Kā abinieki un rāpuļi ziemo nebrīvē

Kopā ar Rīgas Nacionālā zooloģiskā dārza abinieku nodaļas zooloģi Gintu Jansoni un abinieku nodaļas vadītāju Elvīru Hrščenoviču nokāpjam pagrabā zem abinieku ekspozīcijas ēkas. Te, vēsajā un mitrajā telpā, rindojas aizvērtas kastītes, kurās, sūnās vai smiltīs ielikti, glabājas vieni no zoodārza dārgumiem – abinieki un rāpuļi. Savulaik dzīvnieki uz ziemošanu likti ledusskapjos, bet tajos bijis grūtāk izsekot dzīvnieku labsajūtai un bijuši lielāki briesmu draudi, piemēram, grūtāk regulēt noteiktu temperatūru un bieži jākontrolē, vai sūnas drīz neizžūs, bet sūnu izžūšana arī dzīvniekam draud ar izžūšanu. Šeit, pagrabā, kastītēm, kurās ziemo abinieki un rāpuļi, ir nelielas atverītes, lai dzīvniekiem piekļūtu skābeklis.

Zooloģe atver vienu kārbu, un tur, glīti saritinājusies, guļ gludenā čūska – tā Latvijā ir retums. Citā kastē mājo smilšu vardes un vēl citā – zaļās vardes. Un viņas nebūt neguļ, bet tā miegaini kustas. Arī citi abinieki, kas dzīvo pagrabā novietotajos akvārijos, nedaudz kustas – līdzīgi kā dabā zem ledus var vērot nelielu varžu kustību. Ir gan gadījies, ka, temperatūrai nokrītot līdz nullei, dzīvnieki tiešām paliek nekustīgi. Piemērotākā temperatūra viņiem ir aptuveni + 4 C, + 5 C.

Interesanti, ka, pat dzīvojot zooloģiskā dārza ekspozīcijas ēkā, dzīvnieki jūt ziemas tuvošanos. «Mums ekspozīcijā ir diennakts gaismas taimeris – gaisma ieslēdzas tad, kad arī dabā aust saule, un izslēdzas, kad tā riet dabā. Iespējams, tādēļ daļa dzīvnieku jūt ziemas tuvošanos, piemēram, zalkši. Un jau septembra beigās viņi vairs neēd, pat ja ēdamais ir deguna priekšā,» min Ginta Jansone.

Divas nedēļas pirms ziemošanas dzīvnieku aprūpētāji jau apzināti nebaro abiniekus un rāpuļus, jo ir svarīgi, lai iztīrītos zarnu trakts un kuņģis. Un visa ziemošana, arī nebrīvē, abiniekiem un rāpuļiem notiek tukšiem punčiem, jo arī dabā dzīvniekiem, salīdušiem guļvietās, nav ko ēst – mūsu klimatā nav citu iespēju.

Bet, ja abiniekiem un rāpuļiem piedāvātu siltumu un ēdienu, vai tiešām viņi no tā ziemā atteiktos? «Neatteiktos, bet mēs vēlamies nodrošināt fizioloģiskos procesus – tā, kā daba to paredzējusi. Īpaši svarīgi tas ir, lai dzīvnieki varētu vairoties, un, lai tas notiktu, dzīvniekam jādzīvo pēc dabas ierastā ritma, proti, jāziemo. Un tad pēc guļas abiniekiem pirmais mērķis ir tieši vairošanās,» min Elvīra Hrščenoviča.

Šķiet, ka dzīvnieki ir dabas īpaši apveltīti, ja jau spēj pārlaist vairākus mēnešus neēdot. Tomēr tas viņiem nenākas viegli – ziemošana ir grūts periods un, ja dzīvnieks aiziet ziemguļā novājinātu organismu vai slims, dabā viņš parasti aiziet bojā. Tāpat tas beidzas, ja viņš nav sev atradis piemērotu ziemošanas vietu.

Lai dzīvnieki pārziemotu nebrīvē, viņu aprūpētāji īpaši novērtē, vai radība būs spējīga izturēt ziemu. «Mēs gribam saglabāt visus dzīvniekus, kas mums ir, tādēļ rūpīgi pieskatām, kāds ir viņu stāvoklis. Ja redzam, ka kāds nav pietiekami uzbarojies, tad viņa ziemošanas laiku plānojam īsāku vai neliekam ziemot vispār. Tāpat rīkojamies, ja mums nav nolūka dzīvniekus vairot,» skaidro Elvīra Hrščenoviča.

Vēlāk siltajās telpās speciāliste man rāda mazās kokvardes mazuļus – viņi tiks ziemot, kad būs apvēlušies un viņiem miera periods būs īsāks. Šeit, dzīvojot siltumā un mitrumā, dzīvnieki ēd un arī neaizmieg. Ziemā viņiem parasti dod nebrīvē audzētos circeņus, prusakus. Dabā savukārt siltums un mitrums ziemošanas laikā dzīvniekam var draudēt ar nāvi. Ne viens vien aiziet bojā atkušņu laikā, jo tad dzīvnieks pamostas, visi fizioloģiskie procesi atsāk aktīvi darboties, dzīvnieks iziet ārā, bet, uznākot salam, nosalst.