Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8822601t1hb07b.jpg)
Fakts: mēs viens otram pārāk maz sakām labus vārdus. Un vienlaikus — paši esam tik izslāpuši, tik izsalkuši pēc tiem! Pēc labiem vārdiem, pēc komplimentiem, pēc pieskārieniem...
Tas latviskais, tas latviskais
Jājautā — kur gan problēma? Kas liedz apskauties, samīļoties, komplimentēt pa labi, pa kreisi?
Viens no parastākajiem aizbildinājumiem, ko ātrumā varu izdomāt, — mēs taču esam skarbā ziemeļnieku tauta. Skarbums un atturīgums ir mūsu rota un gēnos pārmantotā dzīvesziņa. Nu nav latviešiem pieņemts uz katra stūra bučoties kā frančiem, smaidīt kā amerikāņiem, komplimentēt kā itāliešiem. Un tā tālāk.
Bet mums taču visiem skaidrs, ka šis aizbildinājums lāga neiztur kritiku, vai ne? Kaut vai tāpēc, ka visi latvieši — paldies dievam! — nav vienādi, tātad nespēja teikt labus vārdus un apskaut vienam otru nevarētu būt nekāda ģenētiska kroplība. Un galu galā — kas gan mums liedz paskatīties pa labi, pa kreisi uz citām tautām, kā viņi tās lietiņas dara?
Man liekas, ka savstarpējā skarbuma un atturības iemesls ļoti bieži ir bailes. Bailes izskatīties pēc jampampiņa. Bailes tikt pārprastam. Bailes tikt uzskatītam par pielīdēju.
Vēl viens iemesls ir nevērība. Mēs esam tik biezādaini. Tik biezādaini. Sapinušies paši savos kreņķos un problēmās, citu cilvēku kreņķus neievērojam. Kur nu vēl tādi smalkumi kā pāris labu vārdu vai kompliments...
Kam to vajag?
Vēl viens jautājums — ja jau labie vārdi nenāk dabiski, varbūt nav vērts iespringt kaut kam mākslīgam? Kam to visu vajag? Katrs pats zina, ko vērts, vai ne? Un katrs pats zina, vai viņam šodien mugurā smuks krekls vai nesmuks. Un katra pati zina, vai viņa šodien izskatās labi vai slikti.
Ek, ja mums visiem būtu lidotāja miers un pašpārliecība par sevi! Bet es domāju, ka komplimentus un labus vārdus gaida arī tie, kam viss, kā saka, kārtībā — gan labais izskats, gan smukais krekls.
Visiem to vajag. Visiem vajag labos vārdos, uzmundrinājumu, pieskārienu... Nu, kāpēc tik grūti otram pateikt kaut ko labu?
Māksla dot, māksla ņemt
Runājot kaut vai par tiem pašiem komplimenti — kādēļ tik grūti tos pateikt? Un vēl jau vesela māksla ir tos pieņemt. Viena no sieviešu klasiskajām kļūdām, kā zināms, ir visu noliegt. Viņai pasaka komplimentu, bet viņa — ai, tas jau ir vecs, ai, es esmu tik resna, ai, man jau tas nemaz nepiestāv, ko nu es... Un vēl tā stulbā doma pakausī: «Ko viņam (viņai) no manis patiesībā vajag?»
Skaidrs, nevajag visu tik melnās krāsās mālēt — ir jau šajā dzīvē arī skaisti izņēmumi, pēc kuriem tiekties.
Kāda man paziņa, piemēra, stāsta: «Teikt komplimentus mani iemācīja mamma. Atceros, bērnībā gājām ciemos, mana mamma saka: «Cik jums jauka māja, kāds skaists galdauts.» Es pēc tam mammai saku: «Kas tad tur bija — parasts galdauts, un mūsu māja ir daudz smukāka.» Bet mana mamma vienmēr atbildēja: «Labi vārdi neko nemaksā, meitiņ.» Un tagad es sevi pieķeru, ka bieži saku cilvēkiem labus vārdus un komplimentus — par visu ko. Tas tiešām neko nemaksā. Toties tas rada tik daudz pozitīvu emociju.
