Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8822852t1h0ec9.jpg)
[s:11271]
Varianti ir trīs:
1. Izlikties, ka neko nesaprotu, un beigta balle.
2. Uzreiz noskaidrot — kuru tad nu mīl, ja mani vairs ne?
3. Pamazām izdibināt visu pēc kārtas — varbūt tiešām nekas vēl nav zaudēts?
Mēģināsim izdzīvot visus tavus piedāvātos variantus, lai noskaidrotu visas ēnas un saules puses. (Ja šajā ellē vispār saule kādreiz iespīd.) Gluži kā filmā Durvis aizveras ar Gvinetu Peltrovu. Ir tādi brīži, kad nejaušība vai izvēle par labu kādam no variantiem nosaka visu turpmāko dzīvi. Šodien izskatīsim beidzamo, trešo, variantu.
3. variants. Parunāsim par to?
Vairākas dienas pēc olu skandāla sirdī skrāpējās četri melni kaķi. Pirmais ES, otrais TEVI, trešais VAIRS, ceturtais NEMĪLU. Īpatnēji vārdi kaķiem, piekrītu. Nagi gan viņiem asi. Sāp, baigi sāp. Doma par to, ka esmu viņam apnikusi, ka ir cita — jaunāka, labāka, skaistāka, tūkstoš variācijās griežas pa galvu un, lai nejuktu prātā, pie sevis skaitu pantiņu:
Četri kaķi sadomāja
Putru vārīt vakarā.
Pieniņš ir, katliņš ir,
Vēl tik mauka jāgādā.
Tā Juris parasti ākstījās, mūsu sīkucim šo dzejoli mācīdams. Tagad pats brīvos brīžos laikam klimst ar TĀDU. Labi, gan jau būs labi. Kaut kas jāizdomā. Tā prātīgi jāparunā, jānofiksē viņa izjūtas, domas un vēlmes. Vīrieši mēdzot iekrist, ja paši ir neziņā, bet sieva šķiet gudrāka un stingri pasaka, kas jādara. Būšu pati Iejūtība, Sapratne un augstsirdīgi piedošu visu līdz šim nodarīto. Runāsim tikai par nākotni. Kopīgo, loģiski.
Labo nodomu vadīta, piektdien pacentos mājās uztaisīt Jura iemīļoto ēdienu — suši. Iededzu sveces, sēžu, gaidu. Nesagaidu. Atkal raudu. Sestdienas rītā sajūtu viņu sev blakus gultā. Krāc. Sajūtas divējādas — it kā mans, bet vairs ne mans. Turklāt krāc tā smagi — kā traktors, zemi ardams. Diez ko tad šonakt uzaris?
Atkal domas velk uz kašķi, bet, stop, es būšu gudrā sieva. Radīšu vajadzīgo atmosfēru, un mēs parunāsim par to. N-tās gudrās grāmatas māca — vajag izrunāties.
Bet Juris laikam jūt, ka manī briest lietus mākonis un izvairās no manis, kā mācēdams. It kā neredz virtuvē nopūstās sveces, irbulīšus, kas rāmi stāv un gaida jūras kāpostlapas pieskārienu. Pieskārienu nav, sarunu nav. Esmu pacietīga kā Solveiga, gaidu brīdi. Vai mūsu attiecības viņam patiešām kļuvušas tik nenozīmīgas? Svētdienas vakarā beidzot sāku sarunu, bet Juris tēlo Nezinīti saules pilsētā.
Pēc divām dienām, liekot veļu mazgāties, Jura bikšu kabatā atrodu izprintētu e-pasta vēstuli. Izlasu un pabrīnos par Jura spējām uzrakstīt vairāk par vienu teikumu. Pagarā vēstule adresēta darba biedrenei Velgai. Skaidrs, es taču zināju, nojautu — Velga.
Vēstulē mīļums jaušams starp rindām. Nav konkrētu vārdu, kurus man prasītos pacitēt autoram pie sveču gaismas. Tagad vismaz iezīmējas konkurentes vaibsti, cīņa kļūst konkrētāka. Vispār — kāda cīņa? Tā lai notiek Jura galvā, no viņa tiek gaidīta izšķiršanās.
Juris staigā pa māju, drūmo ģīmi kā masku uzlicis, lai viņam netuvojas. Kā lai salauž šo žogu ap viņu? Laikam jāsāk runāt, tad jau redzēs. Sāku prasīt par to vēstuli — tieši un skaidri. Viņš arī atzīstas, ka dzīvo kā noburts, ka nespēj vairs nedomāt par to sievieti. Izstāsta man visu, kā ir, un jautā, vai viņš tāds man vēl esot vajadzīgs. Varbūt mums vajag padzīvot atsevišķi, kamēr situācija mainās? Iesaku šo sarunu atlikt uz nenoteiktu laiku un dzīvesvietu nemainīt. Saku — uztveršu to kā psihisku saslimšanu, no kuras iespējams izārstēties. Viņš pasmaida, neko neatbild.
Kādā saulainā sestdienas rītā pieceļos, bet viņa nav blakus. Aizdomīgi. Uz Jura spilvena ieraugu kaut ko savādu — laulības riņķim cauri izvērtas vairākas simtlatnieku naudaszīmes. Šī instalācija izskatās kā spoku kuģis. Galvā ganās tikai viena doma: bagātam gan tādam vīrietim jābūt — vienai maksā par to, ka ar viņu guļ, otrai par to, ka neguļ...
Viss, beigas. Ļoti, ļoti sāp. Lai man jaukas brīvdienas, patiešām. Kā zaglis pa nakti aizlavījies — bez paskaidrojumiem, bez atvainošanās. Šādu Juri līdz šim nepazinu. Laikam pienācis laiks iepazīties. Un atvadīties, lai kā arī sāpētu...
* * *
Tā, prātiņ, te nu mēs esam. Nekas nemainās. Kam jāiet, tas aizies. Notiks, kam jānotiek. Kā filmā Durvis aizveras ar Gvinetu Peltrovu. Ja vilciens aizgājis, pamāj sveikas sārti midžinošajiem lukturiem, un ej savu ceļu. Viss.
Beigas. (Tiešā un pārnestā nozīmē.)