Nedzīvo, lai ēstu (1)

Lasītāji regulāri vaicā, kā pareizi ēdināt savus mīluļus, vai gatavās barības ir pietiekami labas, kā pašiem gatavot maltītes, vai drīkst izmantot arī mūsu ēdiena pārpalikumus utt. Diemžēl universālu recepšu nav.

Katrs saimnieks, tāpat kā viņa suns, ir neatkārtojams indivīds, un viss, ieskaitot veselību, atkarīgs no izvēlētā vai apstākļu uzspiestā dzīves stila un iespējām. Arī no prioritātēm – bauda vai veselība. Vai tās iespējams sabalansēt? Tālāk – ieskats dažādās pieredzēs, kas, cerams, katram suņa saimniekam līdzēs izdarīt optimālo izvēli.

Rakstnieces ieteikumi

Krievu kriminālromānu autores Darjas Doncovas mājsaimnieces pieredzes apkopojumā "Pavārgrāmata sliņķei" ir atsevišķa nodaļa – "Suņu receptes".

Viņai mājās ir 3 suņi – 2 mopši un pūdelis. Sākumā rakstniece mēģinājusi tos barot ar suņu saimniekiem ļoti ērto sauso barību. Taču grantij līdzīgās bumbiņas suņi ēduši negribīgi un izskatījušies gaužām nelaimīgi. Saskatījusies reklāmas, viņa iegādājusies konservēto barību. Pēc delikateses nobaudīšanas suņi saindējās un trīs nedēļas tika ārstēti. Turpmāk rakstniece ēdienus gatavoja pati. Viņa ieteic biezputras, buljonam izmantojot gabalu liellopa gaļas bez kauliem un taukiem. Kad izvārītā gaļa izņemta, buljonā, kuram piemests nedaudz sāls, ieber jebkurus putraimus (auzu pārslas, griķus, rīsus, grūbas, prosu, izņemot mannu). Gatavai biezputrai pievieno sagrieztu gaļu. Doncovas suņiem pie sirds iet arī putras, kas vārītas subproduktu buljonā. Tikpat labi der pavēderes, bet viņa neiesaka atgriezumus, kas galvenokārt sastāv no cīpslām un taukiem. Par to pašu naudu labāk nopirkt nelielu gabaliņu liellopa gaļas. Suņiem aizliegts dot vistas kauliņus, toties jēlu liellopu smadzeņu kauls ir delikatese. Klēpja sunīšiem nedrīkst piedāvāt zupas kauliņus. Būdama vēl nepieredzējusi suņkope, savu mazo krancīti pacienājusi ar vārītu kauliņu, un tas nomiris aizcietējumu dēļ. Suņu vēderi lāgā nesagremo arī kartupeļus, turpretī makaronus – lūdzu, ja vien tie ir bez sviesta un kečupa. Pieauguši suņi jābaro divreiz dienā, grūsnas kuces un kucēni – biežāk. Kad rītos jāsteidzas uz darbu, Darja suņiem dod vājpiena biezpienu, kurā dažkārt iedrupina maizi, ko pārlej ar pienu vai kefīru. Kopš mazotnes pieradinot suni pie piena produktiem, nebūs problēmu arī vēlāk. Rakstnieces suņi labprāt ēd arī notīrītus burkānus un ābolus. Viņa atgādina, ka saldumi suņiem ir kaitīgi, lai gan viņiem tie garšo. Uzcienāšanai noder nesaldināti krekeri, toties nekad nedodiet desu, šķiņķi, cīsiņus. "Suņi nav cilvēki, viņi nevar ēst to, ko vienā mierā savos vēderos sastūķējam mēs."

Viņasprāt, ir nepareizi, ja dzīvnieks, ko tur mājās, "barojas no miskastes" – proti, saņem pusdienu pārpalikumus vai jogurtu, kam notecējis derīguma termiņš. Doncova ieteic barot suni ar kvalitatīviem produktiem, nodrošināt ar vitamīniem un nedusmoties uz savu padoto. Viņa atgādina, ka bērni izaug, bet suns vienmēr paliek bērns, kurš jūs mīl absolūti nesavtīgi un uzticīgi.

