Jauns, skaists un brīvs... Lauris Dzelzītis

Profils:

• Vecums: 27 gadi;
• Dzimšanas diena: 3. maijs;
• Dzimtā pilsēta: Aloja;
• Pirmā loma: Pamatiņš Šekspīra lugā «Sapnis vasaras naktī»;
• Ģimene: vidējais bērns ģimenē (ir vecāks brālis un jaunāka māsa).

Uz ārzemēm nebēgšu

«Šogad (intervija notika 2005. gada nogalē - red.) kopā ar bērniem no Rīgas bērnu un jauniešu muzikālā teātra «Rībēja Mute», piedalos izrādē «Kraukšķītis». Tā ir jauka pasaka bērniem, kurā spēlēju galveno lomu - Kraukšķīti,» stāsta Lauris. Ar bērniem ir tik viegli strādāt kopā, jo viņi pasauli uztver tik vienkārši un atvērti. Arī Lauris cenšas uz pasauli skatīties atvērtām acīm, jo enerģiju dažādajām lomām viņš smeļas ikdienas dzīvē: «Es reizēm daudz asāk nekā citi reaģēju uz dažādiem notikumiem un parādībām, lai tad, kad esmu uz skatuves, man būtu emociju pieredze, ko pasmelties lomai. Ikviens aktieris ir kā bērns, kurš allaž uz pasauli skatās it kā pirmo reizi.»

Drīz pēc Jaunā gada Lauri redzēsim pirmizrādē «Filadelfija, te es nāku». Tas ir stāsts par jaunu puisi, kurš grasās emigrēt uz Ameriku. Jo tuvāk nāk pārmaiņu laiks, jo vairāk aktieris ieskatās sevī, lai sevi izprastu. Tādēļ lugā parādās cilvēka divas puses - iekšējais es un ārējais es. «Manis attēlotais varonis dosies uz Ameriku laimīgākas dzīves meklējumos. Viņš bēg no savām problēmām dzimtenē, lai sāktu jaunu laimīgu dzīvi ārpus tās. Domāju, ka daudzi izrādē saskatīs līdzību ar to cilvēku dzīvēm, kuri šobrīd dodas prom uz Īriju, alkstot nopelnīt daudz naudas un šādi risinot problēmas,» skaidro Lauris. Taču no problēmām bēgot, tās nemaz neatrisinās.

Arī reālajā dzīvē Lauris savas problēmas risina uzreiz, ja tādas gadījušās. «Grūti pat iedomāties, ka varētu kādreiz doties strādāt par viesstrādnieku ārpus Latvijas. Man ļoti patīk Latvijā. Iespējams, tāpēc, ka Latvija ir viegli depresīva sliņķu zeme, kuru pulciņam piederu,» smejoties atzīst aktieris.

Savas dzīves noteicējs

«Esmu laimīgs tad, kad man nekas nesāp, kad negrauž sirds rētas. Tad jūtu, ka mana dzīve rit mierīgi,» stāsta Lauris. Laurim nepatīk runāt par savu privāto dzīvi un attiecībām, jo noformulēt attiecības dažās frāzēs būtu tāpat kā Dillija Dallija multenē, kur ļaunais perpendikuls sadzen taureņus krātiņā. «Būtu ļoti muļķīgi šobrīd sākt analizēt un prātot, kādēļ domāju tieši tā. Labāk ir dzīvi dzīvot, nevis censties to pievilkt kaut kādiem standartiem, kādus cilvēki izdomājuši, lai noteiktu, vai viņi būs laimīgi. Kurš šos standartus ir izdomājis?» jautā Lauris, un pats arī atbild, ka «tie daļēji ir cilvēki, kuri veido filmas un raksta grāmatas. Šie cilvēki raksta par to, ko dzīvē paši nespēj realizēt. Tās ir muļķīgas ilūzijas un iedomas, ko viņi uzliek uz papīra, bet tie, kas lasa, sāk sekot šiem standartiem.»

