O 26.01.2021.

Ineta Radeviča: «Šķīrusies, gaidu mīlestību»

FOTO: AFI/G.Dieziņš

Skaistā vieglatlēte Ineta Radeviča cītīgi gatavojas startam Pekinas olimpiādē, taču pēc atgriešanās Latvijā viņas dzīve ir apmetuši pamatīgu kūleni, viņa ir šķīrusies.

Vai ir kāds notikums, kura dēļ tev ir mazliet skumji šķirties no šī gada?

Visi mani jaukākie aizejošā gada notikumi galvenokārt bija saistīti ar sportu - pērn pirmo reizi sacensībās startēju kā profesionāle, jo pirms tam lielajās sacensībās piedalījos kā studente. Pirmo reizi dzīvē notika tā, ka gan ziemā, gan vasarā man izdevās sasniegt personīgos rekordus, kas liecina par attīstību un ļauj izbaudīt, ko nozīmē ieguldīt lielu darbu un saņemt tā augļus. Man nav žēl, ka tas viss pagaist, jo vēl vairāk es gaidu no rītdienas. Esmu izdarījusi izvēli, ka palikšu sportā, un domāju, ka lielākie sasniegumi vēl tikai būs. Es gaidu Jauno gadu. Gaidu notikumus. Pēdējo trīs, četru mēnešu laikā esmu izdarījusi vairākas izvēles, un būs interesanti uzzināt, kā tās piepildīsies. Jaunais gads man vienmēr asociējas ar nākotni, kad domās vaicāju - ko labu un skaistu tas sniegs? Atmiņās kavēties nav vērts, ja nu vienīgi padomāt - kāds bijis vecais gads. Man šķiet, ka tādu sevis analīzi es veicu katru vakaru, ejot gulēt, kad pārdomāju, ko esmu dienas laikā izdarījusi, ko jaunu iemācījusies vai uzzinājusi.

Kas tās ir par sēkliņām, kuras esi iesējusi? Vai tagad gaidi, kas no tām izdīgs?

Man līdz šim sportā nekad nav klājies tik labi, kā es gribētu. Kad atbraucu no Amerikas, sāku analizēt un intensīvi domāt, ko gribu? Varbūt mani uz to mudināja vilšanās pasaules meistarsacīkstēs. Tāpēc nolēmu mainīt treneri, ar kuru kopā savu sportisko dzīvi pavadīšu vismaz līdz 2008. gada olimpiskajām spēlēm Pekinā. Jāatzīst, ka treniņi arī rada pārmaiņas manā dzīves ritmā un režīmā.

Un personiskajā dzīvē?

Tagad dzīvoju viena un ļoti labi jūtos. Pirms tam vairāki cilvēki brīdināja, ka vientulība ir kaut kas, no kā ir jābaidās. Ka tas nav vienkārši un daudzus tā iedzen depresijā. Bet es šobrīd izbaudu vientulību. Un ko nozīmē būt vienai, kad visu laiku vari veltīt ļoti egoistiski sev. Ka varu neiztīrīt zobus, ejot gulēt, neizskatīties vienmēr labi vai staigāt plika pa istabu. Protams, to es darīju, arī dzīvojot kopā ar Viktoru (Viktors Lācis, nu jau bijušais Inetas vīrs), jo nebija jau tā, ka manas vēlmes tika ierobežotas. Bet tagad es varu justies pavisam, pavisam brīva un būt pati ar sevi. Man tas patīk.

Kāpēc tev šķita, ka tu vairs nevari būt kopā ar otru cilvēku?

Kad pieņēmu šo lēmumu, kādu laiku šaubījos, vai tiešām esmu pareizi izdarījusi, jo viss notika tik ātri. Domāju, droši vien vēlāk nožēlošu. Šķitīs, ka tas bija jaunības dullums vai vēl kaut kas. Bet pagaidām es neko nenožēloju. Ar Viktoru būsim labi draugi, un kā draugu es viņu turpināšu mīlēt, bet nav godīgi dzīvot ar otru kopā, ja nav jūtu un emociju. Domāju, ka viņš ir pelnījis saņemt ko atpakaļ, un tas, kas ir noticis, ir arī viņa paša labā. Apzinos, cik man bija viegli ar viņu, un patiesībā man ir mazliet bail skatīties uz priekšu. Šobrīd es nemeklēju jaunas attiecības, bet apzinos, ka tās ar laiku atnāks. Taču, ieklausoties citu pieredzē, saprotu, cik tas patiesībā ir grūti. Domāju - vai es to kādreiz varēšu? Ar Viktoru mēs bijām kā divi koki, un tās saknes jau bija tik traki savijušās kopā. Taču es jutos tā, it kā manis vispār nebūtu. Esmu diezgan vāja sieviete, un man gribas blakus stipru plecu, taču tajā pašā laikā nevēlos, lai tas otrs mani noēno. Gribu redzēt arī savus sasniegumus. Kopā ar Viktoru visu laiku bija sajūta, ka par visu, ko daru un kas man izdodas, ir jāpateicas viņam - manam tētim, un tikai desmit procenti no paveiktā varēja būt manējie.

