Par neprofesionālo kultūru ārpus Rīgas

Visas institūcijas — gan valstiskās, gan nevalstiskās — vēlas ar savu darbošanos sasniegt noteiktus mērķus, ietekmēt kādus procesus. Ko vēlas sasniegt vai ietekmēt Latvijas Kultūras fonds?

Es nedomāju, ka mūsu darbībā pēdējo desmit gadu laikā būtu kas radikāli mainījies. Protams, kad fonds tikko radās līdz ar Trešo atmodu, tam bija citi uzdevumi. Bija plaša sadarbība ar trimdas latviešiem, ar LKF starpniecību Latvijas bibliotēkās nonāca desmitiem tūkstošu rietumu latviešu grāmatu. Tobrīd LKF darbībai bija pat zināms politisks piesitiens.

Kad lietas ieņēma savu normālo stāvokli, fonda darbības virziens iezīmējās skaidrāk. Proti, tās ir humanitārās zinātnes, to projektu atbalstīšana. Ļoti svarīgs mūsu uzdevums, ja vēlaties — misija ir kultūras norišu aktivizēšana un stiprināšana ārpus Rīgas.

Janvārī izsludināsim lielu, visus Latvijas reģionus aptverošu konkursu, kas domāts tieši reģionālās preses žurnālistiem, par kultūras mantojumu, tā jēgu, pārmantojamību un to, ko tas dod konkrētas vietas tālākai attīstībai.

Janvārī izsludināsim arī konkursu uz mūsu piešķirtajām humanitārajām stipendijām.

Iedot perspektīvas sajūtu

Tajā pašā laikā nevarētu teikt, ka LKF būtu ļoti klātesošs aktuālajos kultūras procesos.

Profesionālās mākslas jomās mēs cenšamies nejaukties. Mēs vairāk strādājam kopā ar novadpētniekiem, mūs interesē jaunrade un pašdarbība lauku rajonos. Profesionālie kultūras procesi jāatbalsta profesionāli. Tā ir gandrīz vienīgā normālā Latvijas vizītkarte, tas ir viens no galvenajiem resursiem, ar kuru mēs vispār varam iziet uz ārpusi.

LKF ir izmantojis tikai privātpersonu ziedojumus, mēs nepretendējam uz valsts budžeta līdzekļiem. Taču tikpat svarīgas kā profesionālā māksla ir arī citas mazāk pamanāmas, bet kultūras dzīvei būtiskas lietas. Piemēram, mūsu organizētās Daugavas nedēļas jau četrpadsmit gadu garumā. Šis pasākums kļuvis interesants un svarīgs gar Daugavu esošajām pašvaldībām. Tās pašas cenšas piesaistīt līdzekļus, domā par programmu. Un, manuprāt, tas ir būtiskākais.

Tāpat vēršas plašumā bērnu un jauniešu vasaras nometnes, kuras esam atbalstījuši Novadu programmas ietvaros. Tās it kā ir ikdienišķas lietas, kas patiesībā vienīgās spēj iedvest cilvēkam kaut kādu drošības sajūtu un vēlmi dzīvot tur, kur viņš dzīvo, nevis dauzīties pa pasauli apkārt. Jo izskatās, ka tuvāko gadu laikā dzīve Latvijā vieglāka jau nekļūs. Un jautājums — vai palikt, piemēram, Balvu rajonā vai doties prom, būs aktuāls vēl ilgi.

Vai jums ir cerība, ka ar savu darbu varētu iedot cilvēkiem perspektīvas izjūtu — ka ir vērts palikt šeit, nevis doties uz Īriju?

Mēs ceram, ka dažiem noteikti.

Stāstīt par interesanto

Pagājušā gada nogalē tradicionāli tika pasniegtas LKF Spīdolas balvas. Kāda ir šīs balvas vieta pārējo vidū?