Daži ēd karaliski

Nav pamata apšaubīt, ka Apvienotās Karalistes karaliene Elizabete II nemīlētu suņus un šī mīlestība nebūtu abpusēja. Presē aprakstīts, ka viņas mīluļi ir ne vien zirgi, bet arī Latvijā ienākušie mazsunīši korgiji.

Īpašu prieku karalienei sagādājot iespēja pašai pabarot suņus, ar sudraba karotīti un dakšiņu liekot suņu traukā jēlu truša gaļu, cietos biskvītus, kam pārlej mērci. Neskatoties uz bagātību, Viņas Majestāte ir taupīga. Dzīvojot savā rezidencē, par kuru visus rēķinus nomaksā pati, viņa korgijiem izbaro no pusdienu vai vakariņu galda pāri palikušo. Tā, protams, nav ikdienas prakse, bet dzīve ir dzīve, un arī karalienei par to jāmaksā. Katrs rīkojas atbilstoši savai saprašanai un iespējām.

Mana pieredze

Pie personīgā suņa tiku pirms deviņiem gadiem apstākļu sakritības dēļ. Kādā naktī mūsmājās, kuras žogs ieskāva tikai daļēji, bija paviesojušies garnadži, aiznesot ārā palikušos instrumentus. Attapāmies, ka vajadzīgs sargsuns. Kandidātu piedāvāja radinieks. Viņam – divu suņu saimniekam – bija pieklīdusi novārgusi un iebaidīta pusauga kucīte, kuras izskats un izmērs norādīja uz daļēju piederību kaukāzietim. Nosaucām par Betu un atkopām ar mājās gatavotu ēdienu, kā audžutēvs bija ieteicis. Miežu putru vārījām gaļīgu liellopa vai cūkas kaulu buljonā. Šāda putra Betai gāja pie dūšas un joprojām ir viņas pamatbarība. Par suņa labsajūtu un kondīciju liecina mirdzošais garspalvu kažoks, baltie spēcīgie zobi un augums, kas līdzinās fitnesa klubos trenētai būtnei. Viņas kārumi ir kaķa trauciņu saturs, ieskaitot pienu, un lietpratēju noliegtie vistas kauliņi. Esmu ievērojusi, ka vistu kauli lielajai Betai ir pa zobam, un tie nesagādā nekādas problēmas. Gatavo sausbarību viņa ir izmēģinājusi – no sākuma ignorēja, vēlāk atzina par labu esam. Pie nosacījuma, ja nav pierastās putras.

Barība veido diagnozi

Par to savā vairāk nekā 15 gadu praksē pārliecinājies doktors Dūlitls Ginters Cepurītis, kurš strādā Rīgas klīnikā "Terion" un kuram pašam mājās ir ne vien suns, bet arī kaķis. Lai arī suns sākotnēji bijis gaļēdājs, evolūcijas procesā viņš atšķirībā no kaķa kļuvis par visēdāju. Suņa uzturam jābūt pilnvērtīgam un sabalansētam. Pēc daktera domām, to vislabāk nodrošina augstvērtīga pārtika, kuru gadiem ilgu pētījumu gaitā izstrādājuši speciālisti. G. Cepurītim ir pusotru gadu vecs Vidusāzijas aitu suns, kuru viņš izglābis no sākotnējā saimnieka lemtas iemidzināšanas.

– Sunim bija šķietami neārstējama slimība, kas saistīta ar to, ka dzīvnieks nepanes liellopu gaļu. Tajā ir daudz olbaltumvielu, kas grūti sašķeļas. Speciālajās barībās šīs molekulas jau ir sašķeltas, tāpēc neizraisa alerģiju, kas liek sunim kasīties, rada arī auss iekaisumus vai citādu sevis traumēšanu. Barības nepanesamība izpaužas arī ar traucētu zarnu trakta darbību – vemšanu un caureju.

