Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/12/8825075t1h7d92.jpg)
«Šodien, 26. janvārī, piecos pēcpusdienā Sabiedroto Augstākā padome Lielbritānijas, Francijas, Itālijas, Japānas un Beļģijas vārdā nolēma atzīt Latviju un Igauniju de iure. Lai dzīvo Latvijas valsts!» – šādi pirms 85 gadiem Latvija uzzināja prieka vēsti par tās starptautisko atzīšanu. Uzsverot šo nozīmīgo faktu, rakstnieks Jānis Akurāters rakstīja: «Ar atzīšanas lēmumu mūsu vārds skan suverēni līdzās vislabākajiem tautu vārdiem pasaulē. Mēs esam kļuvuši ne tikai faktiski, bet arī tiesiski par valsti.«
Ceļš līdz Latvijas starptautiskajai atzīšanai tomēr bija ilgs un smags, un mūsu valsts delegācijai līdz pat pēdējam brīdim nebija skaidrības par Latvijai labvēlīgu lielvalstu lēmumu. Latvija vispirms cerēja panākt vispārēju de iure atzīšanu, iestājoties Tautu Savienībā. Britu arhīvā esošie Tautu Savienības dokumenti liecina, ka Zigfrīds Anna Meierovics jau 1920. gada 20. aprīlī pilnvaroja diplomātisko pārstāvi Itālijā Miķeli Valteru lūgt Tautu Savienības pilnsapulci uzņemt Latviju par tās dalībvalsti.
Riņķa dancis ap Tautu Savienību
Tautu Savienības pirmā pilnsapulce jauno valstu uzņemšanas jautājumu nodeva izskatīšanai tās Piektajā komitejā, kurā pēc iesniegtā memoranda un Meierovica 25. novembrī teiktās runas noskaņojums pret Baltijas valstīm bija labvēlīgs. Austrumeiropas nedrošā politiskā stāvokļa dēļ neviens tomēr nevēlējās uzņemties Tautu Savienības statūtos paredzēto atbildību aizstāvēt visu dalībvalstu teritoriālo neaizskaramību un politisko neatkarību. Par formālu šķērsli izmantoja to, ka jaunās valstis vēl nebija atzītas de iure. Tautu Savienības juristi nespēja vienoties, vai kādas valsts uzņemšana Tautu Savienībā nozīmē reizē arī tās de iure atzīšanu.
10. decembrī Piektā komiteja ieteica informēt Latvijas valdību, ka «apstākļi neļauj asamblejai nākt klajā ar noteiktu lēmumu, bet Latvija varētu piedalīties tehniskajās organizācijās» (līdz ar to Latvija turpmāk varēja piedalīties Sarkanajā Krustā, Pasta ūnijā, Dzelzceļa ūnijā, kā arī atsevišķās TS tehniskajās komisijās). 16. decembrī pilnsapulce noraidīja Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Gruzijas uzņemšanu, iesakot tām šādu lūgumu atkārtot nākamajā gadā. Par Latviju balsoja piecas valstis (Itālija, Kolumbija, Paragvaja, Persija, Portugāle), pret – 24, bet atturējās 13 valstis. Tautu Savienība pieņēma arī rekomendāciju par minoritāšu tiesību aizsardzību valstīs, kas rakstījušas iesniegumus par iestāšanos Tautu Savienībā. Baltijas un Kaukāza valstīm turpmāk bija jāveic pasākumi minoritāšu līgumu principu īstenošanai un «nepieciešamās detaļas» jāsaskaņo ar Tautu Savienības padomi.
Baltijas valstu atzīšanas pretinieki kā argumentus izmantoja gan to, ka jaunās valstis vēl nebija panākušas saimniecisko neatkarību (valstu budžeti joprojām bija ar ievērojamu deficītu, izdevumi pārsniedza ienākumus utt.), gan ASV prezidenta Vudro Vilsona negatīvo nostāju pret Baltijas valstu atzīšanu, gan arī neskaidros apgalvojumus, ka Krievijas nākotne neesot vēl paredzama un tā kuru katru brīdi var prasīt atpakaļ savas bijušās provinces. Izskanēja arī viedoklis, ka starp Poliju un Lietuvu robežu lietā pastāv strīds, un Latvijas un Igaunijas de iure atzīšana ir jāatliek līdz tā atrisināšanai.
Bija jāpārvar apburtais loks – Latviju neuzņēma Tautu Savienībā, jo tā nebija atzīta de iure, savukārt atzīšanas atteikumus motivēja ar to, ka Latvija nav Tautu Savienības dalībvalsts. Ar mērķi radīt lielvalstīs Latvijas atzīšanai labvēlīgu noskaņojumu Meierovics 18. decembrī ieradās Romā, kur tikās ar pāvestu Benediktu XV un Itālijas karali Viktoru Emanuelu III, panākot, ka Itālija uzņēmās iniciatīvu Baltijas valstu atzīšanas jautājumā.
