Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8825068t1hf032.jpg)
Ar 3996 balsīm aptaujas «100 Latvijas personības» sarakstā 22. ir politiķis ZIGFRĪDS ANNA MEIEROVICS. Pārlasot daudzās par viņu sarakstītās publikācijas, jāatzīst, ka ne laikabiedri, ne vēstures pētnieki ar uzslavām nav skopojušies. Ja kāds no pirmskara Latvijas politiskās skatuves ir palicis tik tiešām «gaišā piemiņā» visiem — gan kreisajiem, gan labējiem —, tad tas ir pirmais Latvijas valsts ārlietu ministrs.
Piesūtiet sarakstu…
Politiķa privātā dzīve nebija gluda. Viņam piedzimstot, nomira māte, bet tēvs turpmāk ārstējās psihiatriskajā slimnīcā. Mazo Zigfrīdu uzaudzināja audžuvecāki — mātesbrāļa ģimene. Pirmajā laulībā Zigfrīda un Annas Meierovicu ģimenē piedzima trīs bērni, bet 1924. gadā viņš šķīrās, lai apprecētu desmit gadus jaunāko uzņēmēju Kristīni Bakmani.
Līdz šim gan samērā maz ir rakstīts par Meirovica lielāko ģimeni — korporāciju. Studējot Rīgas Politehniskajā institūtā, viņš pievienojās tolaik vēl jaunajai un skaitliski nelielajai, taču idejiski liberālajai korporācijai «Talavija». Bija aktīvs un apzinīgs savas korporācijas komiltonis — par to liecināja korporācijas vadītāja — seniora — ieņemtais amats 1911. gadā. Tieši darbība korporācijā lika pamatus Meierovica diplomāta prasmēm, uzvedības etiķetes pamatprincipi, diskusiju kultūra un pašdisciplīna ir korporāciju izglītības pamatprincipi. Arī vēlāk, kļūstot par ārlietu ministru, viņš nezaudēja saikni ar draugiem no korporācijas. 1919. gadā kādam konfilistram Meierovics rakstīja, ka jaunveidojamā Latvijas pārvaldes aparātā esot daudz vakanču, lai korporācijas amatpersona piesūtot sarakstu ar talaviešiem, kuri būtu gatavi uzņemties pienākumus jaunajā valstī. «Talavijā» vēlāk iestājās arī abi Meirovica dēli.
«Pats viņa izskats imponēja»
Jau 1918. gada sākumā Latviešu pagaidu nacionālā padome pilnvaroja Meierovicu veikt ārlietu darbību. Viņa rosīgās un prasmīgās rīcības rezultātā jau 1918. gada 11. novembrī, nedēļu pirms Latviju proklamēja kā neatkarīgu valsti, Lielbritānija atzina tās pastāvēšanu de facto! Neapšaubāmi, visu Latvijas starpkaru posma ārlietu ministru darbības galvenais mērķis bija valsts drošība. Tomēr dažādu iemeslu dēļ tieši Meierovica vārds šajā kontekstā ir izskanējis visskaļāk. Viņa prioritāte bija Latvijas un Antantes valstu attiecību veidošana, taču nozīmīga vieta bija arī attiecību normalizēšanai ar Padomju Krieviju un Vāciju. Tāpat centieni izveidot Baltijas valstu savienību. Pateicoties viņa konsekventajai nostājai un aktīvajiem centieniem piesaistīt šai savienībai ne tikai Igauniju un Lietuvu, bet arī Somiju un Poliju, gados jaunais ministrs kļuva plaši pazīstams ārpus valsts robežām, bet Latvija ieguva teju vai galvenās un rosīgākās Baltijas Antantes aizstāves tēlu. Ar zināmu skaudību, bet arī ar cieņu kaimiņvalstu politiķi raudzījās uz šīs iniciatīvas redzamāko pārstāvi Meierovicu.
Itālijas sūtnis Latvijā Renāto Pjačentī uzsvēra, ka pēc Meierovica nāves izveidojies tukšums gan Latvijas iekšpolitiskajā ainā, gan arī Latvijas attiecībās ar ārvalstīm, kurās ministrs ticis cienīts par dažādās situācijās apliecināto gudrību un līdzsvarotību, bet Lietuvas Ārlietu ministrijas pārvaldnieks P. Klims savās atmiņās rakstīja, ka «Meierovics nekautrējās spēlēt tādu kā Balfūra vai Briāna lomu. Pats viņa izskats imponēja. Mēs pārējie blakus viņam izskatījāmies kā ministranti pie lielā altāra. [..] Viņš zināja, ko vēlas, un, to zinādams, prata vest savas lietas par vai pret mums. Šodien viņš deva avansus lietuviešiem, rīt — poļiem».
1925. gadā Tautu savienībā noraidīja baltvācu muižnieku sūdzību pret Latviju agrārās reformas jautājumā. Fēlikss Cielēns savās atmiņās raksta, ka šī spožā diplomātiskā uzvara bijis pēdējais Meierovica lielais veikums Latvijas labā. Tāpat domāja arī cits sociāldemokrāts — Voldemārs Bastjānis. Meierovics slēgtā Saeimas Ārlietu komisijas sēdē ierosināja samaksāt kompensāciju nedaudzajiem muižu īpašniekiem ārzemniekiem, lai Lielbritānija, Francija un Itālija (šo valstu pilsoņiem bija piederējušas kopumā četras muižas) neatbalstītu Latvijas muižnieku iesniegumu. Un tik tiešām, kad baltvāciešu baronu sūdzība nonāca Tautu savienībā, neviena no šīm valstīm iebildumus pret Latvijas agrāro reformu vairs necēla.