Savu suni viņš izvilcis ar firmas "Hills" barību, kas bāzēta uz jērgaļu. Pie tās suns ir pieradis. Tā ir daktera suņa ikdienas sausā barība, ko dod nedaudz no rīta, vairāk vakarā. Turklāt pēc ārsta novērojumiem jērgaļas barība suņiem visretāk izraisa dažādas reakcijas, kuras veido nopietnas saslimšanas. Tas nenozīmē, ka pēc viņa teiktā savu suni turpmāk barošu ar "Hills" produktiem, kas izmaksā apmēram 60 latu mēnesī (2 iepakojumi pa 15 kg katrā).

Veterinārārsti konstatējuši, ka lētāku barību suns paģērē lielākos daudzumos. Tas raksturo produkta kvalitāti. Nepietiekamu uzturvērtību aizstāj lielāks tilpums ar balastvielām un garšas pastiprinātājiem. Iznākumā izdevumi par dārgo vai lēto barību izlīdzinās.

Viss saimnieka ziņā

– Dārgi ir abstrakts vai relatīvs jēdziens, – uzsver Ginters Cepurītis, atgādinot, ka mūsu ēdiens ir mūsu zāles. Tas attiecas arī uz suņiem. Lētāk izdzīvot ar pašgatavotu barību, taču vienlaikus jādomā par uztura pilnvērtību, nepārdozējot olbaltumvielas, un par nepieciešamajam vitamīniem un minerālvielām. Uzturvērtību nosaka, spriežot pēc tā, cik organisms spēj izmantot no apēstā. Pierasts domāt, ka sunim pietiek ar kauliem. Taču tajos bez kalcija un citām minerālvielām gandrīz nekā cita nav. Kauli, kuru galos ir visiem zināmie skrimšļi jeb glikozamīns un kondroitīns, vecumdienās glābj no osteoporozes, kas piemeklē arī suņus. Kaulu vidusdaļā ir ļoti maz minerālvielu, toties kaulu smadzenes ir proteīniem un minerālvielām bagātas. Vistu kaulu saturs ir līdzīgs. Graužot tie lūst un veido asas šķembas, kurus suņa kuņģis ne vienmēr spēj noapaļot, tāpēc var mehāniski bojāt iekšas. Ir suņi, kam kauli problēmas nerada, bet, ja tie uzturā dominē, iespējamas problēmas ar zarnu traktu, jo cietai masai ir grūti tikt cauri… Nenoliedzams, ka kauli sunim ir vajadzīgi. Lai trenētu zobus un uzturētu tos formā. Kaulu graušana tīra zobus, atbrīvo no zobakmeņa un spēcina smaganas. Barībā trūkstošie B vitamīni izraisa nervu sistēmas un aknu bojājumus. Ne kauli, ne putras vien sunim nenodrošina neaizvietojamās taukskābes, kas ir augu un dzīvniekvalsts olbaltumvielās.

Ēdot visu, kas pa rokai, kabatai, vai, ko iegribas, daudzi nedomā ne par optimālu uzturu, ne par vecumdienām. Ne savām, kur nu vēl suņa… Veterinārārsts atgādina, ka ēst var visu, bet jebkurā situācijā jātiecas uz labāko. Prātā jāpatur tas, ka cilvēks var izvēlēties, turklāt organisms pats pieprasa vajadzīgo, bet dzīvnieks nerunā, tāpēc atrodas mūsu vēlmju gūstā…

Dzirdētie jēdzieni un realitāte

Dakteris pats ir nevaļīgs cilvēks. Viņš sava Āzijas aitu suņa – nodarbinātā sargsuņa – veselības problēmas atrisinājis ar "Hills" barību un neturpina eksperimentēt ar citu barību. Veterinārārsts neatzīst terminu profesionālā barība. Tāda jēdziena nav. Ir tikai trīs iedalījumi: ikdienas, diētiskā un ārstnieciskā suņu barība.

Ikdienas barība nodrošina mīluli ar visu nepieciešamo, ja tam nav īpašu veselības problēmu. Diētiskais uzturs vajadzīgs, lai novērstu problēmas, kas saistītas, piemēram, ar urīnsistēmu, gremošanas sistēmu vai ar apmatojumu. Ārstnieciskā barība ir tāda, kurai pievienoti medikamenti. Visticamāk, ka profesionālās barības jēdziens saistās ar barību, ar kuru strādā veterinārspeciālisti. Dakteris apgalvo, ka viņa rīcībā esošā dzīvnieku pārtika ir visnotaļ augstvērtīga, ko nevar teikt par lētāku masveida produkciju. Vai tiešām tās sastāvā ir olas, gaļa vai to aizstāj citi proteīna avoti no augu valsts vai ģenētiski modificētas vielas?

