Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

«Staļina baroks» Latvijas zinātnei

Kristaps Baņķis, «Latvijas Avīze»
«Staļina baroks» Latvijas zinātnei
Facebook Telegram Draugiem Twitter Whatsapp
Comments
Foto: www.la.lv

Latvijas Zinātņu akadēmijai (LZA) 14. februārī apritēs 60 gadi. Akadēmija tautas apziņā bieži vien savijas ar augstceltni Rīgā, Maskavas forštatē, neatņemamu mūsu valsts galvaspilsētas silueta sastāvdaļu, sauktu arī par Kolhoznieku namu.

1951. gada 17. februārī Latvijas komunistiskās partijas centrālkomiteja un Ministru padome pieņēma lēmumu par Kolhoznieku nama celtniecību. 1957. gadā ēku atvēlēja LZA.

Ar skatu uz Maskavu

– Piecdesmito gadu sākumā «augšas» vēlējās likt lietā pirmos ieguvumus no padomju kolhozu saimniecību organizācijas formas ieviešanas. Tam tika rasts ideoloģisks risinājums – uzbūvēt ēku, ko iemūžināt arhitektūras vēsturē, – Kolhoznieka nama tapšanas laiks joprojām spilgtā atmiņā palicis vienam no augstceltnes projekta autoriem, arhitektam, LZA goda loceklim un kultūras vēsturniekam Vaidelotim Apsītim (85).

Ēkā bija iecerēts atvērt lauksaimniecības izglītības centru, kur kolhozu darbinieki varētu apgūt «progresīvās metodes». Celtnei bija jāsimbolizē padomju iekārtas triumfs Latvijā un jārod saistība ar «diženo Staļina laikmetu». Valsts funkcionāriem nebijis ne mazāko šaubu, ka «jāiet Maskavas ceļš». Tāpēc jo īpaši svarīgi bija, kam šo uzdevumu uzticēt. Tika sarīkots projektu konkurss, kurā pārākumu guva arhitekta Osvalda Tīlmaņa priekšlikums. Tas atbilda visām izvirzītajām prasībām par dominanti «sociālistiskās Rīgas» panorāmā.

– Tikko biju beidzis studijas un piedalījos dažos nelielos projektos. Tīlmanis meklēja cilvēku, kas varētu viņa darbu izstrādāt, turpināt un novest līdz galam. Biju gandarīts, kad tiku aicināts palīgā, – stāsta Vaidelotis Apsītis. Celtniecībā viņš piedalījies no projekta izstrādes līdz zvaigznes uzlikšanai un iekštelpu interjera iekārtošanai.

«Staļina baroks»

Daudzajās sēdēs prēmētais projekts tika kritizēts un vienmēr ieteikts «tālākai uzlabošanai». Kad šķitis, ka projektā vairs nav ko uzlabot, vietējie arhitektūras pārraudzītāji baidījās pateikt galavārdu. Palīgā pieaicināja Maskavas konsultantu akadēmiķi V. Oltarževski, vienu no retajiem vecākās paaudzes arhitektiem, kas bija guvis pieredzi Ņujorkas debesskrāpju projektēšanā. Projektēšanas gaitā secināts: vajag «kaut ko no Rīgas». Parādījusies ideja par Pēterbaznīcas torņa fragmentu un pašā smailē – zvaigzne.

Arhitektūras ziņā nams ir līdzīgs Maskavas universitātei un kultūras namiem, kādus metropole centās «dāvināt» satelītvalstu galvaspilsētām. Augstceltne izskatījās kā gadsimta sākuma Amerikas pirmo debesskrāpju sovjetizēts variants, ko dēvēja par «Staļina baroku». Ēkas trīsstāvīgajā lejasdaļā bija paredzēta lekciju kinozāle, auditorijas, agrotehnikas, zootehnikas, meliorācijas, augļu un dārzeņu kultivēšanas, mehanizācijas un elektrifikācijas, kolhozu un sovhozu celtniecības, lauksaimniecības ekonomikas mācību laboratorijas, kā arī partijas mācību kabinets, izstāžu zāle, bibliotēka, centrālā kongresu un konferenču zāle. Augstceltnes smailajā daļā bija iecerēta viesnīca.

Būvē – nojaucot

Gatavojoties nama projektēšanai, nebija izpētīti visi apstākļi celtnes izvietošanai lielajā kvartālā starp Turgeņeva, Puškina, Gogoļa un Odesas (tagad Elijas) ielu. Kvartālu aptvēra divstāvu koka ēka – tā sauktā tirdzniecības sēta – 19. gadsimta sākumā celts arhitektūras piemineklis. Kaut arī kvartāla vecā apbūve kā kultūras mantojums bija saglabājama, tās atrašanās izraudzītajā pilsētas vietā – netālu no Vecrīgas un Daugavas, kā arī šķietami nožēlojamais apbūves izskats funkcionāriem nebijis nekāds nopietnais šķērslis. Ar «labojumiem» kultūras pieminekļu sarakstā panāca, ka objekts pazuda no tā.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas arhitekts nejauši uzzinājis, ka tirdzniecības sētas īpašumtiesības saistās ar Veru Muhinu, kurai, iespējams, bijusi liela loma Brīvības pieminekļa saglabāšanā. Viņas dēls Vsevolods Zamkovs deviņdesmito gadu vidū arhīvos tomēr nevarējis atrast dokumentus, kas apliecinātu viņa dzimtas mantojuma tiesības uz šo gruntsgabalu.