Briāna iestāšanās un Loida-Džordža «Yes»
1920. gada 24. decembrī Meierovics ieradās Parīzē, kur satikās ar Francijas prezidentu A. Miljerānu, bet pēc tam devās uz Lielbritāniju, kuras ārlietu ministrs lords Džordžs Nataniels Kerzons bija ļoti nelabvēlīgi noskaņots pret jauno nelielo valstu neatkarības centieniem. Jāņem vērā, ka tieši šajā laikā norisinājās britu sarunas ar Padomju Krieviju par tirdzniecības līguma noslēgšanu. Turklāt no dažādiem avotiem angļu sabiedrībā cirkulēja baumas par lielinieku gaidāmo iebrukumu Baltijas valstīs, kā arī par to bēdīgo saimniecisko stāvokli. Atspēkodami šīs ziņas, baltieši savu mērķu labā pat centās izmantot britu premjera Deivida Loida-Džordža sliktās personīgās attiecības ar lordu Kerzonu – premjers parasti teica «jā», kad ārlietu ministrs sacīja «nē». 17. janvārī pienāca vēsts, ka Francija un Itālija atbalstīs atzīšanu, jo Francijā tikko bija izveidota pret Baltijas valstīm labvēlīgā premjerministra un ārlietu ministra Aristīda Briāna valdība.
21. janvārī Latvijas sūtnis Parīzē un «oficiālais delegāts Sabiedroto Augstākajā Padomē līdz Latvijas de iure atzīšanai» Oļģerts Grosvalds iesniedza valstu pārstāvjiem rakstus ar lūgumu atzīt Latviju de iure. «Kādēļ tagad pacelt Baltijas valstu jautājumu? Ja dienas kārtība tik gara, tad laiks nav tērējams ar blakus lietām"– izskanot šādai lorda Kerzona argumentācijai, 24. un 25. janvārī padome tomēr atlika atzīšanas jautājumu, apspriežot to tikai 26. janvāra pēcpusdienā.
Latvijas atzīšanai liktenīgajā sēdē Francijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs Bertels atklāti atzina, ka Baltijas valstu atzīšanu «prasa visi pašreizējie apstākļi, jo citādi varētu atkal draudēt karš, nemieri, lieliniecisms». Lai gan lords Kerzons uzstājās pret atzīšanu, Briāna un Itālijas ārlietu ministra grāfa Sforcas dedzīgās runas tomēr pamudināja piekāpties arī britu premjeru Deividu Loidu-Džordžu. Sanāksmes laikā britu premjers it kā nedaudz iesnaudies. Kad viņam jautājuši, vai Lielbritānija piekrīt atzīšanai, Loids-Džordžs «pamodies» un teicis: «Yes.» Par laimi, lords Kerzons vairs nevarēja otrreiz paust savu pozīciju, jo bija runājis viņa valdības vadītājs. Oļģerts Grosvalds vēlāk atcerējās, ka 26. janvāra pievakarē viņam piezvanījuši no Francijas Ārlietu ministrijas un paziņojuši, ka «Augstākā padome nupat atzinusi Latviju de iure. Tā brīža sajūtas grūti aprakstīt, bet man liekas, ka klausāmais stobriņš sāka drusku trīcēt manās rokās». Sūtnis prieka vēsti nekavējoties ziņoja uz «Maurice» viesnīcu Latvijas delegācijas vadītājam Zigfrīdam Annai Meierovicam. Godinot Aristīda Briāna ieguldījumu Latvijas atzīšanas panākšanā, viņa vārdā Rīgā ir nosaukta iela.
«Meierovics grieza valsi…»
Kad nākamajā dienā Latviju sasniedza vēsts par valsts starptautisko atzīšanu, par spīti aukstajam laikam un sniegputenim Rīgā un citās pilsētās spontāni sākās tautas manifestācijas. Sajūsminātie galvaspilsētas iedzīvotāji no Esplanādes laukuma ar orķestriem priekšgalā garos gājienos devās izrādīt savu prieku un pateicību uz Antantes valstu sūtniecībām, kā arī uz pili pie Ministru prezidenta Zigfrīda Annas Meierovica. No skolām priecīgi izspurdza no mācībām atbrīvotie skolēni, un arī valsts iestādes pārtrauca darbu. Veikalnieki slēdza veikalus, namus izrotāja ar nacionālajiem karogiem.
1921. gada februāra pirmajās dienās Rīga jūsmīgi sagaidīja atgriežamies no Parīzes Zigfrīda Annas Meierovica vadīto Latvijas delegāciju. Fēliksa Cielēna atmiņās varam lasīt par Otto Švarca restorānā notikušo svinīgo dineju, kurā valdījis neaprobežots prieks un gaviles. Grāmatizdevēja Anša Gulbja ielūgtie Saeimas deputāti un inteliģences pārstāvji «augstu cēla pilnās glāzes uz Meierovica un de iure atzītās Latvijas veselību. Meierovics, kurš allaž bija dzīvespriecīgs un prata tvert dzīves īsos jautros brīžus, tovakar bija sevišķā laimības sajūtā. Viņa neatlaidīgais darbs nu bija vainagots. Mēs visi kā jaunekļi jautri dzērām, vēl jautrāk smējām, dziedājām un, beidzot, pat dejojām. Slaidais, veiklais un elegantais dejotājs Meierovics pirmais grieza valsi ar savu kundzi, es sekoju ar temperamentīgo rakstnieci Pāvila Rozīša kundzi, Edvarts Virza laida vaļā ar slaido Šūmaņa kundzi. Tikai pret rīta pusi, kad Ansis Gulbis viens pats bija sedzis lielo lēsi, mēs sākām izklīst».
Tiesiskā atzīšana sekmēja Latvijas uzņemšanu Tautu Savienībā tās otrajā pilnsapulcē 1921. gada 22. septembrī. Nākamā gada 25. jūlijā Latviju beidzot de iure atzina arī ASV. De iure atzinums nodrošināja valsts tiesisko turpināšanos arī padomju okupācijas gados, kā arī veicināja valstiskās neatkarības atjaunošanu 1991. gadā.