatoti pašapzinīgu tēlu, kas dīžājas kā pusaudzis un tiecas būt galvenais. Arī veiksmīgo veikalnieku, kungu gados ar kaudzi naudas – Knurovu – Ostrovskis apveltījis ar ne pārāk glaimojošu vārdu un uzvārdu. Mokijs – tas nozīmē – zaimojošais, bet knur – auns, arī vecs auns, kas turas pa gabalu no bara. Trāpīgi. Tulkojot ļoti bagātā un jaunā cilvēka Vasilija Voževatova vārdu, iegūstam salikumu atsaucīgais, laipnais cars.

Līgavā bez pūra skaidri atklājas Ostrovskim raksturīgais personāžu dalījums vilkos un avīs. Vilki diktē dzīves likumus, un jaunā paaudze nolemta pārdot tiem savu jaunību un ideālus. Šī luga tiek uzskatīta par labāko A. Ostrovska psiholoģisko drāmu, viņa daiļrades virsotni, kurā apbrīnojami ietilpīgā mākslinieciskā vienotībā apvienots vairums vēlīnā perioda lugu motīvu un tēmu.

Līgava bez pūra Latvijā

Līgava bez pūra nav iestudēta bieži. 1948. gadā tolaik Drāmas teātrī lugu uzvedusi Vera Baļuna, Larisu atveidoja Velta Līne. 1982. gadā Līgavu bez pūra Liepājas teātrī iestudējis Oļģerts Kroders ar Indru Briķi galvenajā lomā. Nacionālā teātra jaunā iestudējuma režisore ir Indra Roga, kas pagājušajā sezonā ļoti veiksmīgi debitēja uz Nacionālā teātra skatuves ar H. Ibsena lugas Nora iestudējumu. Lomās: Larisa – jaunā aktrise Līga Vītiņa, Paratovs – Normunds Laizāns, Knurovs – Edmunds Freibergs, Karandiševs – Uldis Anže, Voževatovs – Mārcis Maņjakovs, Robinsons – Ģirts Jakovļevs, Oguldalova – Ilze Rūdolfa, Jefrosija Potapova – Astrīda Kairiša, Ivans – Mārtiņš Brūveris, Gavrila – Vigo Rudevičs, Iļja – Dmitrijs Petrovs. Izrādē piedalīsies arī čigānu ansamblis Šerad. Scenogrāfs – Gints Sippo, kostīmu māksliniece – Večella Varslavāne, horeogrāfs – Jurijs Homutjanskis.

Cietsirdīgā romance

Kino skatītājiem Līgavas bez pūra sižets ir pat ļoti labi pazīstams. 1984. gadā krievu kino leģenda, bijušās Padomju Savienības teritorijā megapopulāro filmu Likteņa ironija jeb Vieglu garu!, Dienesta romāns u.c. režisors un scenārija autors Eldars Rjazanovs uzņem Cietsirdīgo romanci, par tās pamatu izmantojot Līgava bez pūra. To noskatās 22 000 000 (!) skatītāju, drāma iegūst labākās filmas nosaukumu, bet Ņikita Mihalkovs žurnāla Sovetskij ekran aptaujā tiek atzīts par labāko aktieri. Cietsirdīgā romance ieguvusi arī vairākas starptautiskas balvas.

E. Rjazanovs nav pieticīgs – viņš Cietsirdīgo romanci uzskata par nevainojamu darbu, bet Līgavu bez pūra – par vienu no labākajām A. Ostrovska drāmām, kuras galvenā tēma veltīta mūžam aktuālai problēmai – mīlestības un cinisma sadursmei.

Protams, trumpis režisora rokās allaž ir lielisku aktieru ansamblis.

Cietsirdīgā romance skatītājiem atklāja aktrisi Larisu Guzejevu, kas atveidoja Larisas lomu, un dāvāja iespēju redzēt, kā A. Ostrovska varoņu lomās dzīvo jau populārie aktieri, piemēram, Alise Freindliha Larisas māmuļas lomā, Paratovs – Ņikita Mihalkovs, Karandiševs – Andrejs Mjagkovs, Knurovs – Aleksejs Petrenko, Voževatovs – Viktors Proskurins.

Viens no košākajiem filmas spīdekļiem, protams, ir Ņ. Mihalkovs Paratova lomā. E. Rjazanovs apmierināti stāsta, ka viņš Paratova tēlam spējis piešķirt arī traģismu, rādot rakstura krāsainību. Režisors atceras kādu gadījumu, kurā nācies pārliecināties, ka Ņ. Mihalkovs šajā lomā ir tik organisks, ka viņam pat piedēvēti sveši lauri. Proti, reiz E. Rjazanovs risinājis krustvārdu mīklu un, ieraudzījis jautājumu – kas ir Cietsirdīgās romances režisors, jau priecīgi grasījies ierakstīt savu uzvārdu, taču režģī atbildei atvēlētajā vietā ietilpis nevis viņa, bet gan Paratova lomas atveidotāja uzvārds.

Par Karandiševa lomas tēlotāju Andreju Mjagkovu E. Rjazanovs teicis, ka aktieris ir tieši tāds, kādu gribējis redzēt Karandiševu – ja vēlas, ļoti pievilcīgs un žultains un nebūt ne «mazais» cilvēciņš. Taču šī loma aktierim varēja kļūt pēdējā – Cietsirdīgās romances uzņemšanas laikā Kostromā viņš gandrīz zaudējis dzīvību. Tas noticis, filmējot ainu, kurā Karandiševs ar laivu cenšas panākt kuģi Bezdelīga, jo uz tā klāja ir Paratovs un Larisa. Aktierim tika lūgts pieairēties pēc iespējas tuvāk, bet, sēžot ar muguru pret kuģi, viņš nav pamanījis, ka pieairējies bīstami tuvu tvaikoņa ratam.

A. Mjagkovam laimējies, ka laiva bijusi no ozola koka, nevis mūsdienu, no dēļiem būvēta. Kad viena no lāpstām iesitusi pa laivas purngalu, tā nevis sašķīdusi gabalos, bet pacēlusies vertikāli. Aktieris, protams, pakļuvis zem laivas un kādā intervijā ļoti emocionāli stāsta, ka, esot zem ūdens, paspējis secināt, cik nāve var būt nejēdzīga, cik nepatīkami, ka viņa nāvē vainos filmēšanas grupu un režisoru, un pat iedomājies, kā viņu apbedīs.

Līdzīgi kā Raimonda Paula vai Imanta Kalniņa kinomūzika, Andreja Petrova Cietsirdīgajai romancei komponētās dziesmas izgājušas tautā un kļuvušas ļoti populāras. Starp citu, viena Ņ. Mihalkova dziedātā romance skan arī Nacionālā teātra repertuārā esošajā Mihaila Kublinska izrādē Zilā.