Glābj latgaļu meistari

Kad projekts bijis apstiprināts, liela atbildība gūlusies uz inženieru pleciem, jo pirmo reizi Rīgā augstbūvju praksē tika izmantots saliekamais dzelzsbetona karkass.

– Diemžēl bijām nepietiekami novērtējuši grunti. Daļa ēkas atradās uz drošiem pamatiem – iežiem, daļa – pakļauta smiltīm. Projektējot šādām «niansēm» lielu vērību nepiešķīrām, bet celtniecības gaitā bija uztraukums, vai ēkai nedraud sagāšanās. Šodien sānu korpusa pieslēgumos pie centrālās daļas diemžēl varam redzēt plaisas, – paškritikas devu sev un kolēģiem velta augstceltnes arhitekts.

Ēkas apdarē pirmo reizi tika izmantoti arī lielizmēra keramikas apšuvuma bloki. No Piemaskavas keramikas izstrādājumu kombināta Kudinovā tie saņemti, iesaiņoti polietilēna plēvēs. – To montāžā bija nepieciešama ļoti liela rūpība, kas līdzinās mūsu podnieku darbam. Vajadzēja atrast meistarus, kas šādu darbu varētu veikt. Tā kā kara gados Rīga bija pazaudējusi savas senās celtniecības tradīcijas, kādam ienāca prātā meklēt Latgales puikas. Atrada Saveļjevu dzimtu – tēvu ar trim dēliem. Ēkas apdari nodevām Saveļjevu dinastijas rokās, un tā bija īsta augstskola daudziem Rīgas amatniekiem. Viņu profesionālā meistarība vēlāk tika izmantota metrostacijas «Rīga» celtniecībā Maskavā, – atceras Vaidelotis Apsītis.

Viens no interesantākajiem diskusiju objektiem bijusi augstbūves smaile. Deficīta apstākļos tās «apģērbšanai» nepieciešamo varu pat caur pazīšanos nevarēja sadabūt. Skārdnieks Samuels Karpuss zinājis metodi, kā jāapstrādā skārds, lai tas izskatītos pēc kapara. Zvaigzne smailes galā tapusi no tā paša skārda, tāpat kā visa smaile. Pēc tam smaile apzeltīta ar zelta plāksnītēm.

Iekštelpu izbūvē parādījusies prasība pēc «kaut kā nacionāla». Arhitektoniski nozīmīgākajās vietās – sienās un griestos – kā dekoratīvos motīvus centās izmantot stilizētus latviešu ornamentus – saulīti, skujiņu virknes, Austras koku, ozollapu vītnes, papardes rakstu, saktas u. c. Lai telpai piešķirtu «laikmetīgu» saturu, to papildināja ar valstsvīru portretiem, valsts ģerboni, kā arī virkni lauksaimniecības zinātniekiem veltītu ciļņu. Pēc neatkarības atjaunošanas nebijis nekādu grūtību tos novākt.

Zinātnieku jurģi

LZA pie ēkas tika visai neparastā veidā. To atklāj nama 40. jubilejas gada (1997.) pilnsapulcē nolasītā profesora Jāņa Stradiņa pētījuma fragments: «Celtniecībai tuvojoties nobeigumam, bija skaidrs, ka kolhoznieki ēku nedabūs, jo tiem nebija līdzekļu ne kompleksa uzturēšanai, ne dzīvošanai tik lepnā viesnīcā. Bija miris Staļins, sākās viņa laikmeta ieceru pārvērtēšana, Ņikita Hruščovs bija pieņēmis principiālu lēmumu, ka lauksaimniecības zinātne esot jātuvina laukiem, visi šāda profila institūti izvietojami ārpus galvaspilsētas. Varas gaiteņos dzima doma nodot ēku Zinātņu akadēmijai, kura kopš 1946. gada mitinājās Finanšu ministrijas namā Smilšu ielā. (..) Pirmā vēstule Ministru padomes priekšsēdētājam Vilim Lācim datēta ar 1956. gada 26. decembri. (..) Beidzot 1958. gada rudenī uz augstceltni pārcēlās ZA prezidijs, nodaļas, tehniskais aparāts, Fizikas institūts.

Sekoja Ministru padomes 1960. gada 4. februāra rīkojums par augstceltnes nodošanu no Rīgas pilsētas bilances Zinātņu akadēmijas bilancē saskaņā ar 1. janvāra tāmi. Interesanti, ka ZA augstceltnes vērtība pēc 1961. gadā mainītā rubļa kursa bija 2,75 milj. rubļu, bet 1996. gada beigās tās vērtība ir 2 377 397 lati, tātad attiecībā gandrīz 1:1. Tā augstceltne nokļuva ZA valdījumā un akadēmija pabeidza ēkas celtniecību 1961. gada beigās. 1962. – 1963. gadā Zinātņu akadēmija galīgi aizgāja no telpām Smilšu ielā.

Nepabeigtā Kolhoznieku nama nodošanu akadēmijas rīcībā centās raksturot kā padomju valdības īpašu gādību par zinātni.»

Vētī firmas

Šobrīd, 2006. gadā, ēkā atrodas Latvijas Zinātņu akadēmija un četras zinātņu nodaļas. Šeit izmitināta arī Latvijas Zinātnes padome un LZA centrālais arhīvs. Mājvietu raduši vairāki institūti un Krišjāņa Barona Dainu skapis, izdevniecības «Zinātne», avīzes «Latvijas Zinātnes Vēstnesis», žurnālu «Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis» un «Zintnieks» redakcijas.

Redaktors iesaka
Lasītākais šobrīd
Nepalaid garām
Uz augšu