Itāliešu vēsturnieks Valerio Perna raksta, ka attiecībās ar Itāliju ārlietu ministrs bija darījis visu iespējamo un neiespējamo, lai uzlabotu abu valstu attiecības. 1923. gadā, ierazdamies Romā, lai parakstītu tirdzniecības līgumu ar Itāliju, viņš lika uz spēles savu prestižu, apņemoties vistuvākajā laikā izmaksāt kompensācijas Itālijas pavalstniekiem, kuri bija cietuši Latvijas agrārajā reformā. Tas kārtējo reizi apliecināja Meierovica konsekvento orientāciju uz Antantes valstīm, uz centieniem nodrošināt Latvijai pēc iespējas labākas attiecības ar Rietumu sabiedrotajiem kā pretsvaru Vācijas un Krievijas ietekmei. Vēsturnieks Edgars Andersons raksta, ka Meierovicam līdz pat viņa nāvei ārpolitikas veidošanā bija vislielākā loma valstī, bet Meierovica ietekme saglabājās pat līdz neatkarīgās Latvijas bojāejai 1940. gadā.
«Tāds tolerants cilvēks bija»
«Zigfrīds Meierovics bija iecienīts ne tikai sava lielā valsts darba, bet arī sava izcilā rakstura un smalkā takta dēļ. Viņš necēla naidu, un tāpēc arī pret viņu neviens nejuta naida. Viņš prata ar visiem iecietīgi runāt un sadarboties,» rakstīja Cielēns. Par Meierovica prasmi sadarboties ar ideoloģiski pretēji noskaņotiem politiķiem liecināja arī Brūno Kalniņš. Viņš atmiņās atstāstīja Bermonta uzbrukuma dienas Rīgā, 1919. gada oktobrī. Meierovics pa ceļam no Cēsīm uz Varšavu, kur devās lūgt militāru palīdzību Latvijas atbrīvošanai no lieliniekiem, Rīgā uz ielas, braucot ar ormani, sastapis Brūno Kalniņu. Meierovics tūlīt apturējis ratus, izkāpis, sasveicinājies, apjautājies par stāvokli frontē un nodevis tālākai izplatīšanai saini ar Cēsīs iespiesto laikrakstu «Sociāldemokrāts». «Tāds tolerants cilvēks bija Meierovics,» piebilda vēlākais strādnieku sportistu vadonis Kalniņš.
Šāda rīcība deva augļus arī politikā. Neilgi pirms uzbrukuma Latgales frontē Meierovics ieradās Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas centrālkomitejas sēdē, izskaidroja valdības mērķus, lūdzot ziņojuma saturu tālāk neizpaust, un panāca sociāldemokrātu piekrišanu Pagaidu valdības politikai Latgales ofensīvas un slepenā pamiera jautājumā. Meierovics prata veiksmīgi sadarboties gan ar kreisā spārna, gan centriski noskaņotajiem politiķiem. Runājot par viņa elastīgumu politikā, toleranci, var rasties jautājums, cik tālu ir iespējams iet uz kompromisiem un vai sasniegtais dažkārt ir kompromisā zaudētā vērts. Jautājums ir tikai, cik liela ietekme viņam bija savā partijā, Latviešu zemnieku savienībā?
Jebkuram vēsturniekam, vairāk vai mazāk zinot notikuma apstākļus, liels kārdinājums ir paprātot par to, «kas būtu, ja būtu». Kā būtu rīkojies Meierovics, ja būtu piedzīvojis 1934. gada 15. maija apvērsumu? Daži pētnieki šajā kontekstā piesardzīgi iezīmē domstarpības starp Kārli Ulmani un Meierovicu, netieši norādot, ka Meierovicam apvērsums nebūtu bijis pieņemams. Vēsturniece Ilga Kreituse, laba ministra gaitu pazinēja, raksta, ka Meierovics plānojis Ulmani iecelt par sūtni ASV, bet Ulmanis pēc tam Satversmes sapulces priekšvēlēšanu kampaņas laikā kritizējis savu partijas biedru. Edgars Andersons piemin politiķes Mildas Salnās vārdus, ka Ulmanim nav paticis elegantais un spožais partijas biedrs. Pret Meierovicu bijusi vērsta arī kāda neuzmanīga Ulmaņa piezīme: «Tie briļļainie «jaunkungi» cilindros!» Tomēr ir skaidrs, ka vismaz publiski iespējamās nesaskaņas Ulmanis neizrādīja.
Meierovics nepameta novārtā arī naudas pelnīšanu. Līdz 1925. gada aprīlim viņš bija tirdzniecības akciju sabiedrība «Chr. Backman» valdes loceklis, bet 1924. gadā arī tās galvenais direktors. Pabija arī Kuldīgas adatu fabrikas «Planēta», Liepājas un Aizputes dzelzceļa valdes locekļa amatā. Viņš bija arī vienas no vēlāk ar «naudas smelšanu» no valsts fondiem un Latvijas bankas saistītām bankām — «Uniona» bankas — līdzdibinātājs, valdes loceklis un valdes priekšsēdētājs. Vēlāk «Uniona» banka galvenokārt tika saistīta ar pazīstamā finansista Ādolfa Klīves vārdu.
Meierovica daudzsološā karjera pārtrūka 1925. gada 22. augustā, kad viņš gāja bojā satiksmes negadījumā Tukuma apkārtnē, braucot apciemot bērnus.