Šobrīd Lauris ir relatīvi brīvs. Ikdienā nav ar ko rēķināties, jo viņš pats ir savas dzīves noteicējs, kā pats atzīst: «Ja vēlos iepazīties ar sievieti, pieeju viņai klāt un sāku sarunāties. Lai gan patiesībā iepazīstos ļoti reti. Šobrīd pat nespēju atcerēties, kad pēdējo reizi esmu bijis uz kādu ballīti. Arī pa krogiem daudz nestaigāju. Varētu pat teikt, ka pēdējā laikā dzīvoju no viena notikuma uz otru.» Lai Laurim iepatiktos kāda sieviete, viņas ārējam veidolam nav lielas nozīmes. «Man patīk brazīliešu tipa, ne kalsnas sievietes. Grūti pat izskaidrot, kādēļ. Iespējams, līdzīgi kā citiem, arī man izveidojies šāds skaistuma ideāls, jo jau kopš mazotnes lasām stāstus par princesēm ar zeltainiem matiem, un mūsu prātos iesakņojas tēli, kurus uzskatām par skaistiem un laimīgiem,» skaidro Lauris. Taču par sievietēm viņš nevar izteikties ar līdzīgi nobružātām frāzēm, kādas svētku laikā kā novēlējuma pantiņus sūtām viens otram. Viņaprāt, sievietes ir ļoti dažādas: «Protams, sieviete apgūst interesanto dzīves spēli un izmanto dažādus sievišķīgus ieročus, lai iekarotu vīrieti. Viņai tas ari izdosies. Taču šādi piespiest sevi mīlēt nevar, nedomāju, ka tādas attiecības ir ilgstošas un laimīgas.

«Man ir svarīgi uzturēt sevi formā, lai labi varētu veikt savu darbu.» Uz jautājumu kā atpūties, Lauris smaidot atbild, ka neesot taču citplanētietis. «Līdzīgi kā citi dievinu kino, seksu, masāžas, pirtis, ātri braukt ar mašīnu vai pastaigāties gar jūru. To mēdzu darīt, kad vēlos atpūsties,» tā aktieris. Viņš neierobežo sevi kaut kādās attiecībās, un nevarētu teikt, ka Laurim šobrīd būtu klasiskas attiecības. «Atzīstu, manā sirdī ir īpaša sajūta, kuru īpaši sniegšu mīļajam cilvēkam. Vai ir kāds 27 gadus vecs vīrietis, kuram nav šādu jūtu? Iepazīstoties ar sievieti, visas iepriekšējās paziņas nekur nepazūd. Es taču neesmu robots, kurš no galvas var izņemt atmiņas čipu un ar katru jaunu iepazīšanos sākt dzīvi no sākuma,» viņš stāsta.

Precēties vēl negrib

Runā, ka ap 30 gadiem vīrieši sāk domāt par ģimenes dibināšanu. Ja līdz šim viņi visu laiku ir veltījuši tikai sev un atpūtai, tad tagad viņi sāk domāt par ģimeni. Taču Lauris uzskata, ka tam, kādā vecumā dibināt ģimeni, nav nozīmes: «Šobrīd esmu ievērojis, ka laiks ar katru gadu rit arvien ātrāk un tā paliek arī arvien mazāk.» Viņš skaidro, ka par to, kad vīrieši ir gatavi precībām, nevar runāt trafaretos - cits vēlēsies precēties 20 gados, cits savukārt tikai tad, kad viņam būs 50. «Kā tas būs man, nezinu. Šobrīd noteikti precēties vēl negribu. Pat grūti noticēt, ka, pirms iestājos arodvidusskolā, man bija vēlme apprecēties. Man toreiz bija 16 gadu, un šķita, ka visu saprotu un vēlos precēties. Taču attiecības ar šo meiteni izira.»

Lauris stāsta, ka nekad vairs negribētu otrreiz izdzīvot laiku līdz apmēram 23 gadiem. «Tad es biju tik jauns, dzīvoju viens, un man nebija neviena, kas varētu mani pabalstīt. Tas bija grūti. Taču tagad, šķiet, esmu atradis pats sevi, zinu, ko no dzīves gribu, tieku pats galā ar savām kaislībām un emocijām.»

Par bērnību Laurim palikušas vislabākās atmiņas. To viņš pavadīja Alojā: «Taču atceros, ka toreiz daudz raudāju. Nespēju emocijas noturēt sevī. Interesanti, ka man un brālim loti bieži ir līdzīgs dzīves gājums. Kad brālim bija seši gadi, viņš lauza pleca atslēgas kaulu. Tad, kad es sasniedzu šo vecumu, arī man bija tieši tāds pats lūzums. Un ir arī citi gadījumi, kas mūsu dzīvē atkārtojas,» stāsta Lauris. Pirms viņš sāka mācīties par aktieri, Lauris apguva arī galdnieka profesiju arodskolā. Ir uztaisījis pat trīs gultas un krēslus, grebis karotes un taisījis kapu krustus. «Vasarā, pirms iestājos vidusskolā, kuru man vajadzēja beigt, jo no arodvidusskolas mani par dezorganizāciju izmeta, strādāju mežā. Tā kā tad bija ļoti karsts, sākām strādāt jau pulksten trijos naktī, bet ap pulksten 12 dienā darbs jau beidzās.»