Tas ir grūts jautājums, jo balvu skaits ir milzīgs. Daudzi pat apgalvo, ka tur jāievieš kaut kāda kārtība. Es domāju, ka to nevajag darīt! Katras balvas saņēmējs jūtas un ir unikāls ar to, ko viņš ir izdarījis un par ko katra konkrētā balva piešķirta. Pirms gadiem trīspadsmit, kad sākām Spīdolas balvu pasniegšanu, tā bija gandrīz vienīgā balva kultūras jomā. Nebija ne Ministru kabineta, ne Kultūras ministrijas, ne Lielās mūzikas balvas, nebija Gada balvas mākslā, literatūrā, vēl nebija konkursa par Gada skaistāko grāmatu. Tā ka Spīdolas balva ir visilglaicīgākā, tai nāk klāt tradīcijas. Jo vairāk balvu, jo labāk!

Kādi ir balvas piešķiršanas kritēriji?

Subjektīvi, kā jau visām balvām. Mēs pārsvarā piešķiram divas balvas: par gada interesantāko sasniegumu humanitārajās zinātnēs un gada augstvērtīgāko sasniegumu mākslā. Ir bijuši gadi, kad esam pasnieguši balvu par mūža ieguldījumu kādā kultūras jomā.

Ja runājam par jums kā kultūrkritiķi, tad pašlaik jūs galvenokārt darbojaties akadēmiskā lauciņā, kur kultūra saplūst ar zinātni. Savulaik «Literatūrā un Mākslā» jūs taču rakstījāt arī par aktuālajām izstādēm. Kādēļ jums tas vairs nešķiet interesanti?

Cilvēkam, kļūstot vecākam, rodas vēlme paskatīties uz lietām plašāk. Tad mēs ieraugām, ka nekas jau nestāv viens pats klajā laukā, nošķirts no visa pārējā. Man ir nepārvarama vēlme pastāstīt cilvēkiem, ka ir lietas, par kurām viņi neinteresējas, bet būtu vērts to darīt. Profesionālu izstāžu apskatnieku mums netrūkst, taču ir visai maz cilvēku, kas pastāstītu, kas atrodams mākslas un kultūras vēstures grāmatās. Tās reti kurš lasa! Lai gan mūsu mākslas vēsturnieki ir ļoti sarosījušies un beidzot pat var runāt par savas skolas veidošanos. Aprakstot šo literatūru laikrakstu slejās, es vēlos uzsvērt, ka to ir interesanti lasīt, ka tas ir ne tikai zinātnisks apcerējums, bet arī literatūra.

Politikas loma tiek pārspīlēta

Pirms vairākiem gadiem jūs darbojāties Nacionālajā radio un televīzijas padomē. Nule kā klajā nācis pētījums par televīzijām Eiropā, kurā mūsu raidorganizācijas izpelnījušās šādus skarbus vārdus: televīzija ir politizēta un laikmeta garam neatbilstoša. Kā jūs to vērtējat, būdams gan skatītājs, gan savulaik arī televīzijas uzraugs?

Man ir mīļš viens raidījuma vadītājs, tiesa, no Krievijas televīzijas — Aleksandrs Gordons, kurš vadīja lieliskas, intelektuālas, naksnīgas sarunas ar zinātniekiem. Un viņš pavisam nesen skaidri un gaiši pateica: televīzija — tas ir zemais žanrs. Tā bijis vienmēr. Mēs nevaram no televīzijas prasīt nopietnas domas, dziļu analīzi, jo tas nav iespējams. Jā, kādu laiku var būt kāds nopietns raidījums kā izņēmums, tad tas pazūd, jo vienkārši neatmaksājas. Tāpat kā absolūtais vairums cilvēku, kopš vien iznāk avīzes, ir pieprasījuši bulvārpresi. To, ko cilvēks gūst no televīzijas, nekādā gadījumā nevar saukt par zināšanām, tā ir tikai informācija, bieži vien nevajadzīga.

Vai runas par sabiedrisko pasūtījumu tādā gadījumā ir liekas?

