Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8822845t1hd4a4.jpg)
[s:11270] Ko nu?
Varianti ir trīs:
1. Izlikties, ka neko nesaprotu, un beigta balle.
2. Uzreiz noskaidrot — kuru tad nu mīl, ja mani vairs ne?
3. Pamazām izdibināt visu pēc kārtas — varbūt tiešām nekas vēl nav zaudēts?
Mēģināsim izdzīvot visus tavus piedāvātos variantus, lai noskaidrotu visas ēnas un saules puses. (Ja šajā ellē vispār saule kādreiz iespīd.) Gluži kā filmā Durvis aizveras ar Gvinetu Peltrovu. Ir tādi brīži, kad nejaušība vai izvēle par labu kādam no variantiem nosaka visu turpmāko dzīvi. Vakar izmēģinājām pirmo variantu. Šodien — otro.
2. variants. Atzīsties, maita!
Domas aulekšoja un izlauzās bļāvienā: «Nekā nebija, vecīt! Šādi vārdi nenāk nejauši. Vismaz pār tavām lūpām noteikti ne. Tev ir cita sieviete! Atzīsties, maita!»
Iestājās klusums. Pēc mirkļa Juris ierunājās: «Ja tu lamāsies, es aiziešu. Ja nemīlu tevi, tas vēl nenozīmē, ka mīlu citu. Man taču nav obligāti kāda jāmīl.»
Nevarēju viņa mieru izturēt. Tātad šīs domas viņa galvā bija jau noformulējušās sakarīgos teikumos un tagad tā raiti, raiti vārdi kā zirņi bira ārā no bļodas. Sāku psihot: «Un kā, tavuprāt, mēs tagad dzīvosim — turpināsim vienā gultā gulēt? Izliksimies, ka esam ģimene? Par dēlu tu padomāji, pretekli? Viņam bez tēva būs jāaug! Pats esi bez tēva audzis un laikam aizmirsi, kā juties, kad tevi par bastardu skolā saukāja?»
Juris pagriezās un klusējot aizgāja. Atcerējos frāzi, izlasītu kādā žurnālā: vīrietim gribas bēgt no visa, ko viņš neprot nosaukt vārdā. Un par emocijām tie dīvainie radījumi vīrieši vispār neesot spējīgi runāt. Jutu, kā kaklā briest kamols un acis metas slapjas. Sadzēros šņabi un raudot aizmigu.
Nākamā diena uzausa drūma, galva tik smaga, tik smaga. Vēl pusmiegā kā murgu atcerējos vakardienu un nodomāju: šodien uz darbu neiešu, sīko uz bērnudārzu nevedīšu. Piecēlos no trokšņa pie ārdurvīm. Juris! Paldies dievam, mājās gan! Mēģināšu nelamāties, mēģināšu nelamāties, mēģināšu nelamāties... — tā pie sevis skandējot, aizvilkos uz vannas istabu. Kad iznācu, pamanīju vīru rakņājamies pa dokumentu kasti.
«Labrīt. Ko ta’ meklē???» aizdomu pilnā balsī jautāju.
Viņš nesatricināmā intonācijā atbildēja: «Pasi. Došos iesniegt tiesā prasību par laulības šķiršanu. Pati teici — tā turpināt nevar, beigas laulībai. Citādi tu nesapratīsi, ka es tevi nemīlu, un bļaustīsies katru dienu. Viss notiek loģiski, pamēģini to saprast. Paies laiks, un gan jau arī tava dzīve nokārtosies.»
Izbrīnā saraucu uzacis, vārdi paši kārtojās teikumos: «Mana dzīve ARĪ nokārtosies?! Tātad tavējā jau tā kā nokārtojusies? Es zinu — tu mīli Velgu!» Izšāvu uz labu laimi pirmo sieviešu vārdu, kurš pats uzsēdās uz mēles, varbūt trāpīs... Un trāpījums precīzs!
«Jā, mīlu. Un kas tev par daļu? Rimsties tak, bērns pamodies.»
Aizmiglotām acīm iedama uz bērnistabu, gandrīz stenderē ieskrēju. Nu, kas to būtu domājis, šitā jaunā skuķe, šitā palaistuve! Labi, ja viņai toreiz bija 26... Nu, jā, aptuveni pirms gada. Pēc Jura 40 gadu jubilejas svinībām tieši viņa sāka jūsmot par ezeru, par lauku gaisu un kaut ko muldēja par sēņošanu. Es taču pati tai sūdvabolei piedāvāju kādu dieniņu ilgāk padzīvot pie mums lauku mājās. Pati viņai aizdevu savu citronkrāsas džemperi, lai meitenītei mežā nesalst, kopā ar Juri sēnītes lasot. Klaja ņirgāšanās par manu viesmīlību. Kā odze, tikusi azotē, iekož — atņem man vīru! Un šis ar’, labiņais, pēc svaigas gaļas izsalkušais andropauzes mocītais duraks!
Izdzirdēju noklaudzam ārdurvis. Viņš atkal bija prom. Ar pasi kabatā un spārniem, izplestiem jaunam lidojumam. Mērglis, nevis ērglis.
Jau gads aizritējis, bet situācija joprojām nemainās. Juris cītīgi maksā alimentus, katru otro vīkendu ņem dēlu pie sevis un, ziniet, joprojām izskatās tāds pārlaimīgs — bez manis. Normāli sarunāties mums vēl ir pagrūti, bet cenšamies. Bērna dēļ, protams.
Beidzamais variants būs rīt.