«Es tevi vairs nemīlu…»

Viss sākās ar nevainīgu strīdu par ledusskapī saplīsušu olu. Deviņas glīti stāv rindā kā zaldātiņi, bet viena ola piesmērējusi visu šālīti! Kurā brīdī tā vārgule saplīsa, ej nu sazini, bet strīds izvērtās grandiozs.

Vīrs Juris sāka mani lamāt par nekārtīgo ledusskapi, tad pārgāja uz neizgludinātās veļas kalnu, un dusmu izvirdums beidzās ar vārdiem, kas trāpīja tieši pa pieri: «Es tevi vairs nemīlu!!!» Vissss. Tajā sekundes simtdaļā es apklusu un sastingu. Tas jau bija kaut kas virs ikdienišķās kasīšanās, kaut kas no dvēseles dziļumiem izmucis, un tiešā trāpījumā šis maģiskais teikums iestrēga manī kā adata.

Vīrs, protams, saprata lietas nopietnību un centās pielabināties, teikdams, ka neesot jau tik traki, ka tas tik dusmās nejauši paspruka… Domas aulekšoja: Nekā nebija, vecīt! Šādi vārdi nenāk nejauši. Vismaz pār tavām lūpām noteikti ne. Tev ir cita sieviete, ha!... Kas tagad notiks? Trīs briesmīgie vārdi atbalsojās kaut kur pakauša rajonā, sirds šķita palēkusies un palikusi galvā, un galva tāpēc tik liela, tik liela un tukša.

Mieru, tikai mieru — prāts skandēja tukšumā, bet nojautas no zemapziņas ziņoja, ka līdz mieram būs vēl krietns ceļš ejams. Situācija līdz bezgalībai pretīga, jutos kā plūstošās smiltīs tuksneša vidū. Rīcībai saprāts aši piespēlēja variantus:

 
1. Izlikties, ka neko nesaprotu, un beigta balle.

2. Uzreiz noskaidrot — kuru tad nu mīl, ja mani vairs ne?

3. Pamazām izdibināt visu pēc kārtas — varbūt tiešām nekas vēl nav zaudēts?

Labi, prātiņ! Mēģināsim izdzīvot visus tavus piedāvātos variantus, lai noskaidrotu visas ēnas un saules puses. (Ja šajā ellē vispār saule kādreiz iespīd.) Gluži kā filmā Durvis aizveras ar Gvinetu Peltrovu. Ir tādi brīži, kad nejaušība vai izvēle par labu kādam no variantiem nosaka visu turpmāko dzīvi.

1. variants. Neko nezinu un zināt negribu

Nākamajā rītā vīrs bija ļoti uzmanīgs, saprotošs un pat brokastīs visiem uzcepa olas. Laikam gribēja ātrāk no tām atbrīvoties, lai dzēstu vakardienas skandāla pēdas. Notikumi virknējās ierastajā secībā: iegāju dušā, apēdu vēršacis un, kamēr viņš dzina bārdu, sapaunāju sīko uz bērnudārzu. Tad abiem bučas uz vaigiem — atā, atā. Veiksmīgu dienu! Fu, māja tukša.

Tā aizgāja darbdienas, pienāca brīvdienas, un man jau šķita, ka aizdomas patiešām ir tikai aizdomas. Te pēkšņi uzzinu — pirmdien Jurim darbā esot paredzēta ilgā sēdēšana, lai tikai es neuztraucoties. Skaidrs, randiņš ar mīļāko briest!

Neko darīt, pirmdienas vakarā jau piekto reizi noskatījos filmu Venēras delta, lai nebūtu jādomā stulbas domas. Nez kādēļ darba sapulce ievilkās dziļā naktī un, mājās pārnākot, vīra seju rotāja smaids, nevis nogurums. Smaidi vien, čalīt, smaidi, — nogaidījusies līdz pulksten trijiem naktī, pie sevis nodomāju: Dieviņš jau visu redz, arī tavus nedarbiņus. Man jau tāds smaidīgs tu labāk patīc par pierasto īgno veci. Ak, izsalcis arī neesi? Brīnišķīgi, ģimenei pārtika ietaupīsies… Gultā arī tāds nepierijies un priecīgs tu man labāk patīc, uz priekšu, visas lietas notiek!

Vēl pēc pāris dienām uzzinu — darba kolektīvs aicinot Juri trīs dienu ekskursijā. Jocīgi gan, kāpēc kolēģiem novembrī uz Sāremu sagribējies braukt. O.K., skarbā daba skarbā laikā vislabāk izbaudāma...

Brauc, mīļumiņ, brauc un baudi skarbo dabu! Tikai nez kādēļ tāds nerunīgs esi kļuvis, par mani vispār vairs neko negribi zināt... Un manu jauno mētelīti arī tu nepamani. Iztērēju pāri simt latiem un nemaz nesaņēmu ierasto pārmetumu devu.

Pie sevis nodomāju: labi, uzaicināšu ciemos draudzenes un gan jau kaut kā arī Sāremu pārdzīvošu. Sadzeršos vīnu un gulēšu saldi. Taču pēc Sāremas sākās tādi interesanti uzbraucieni: «Kāpēc tās vecās grezeles saaicināji ciemos, vai pēc vecmeitu kompānijas sailgojies? Vai tu māki uzcept vistu, uzbāztu uz pudeles? Nemāki? Tas taču katrai kārtīgai sievai jāprot! Kāpēc tik resna esi kļuvusi, ko?»

Izlikos, ka nesaprotu, no kurienes vējš pūš. Tikai fakti negribot kārtojās galvā — ak, tad jau mājās pie viņas, pudeļvistu cepējas, ciemojies! Un tievāka par mani viņa ir, laikam jaunāka arī.

Noklusēju, ka Jura darbabiedrene Anna zvanīja un neko par Sāremu nebija dzirdējusi. Jura pārmetumus centos pārvērst jokā un nezaudēt pašapziņu, jo domāju, ka diez vai jauniņā paziņa ilgi izturēs tādu precētu pielūdzēju. Gan jau sāks zāģēt, gan jau. Gan jau Jurim atvērsies acis...

Joprojām mīlu savu dēlu, mīlu arī Juri un pacietīgi gaidu brīdi, kad viņš emocionāli un psiholoģiski gribēs atkal būt kopā ar mani. Jau pagājis gads kopš olu skandāla, bet mikroklimats ģimenē nemainās. Vīrs rīkojas kā Mielava dziesmā — es atgriežos, bet nepārnāku...

Pārējie 2 varianti — turpmāk.