Pēc atgriešanās no Amerikas tu jauki stāstīji, kāda būs tava dzīve šeit. Kā ir patiesībā?

Šobrīd skaidri zinu, ka Latvijā dzīvošu vismaz četrus gadus. Kā jau teicu - esmu pieņēmusi divus svarīgus lēmumus - turpināt trenēties un mainīt treneri. Tagad man vienkārši ir vajadzīgs laiks pārdomām. Maģistrantūra pagaidām ir atlikta, jo vēlos profesionāli sportot. Paskatīšos, kas notiks tālāk. Zinu, ka negribu divus gadus vienkārši atsēdēt lekcijās. Varbūt Jaunajā gadā man jānovēl, lai piepildās mans sapnis par mācīšanos? Lai notiek!

Kas kļuvuši par taviem draugiem pēc četru gadu prombūtnes Amerikā?

Par draugiem es daudz esmu domājusi. Kad šķīrāmies, Viktors man vaicāja: «Kā tu viena dzīvosi? Tev pat draugu nav.» Tas mani ļoti aizvainoja. Man tiešām nebija draugu, jo pirms tam, ilgu laiku dzīvojot kopā ar Viktoru, man bija sports un viņš. Vairāk nekam citam laika neatlika. Tagad draudzīgas attiecības man ir izveidojušās ar tiem cilvēkiem, kas mani pazīst no bērnības un skolas laikiem. No jauna klāt draugi man nav nākuši - ar svešākiem cilvēkiem manas attiecības laika trūkuma dēļ ir periodiskas. Turklāt jūtu -viņi satiek mani, skatās un domā: nu kas viņā ir tāds īpašs? Bet es nemaz negribu vienmēr būt īpaša. Gribu atļauties būt arī garlaicīga un tāda, kāda pati esmu. Ja kāds manī saskata ko īpašu, ļoti jauki, ja nē - žēl, ka es jūsu cerības neattaisnoju. Tāpēc mani draugi ir klasesbiedri un bērnības dienu draugi, kuri dzīvo Rīgā vai devušies plašajā pasaulē. Par viņiem man ir vismīļākās atmiņas.

Draugi bija tie, kas palīdzēja tev aizpildīt tukšumu pēc šķiršanās?

Palīdzēja drīzāk tas, ka, mainot treneri, nokļuvu lielā treniņu grupā. Viņi jau neviens nenāca klāt, neteica: «Ak, tu, nabadzīte...», bet es tajā kompānijā labi jutos, vienmēr ar prieku gāju uz treniņiem... Man nebija visu laiku jādomā par to, kas ir noticis.

Kāda ir tava pavisam ikdienišķā ikdiena?

Nupat desmit dienas biju treniņnometnē Kanāriju salās. Ziemās jau parasti cenšas trenēties siltumā, kur ir vairāk saules. Tas vienkārši sniedz vairāk enerģijas. Pamosties un ārā ir gaišs, tu vari vairāk padarīt. Tev nav tik daudz jāuztraucas par veselību, jāģērbj divi džemperi, pirms iziet ārā. Režīms tagad, kad tikai sportoju, vairs nav tik būtisks, kā dzīvojot Amerikā. Kad mācījos, tad bija ļoti svarīgi aiziet laikus gulēt, jo nākamajā dienā pulksten astoņos bija jābūt lekcijās un tad treniņā. Te, ja aizeju vēlāk gulēt, varu piecelties pulksten desmitos, un ir pietiekami daudz laika, lai sagatavotos treniņam. Mans režīms it kā kļuvis brīvāks, bet vienalga, atgriežoties no treniņnometnēm mājās, jūtu, ka ķermenis eksistē citādāk. Un tas pats notiek, ja aizej vēlāk gulēt.

Vai sports, tev vienai dzīvojot, spēj nodrošināt arī finansiālu neatkarību?