Man tas iegājies tik dabiski, ka es nedomāju: tā, tagad kaut kas labs kādam jāpasaka. Ir tā: vispirms pasaku priekšniecei komplimentu un tikai pēc tam domāju — johaidī, nevajadzēja teikt, viņa taču ir mans boss, ko viņa padomās un ko padomās kolēģi? Nevis otrādi: o, tā taču ir mana priekšniece, jāpasaka kāds kompliments...
Jautāju, vai šī jaukā būtne pati bieži saņem komplimentus. «Jā! Jo biežāk tu citiem cilvēkiem saki komplimentus, jo biežāk viņi tos saka tev! Laikam mācās,» viņa saka un pasmaida.
Un man pietrūkst viena glāsta...
Komplimentu teikšana, iespējams, tomēr ir māksla (starp citu, kāpēc nepatrenēties?). Bet patiesībā jau mēs esam izslāpuši nevis pēc komplimentiem, bet pēc uzmanības, pēc mazas, privātas, tieši mums domātas uzmanības.
Kāds mans kolēģis bija atnācis uz darbu manāmi sasirdzis. Viņš klusējot sēdēja pie datora, un jau no malas varēja redzēt, ka labi viņš nejūtas. Garāmejot pieliku roku viņam pie pieres un sacīju: «Mīļumiņ, tev taču ir temperatūra!»
Viņš paskatījās uz mani mirdzošām acīm un, laimīgi smaidot, teica: «Jā, laikam ir, es nekad nemēru.» Pēc tam viņš man atsūtīja e-pasta vēstuli, kurā rakstīja: «Tu esi tik jauka. Šitā man darīja tikai mamma. Neviens man simt gadu šitā nav mērījis temperatūru.»
No vienas puses, elementārs, drusku tāds kā mātišķs pieskāriens. Kas tur īpašs. Un vispār — ar kolēģiem un pieskārieniem jāuzmanās... Bet, no otras puses, mēs esam izslāpuši pēc pieskārieniem, iespējams, vēl vairāk nekā pēc labiem vārdiem.
Kāda man draudzene nesen skumji konstatēja: «Paklau, es nesen sapratu, ka vienīgie maigie pieskārieni, ko saņemu, ir pie zobārsta.» Ja tā padomā — tramvajā grūstīšanās, nejauša uzgrūšanās citam cilvēkam lielveikalā... Ja tu dzīvo viens, tad tiešām — tavā dzīvē ir akūts pieskārienu trūkums!
Ne velti zinātnieki izpētījuši, ka bērnam dienā nepieciešams noteikts skaits fizisku pieskārienu, lai viņš uzaugtu par harmonisku, laimīgu personu. Domāju, tikpat ļoti pieskārieni nepieciešami arī mums, pieaugušajiem.
Nebrīnos, kad redzu, kā sastopas tīņu meitenes. Viņas viena otru apskauj tām, it kā simtiem gadu nebūtu redzējušas. Protams, tajā visā ir arī kaut kas teatrāls, bet, no otras puses, skaidrs, ka tā tiek kompensēts pieskārienu trūkums.
Skaidrs, ka ikdienā mēs viens otram baidāmies pieskarties — bailes tikt pārprastam un tā tālāk. Un skaidrs, ka katram cilvēkam ir sava personiskā telpa, kas jārespektē ikvienam. Bet, kad tu konstatē, ka vienīgos pieskārienus tu saņem no sava zobārsta, tad tomēr kļūst tā... skumji.
Un vispār jau runa laikam nav par komplimentiem vai par pieskārieniem, bet par uzmanību.
Kad?
Kad tu pēdējo reizi pateici otram kaut ko labu?
Tāpat vien?