Nē, ja reiz mums ir šāda televīzija, tad tās uzdevums ir dot sabiedrībai svarīgu informāciju, ne tikai tukšu izklaidi. Ja runājam par politizēšanu, tad tāds ir laikmeta gars. Mūsu valstī politikas loma, bez šaubām, tiek pārspīlēta. Pensionāri, kuri varētu pārspriest kādu teātra izrādi, pārrunā, kā viens politiķis Saeimā uzbļāvis otram. Tās taču ir pilnīgas blēņas! Rupji sakot, tas ir zems līmenis, jo tiek apspriesti kalpi (politiķi taču ir tautas kalpi). Arī aristokrāti pārsvarā sarunājās par daiļajām mākslām, nevis apsprieda savu sulaiņu ķildas.

Aristokrātijā, atšķirībā no demokrātijas, nebija domas par līdzdarbošanos «kalpu» darbā. Mēs tomēr vairāk vai mazāk visi vēlamies līdzdarboties valsts veidošanā. To taču dara arī LKF.

Mūsu sabiedrības traģēdija ir tā, ka te visi visus pazīst, gandrīz katrs kādam ir draugs vai ienaidnieks. Un tad rodas visādas nevajadzīgas kolīzijas. «Lielajās» sabiedrībās, piemēram, ASV, tāpat ir godīgums, korupcija un pārējie pretmeti, tomēr tur tas notiek mierīgāk nekā pie mums, tieši tāpēc, ka mūsu ir tik maz un visi visus pazīst. Mēs taču ļoti labi atceramies, ko katrs darīja un teica padomju gados.

Latvijas Televīzija likvidējusi vairākus nopietnus kultūras raidījumus, tā vietā liekot visai atvieglinātu to versiju. Kā jūs vērtējat mūslaiku tendenci — visu pēc iespējas vienkāršāk, paviršāk, jo iedziļināties jau nevienam nav laika? Šķiet, ka pašlaik normālāk un pierastāk ir nezināt, nevis zināt.

Ne pie kā laba tas neved. Tā ir visur pasaulē. To, ka vienā raidījumā nevar būt tikai viens sižets, jo tas būs pārāk grūti skatītājiem, un raidījums nevar būt garāks par 26 minūtēm, neizgudroja Latvijā. Amerika jau sen zina, kas vajadzīgs, lai caurmēra mazizglītotu cilvēku pēc iespējas ilgāk noturētu pie zilā ekrāna. Tas noved pie notrulināšanās. Jau tagad attīstītajā pasaulē rūk lasītpratēju skaits. Bet konkrētāk spriest par šo procesu ir grūti, tāpat kā vēl nevar pateikt, kā latviešu sabiedrību ietekmēs masu psihoze «draugiem.lv».

Kā jūs raugāties uz arodbiedrību apgalvojumiem par «aizraušanos ar faraonu cienīgām celtnēm laikā, kad tauta slīkst nabadzībā,» attiecībā uz jaunceļamo bibliotēku, muzeju un koncertzāli?

Bibliotēka ir jāceļ pilnīgi noteikti. Un, saslēdzot visas bibliotēkas vienotā tīklā, arī vismazākā lauku pagasta bibliotekāri jutīsies piederīgi pie tagadnes sabiedrības. Tas, ka lauku cilvēks, nebraucot uz Rīgu, varēs dabūt jaunākās grāmatas, turklāt vēl svešvalodās, arī būs viens no stimuliem par labu palikšanai savā vietā. Jāceļ arī koncertzāle un modernās mākslas muzejs. Bez kultūras nozīmīguma gan šo celtņu būvniecība, gan vēlāk to uzturēšana un apkalpošana ir jaunas darba vietas, tā ir iespēja piesaistīt tūristus. Tātad tas būs arī pozitīvs impulss ekonomikai. Bet pats galvenais — nav ne mazāko pazīmju, ka šo objektu būvniecības dēļ cietīs sociālais budžets.