Oficiāli esmu olimpiskajā sastāvā un saņemu par to algu. Par nometnēm tiek maksāta komandējumu nauda. Tajā pašā laikā iespēju robežās piedalos arī komerciāla rakstura sacensībās, kur kaut ko var nopelnīt. Mans sports ir komerciāls. Protams, mēs nevaram šajā ziņā sacensties ar spēļu sportu. Bet es nevaru sūdzēties. Vienīgi gribētos, lai man būtu kāds atbalstītājs. Ārzemēs katram sportistam aiz muguras stāv kāds pašmāju uzņēmums, kas palīdz. Man šķiet, ka tas sniedz vēl lielāku motivāciju: tu jūti, ka kāds tevi atbalsta. Ka viņi saskata tevī iespējas un vēlas, lai tev palīdz ne tikai valsts. Man tas nozīmētu daudz. Bet nav ko sūdzēties - pagaidām pati lietas labā neko neesmu darījusi. Nevar sēdēt un gaidīt, ka kāds nāks pie manis un teiks: «Ineta, lūdzu, ņemiet mūs!» Lai gan ir kauns, kad sacensībās citi sportisti prasa - kas ir tavi sponsori Latvijā? Kaut arī man nav medaļu, sportistu aprindās kā cilvēks esmu diezgan ievērojama personība. Tāpat man daudzi prasa - kāpēc man nav savas mājas lapas internetā? Šīs runas nedara godu ne man, ne arī manai valstij. Man ir iespēja izveidot savu mājas lapu, bet atkal - tajā nevaru ielikt nevienu sponsoru. Bet es labprāt kaut ko darītu - tiktos ar cilvēkiem, iesaistītos labdarībā...

Pieļauju, ka tev varētu būt arī pieklājīgs fanu pulks. Pirms dažām dienām vienā no TV čatiem kāds rakstīja, ka esi pati seksīgākā meitene Latvijā. Vai ikdienā jūti interesi par sevi?

(Ineta mazliet samulst). Vakar ciemos atbrauca puisis, ar kuru kopā trenējāmies Amerikā. No viņa uzzināju patīkamu informāciju. Amerikā, esot kopā ar Viktoru, man šķita: cilvēki domā, ka esmu iedomīga, jo viņi ar mani nerunājās. Ne jau tāpēc uztraucos, ka man būtu bijusi nepieciešama viņu uzmanība. Uztraucos, vai ar mani maz viss ir kārtībā, ka neviens man nepienāk klāt? Varbūt es izskatos pēc nez kādas princeses? Bet nu uzzināju, ka šie cilvēki par mani ir labās domās. Padzirdējuši, ka neesmu vairs kopā ar Viktoru, vaicā, kā man klājas. Prasa, vai Latvijā visas meitenes ir tik foršas? Tas bija tāds patīkams atklājums, jo es nekad nevarēju iedomāties, ka šie cilvēki vēlējušies piekļūt man tuvāk.

Zinu, ka tev jāuzmanās no traumām, tāpēc ziemā nevari ne slēpot, ne slidot. Ar ko vēl, izņemot sportu, tu piepildi savu dzīvi?

Pēdējā laikā daudz lasu. Tagad man somā ir grāmata par sevis meklējumiem. Ja man pirms gada kāds būtu teicis, ka es ko tādu lasīšu, ne mūžam neticētu. Arvien vairāk ilgojos atrast un saprast pati sevi. Ja es pati to nevaru, kā lai ceru, ka citi varēs? Man nesen kāds cilvēks vaicāja: «Vai tu zini, kam tu piederi?» Es tiešām nevarēju uz šo jautājumu atbildēt. Sportistiem tā ir problēma, jo mēs nekad neesam apmierināti ar to, kas apkārt notiek. Es nezinu, kur ir manas mājas, kam es dzīvoju? Zinu tikai sportu. Viss pārējais ir miglā tīts. Arī tagad vēl neredzu gaismu tuneļa galā, bet sāku saskatīt vismaz kaut kādas zīmes. Zinu, ka vairs negribu piedzīvot vilšanos un pievilt cilvēkus. Tāpēc, pirms sākt jaunas attiecības, vispirms ir jāizprot pašai sevi.

No kā tu visvairāk baidies attiecībās?

Vērojot, kas notiek man apkārt, varu viennozīmīgi pateikt - no neuzticības. Neuzticēties cilvēkam, kas ir blakus, - tas ir pats trakākais, kas var būt. Atņemt no savas dzīves laiku, lai uztrauktos par kaut kādām aizdomām. Vīrieši par to smejas, bet bieži vien viņi paši mums dod iemeslu. Ar Viktoru man tā nekad nav bijis, un man šajā ziņā nav nekādas pieredzes. Pat nezinu, ko darītu, ja nokļūtu šādā situācijā. Zinu, ka tam otram blakus es gribētu veltīt visas savas emocijas un jūtas. Bez rezerves.

Kad būs pirmās sacensības, kurās varēsim par tevi turēt īkšķus?

Pirmās sacensības būs jau 25. janvārī Sanktpēterburgā. Tā kā pasaules meistarsacīkstēs martā arī notiks Krievijā, pirms tam gribas vienkārši paskatīties, kā tur viss notiek manēžā, un mazliet aklimatizēties. Līdz sacensībām ir atlicis mazāk par mēnesi. Laiks skrien vienkārši nenormāli. Es tik daudz tagad trenējos. Vairākas reizes mainu savu lēcienu tehniku, treniņa uzbūvi... Gaidu pirmās sacensības, gribas, lai ir labi, bet cenšos īpaši nesadomāties — nezinu, ko sagaidīt. Ir bijis tik daudz pārmaiņu...

Redaktors iesaka