Ja barība apnīk

Ir suņi, kuriem neapnīk uztura vienveidība. Viņi pie tā ir pieraduši, un tas apmierina organisma vajadzības. Suņa attieksmi pauž viņa reakcija, ieskaitot sejas izteiksmi. Jāatceras, ka sunim kā visēdējam var dot visu ko, ja vien necieš viņa organisms. Dažkārt vēlams ēdienkarti dažādot, atceroties tiekšanos uz sabalansētu barību un tās uzturvērtību. Katrai suņa šķirnei un vecumam ir atšķirīgas vajadzības. Sunim augot, vairāk vajadzīgs kalcijs, fosfors, magnijs, D3 un A vitamīns, kas nodrošina kaulu, muskuļu un saistaudu veidošanos. Vecumdienās atkal pieaug prasība pēc uztura bagātinātājiem, īpaši – kalcija, D3 un A vitamīna. Neizmantojot gatavo pārtiku, kas atbilst suņa vecumam un organisma īpatnībām, trūkstošās minerālvielas un vitamīni jāpievieno mājās gatavotajai barībai. Tās daudzums atkarīgs no suņa dzīvesveida. Apsardzes vai ārā dzīvojošajiem suņiem enerģijas patēriņš ir krietni lielāks nekā dzīvoklī mītošiem, kuri izkustas tikai pāris reizes dienā, kad saimnieks izved pastaigā. Uzturvērtība vienmēr ir aktuāla. Veikalā ir iespēja izvēlēties augstvērtīgāku vai lētāku produktu. Lētākā nav slikta pārtika, un daudz suņu ar to nodzīvo visu mūžu. Taču – ja sunim būtu teikšana, viņš noteikti izvēlētos labāko. Suns nedzīvo, lai ēstu, bet sargā savu teritoriju.

Režīma nozīme

Arī suņa ēšanā galvenā ir regularitāte. Tuvojoties brokastīm, sāk izdalīties kuņģa sula. Suns ir gatavs uzņemt un pārstrādāt barību laikā, kad to diktē viņa iekšējais pulkstenis. Tāpat kā cilvēkam visu dienu kabatā nav jānēsā cepumi, ēdienreižu starplaikos nav jāuzkož arī sunim. Kuņģim ir jāatpūšas, lai vakarā noteiktā laikā tiktu pie lielākas porcijas nekā brokastīs. Ēšana ir tik individuāla, ka nevar visiem piemērot vienu shēmu. Taču, izrunājoties ar veterinārārstu, iespējams katram sunim noteikt puslīdz pareizu ēdināšanu. Dakteris atgādina, ka daudzi cilvēki cenšas sevi uzturēt formā, iet uz fitnesa klubiem, kamēr saviem mīluļiem ļauj aptaukoties. Uz to suņa organisms reaģē – parādās dažādas alerģiskas reakcijas: nieze, met spalvu, zobu problēmas (zobakmeņi, paradentoze) u.c. Ja sunim ir par maz graužamā, organisms domā, ka zobi ir lieki, taču tie ir jānodarbina. Tāpēc ieteicamāka ir sausā barība. A un D vitamīnu nepietiekamība noved pie tā, ka āda sevi nespēj pasargāt – uzsējas baktērijas un sēnītes. Dermatomikozes cēlonis ir barības izraisīta alerģija. Arī gļotādas pakļautas infekcijām. Acis vecumdienās kļūst blāvas vai piemetas vistas aklums – A vitamīna trūkuma rezultāts. Aizcietējumus izraisa gan šķiedrvielu trūkums, gan pārmērīgs kaulu daudzums barībā. Gandrīz vienmēr suņa slimību pamatā ir nepareizs uzturs. Un tā ir saimnieka atbildība, lai suns spētu nodzīvot viņam atvēlēto mūžu. Bez traucējošām, kairinošām reakcijām un sāpju radītām ciešanām.