Kad viena vietā — astoņi psihoterapeiti

«Iedomājieties, ka cilvēks kāpj kalnā. Lai būtu vieglāk, viņš paņēmis spieķi, uz kura balstīties, taču tas nenozīmē, ka viņš visu mūžu staigās ar spieķi rokā. Kad spieķis kļūs nevajadzīgs, viņš to atstās un tālāk ies bez atbalsta,» tā psihoterapijas lomu redz grupu psihoterapeite Ilona Dieviņa. Grupu psihoterapijas laikā, kas parasti ilgst divus trīs gadus, notiek cilvēka iekšējā izaugsme. Viņš ne vien atbrīvojas no problēmas, kuras dēļ ieradies uz terapiju, bet iemācās pārvarēt arī citus šķēršļus un atrisināt sarežģītas dzīves situācijas.

Palīdz citu cilvēku pieredze

Kā notiek grupu psihoterapija? Ļoti svarīgi, lai saglabātos grupas «rāmis», tas nozīmē — nodarbības notiek regulāri, vienmēr vienā un tajā pašā laikā un vietā, nemainīgs paliek arī nodarbības ilgums un grupas sastāvs — ne vairāk par septiņiem astoņiem dalībniekiem.

«Lai notiktu terapeitiskais process, ļoti svarīgi, lai grupā nebūtu ne seksuālu, ne intensīvu emocionālu saišu vai spēļu. Viens no galvenajiem noteikumiem ir tas, ka sākotnēji tā ir svešinieku grupa, kuras dalībnieki viens otru nepazīst, nav vienas ģimenes locekļi, darba kolēģi vai studiju biedri,» skaidro psiholoģe un grupu psihoterapeite Līga Šaplaka. Grupas dalībnieku vecumam un dzimumam nav nozīmes. Jo atšķirīgāka būs grupas dalībnieku dzīves pieredze, jo vairāk viņi bagātinās viens otru. Daudz svarīgāk, lai kāds no dalībniekiem nejustos izolēts, piemēram, gados vecs cilvēks jauniešu pulkā.

Grupu psihoterapija ir ilgstošs process — paiet viens divi gadi, kamēr cilvēks grupā jūtas drošībā un emocionāli atveras. «Vienīgais indikators tam, kā cilvēks uztver situāciju, ir tas, kā viņš jūtas. Ja cilvēku māc bailes, kauna vai vainas sajūta, situācija viņam nav pieņemama un viņš vēlas no tās izvairīties vai to mainīt. Kamēr cilvēks nav izanalizējis savas sajūtas, viņš nevar adekvāti reaģēt uz notiekošo,» norāda Ilona Dieviņa. «Grupā cilvēks iemācās par tām runāt, atklājot, ka tad apkārtējie viņu saprot daudz labāk.»

Viena no grupas terapijas raksturīgajām iezīmēm ir tā, ka šeit nedarbojas likums — pacients runā, bet psihoterapeits klausās. Grupas vadītājs jeb psihoterapeits neatrodas privileģētā stāvoklī, nevada sarunas un nenosaka to tēmu. Katrs no dalībniekiem var runāt, kad, ko un par ko vēlas. Svarīgas ir tās asociācijas, sajūtas un fantāzijas, ko teiktais izraisa citos.

«Šī metode ir ļoti demokrātiska, jo grupā visi ir vienlīdzīgi un katrs pats var izlemt — iesaistīties sarunā vai ne,» stāsta Ilona Dieviņa. «Grupas vadītāja uzdevums sākumā ir veicināt grupas nobriešanu, tas ir, savstarpējo atbalstu un saliedētību. Pēc tam grupas dalībnieki nodarbību vada paši.»

Mācās pārrunāt visu līdz galam

«Grupas dalībnieki ir ieinteresēti viens pret otru kļūt atklāti un godīgi, jo tas ir vienīgais veids, kā palīdzēt sev un citiem. Grupa ir miniatūrs sabiedrības modelis, kurā var sastapt gan savas ģimenes locekļus — māti, sievu vai vīru —, gan darba kolēģus, ar kuriem ir attiecību problēmas, un pavērot tās it kā no malas, ieraudzīt, kas citiem cilvēkiem manī varētu nepatikt, saprast, kāpēc viņi reaģē tā, nevis citādi,» sarunā iesaistās psiholoģe konsultante Ilva Dandzberga. Taču atšķirībā no konflikta ģimenē, kad pāris sastrīdas un aiziet katrs uz savu pusi vai nēsā sevī savu aizvainojumu gadiem ilgi, grupu terapijas priekšrocība ir tā, ka dalībnieki vienā tikšanās reizē var «saplēsties», bet otrā — pārrunāt, izanalizēt notikušo un izdarīt secinājumus. Ikviens var atklāti pateikt, kā viņš jūtas un kāpēc viņš vēlējies teikt to, ko viņš ir pateicis. Grupā cilvēks mācās labāk iepazīt sevi, savas jūtas, apzināties to, kas viņu dzīvē neapmierina, un sāk labāk izprast arī citus. «Ja cilvēks jūtas vientuļš, viņam ir grūti veidot attiecības, tās vispirms var nodibināt ar grupas dalībniekiem. Grupa ir kā mācību poligons, kurā var izmēģināt kaut ko jaunu un nebijušu, pavērot, kā tas darbojas, un pēc tam īstenot arī savā dzīvē,» skaidro psiholoģe.

Nākot uz grupu psihoterapiju, velti cerēt, ka kāds pateiks vai pamācīs, kā labāk rīkoties, jārēķinās ar to, ka būs nopietni jāstrādā pašam ar sevi, jāizaug līdz tam, lai pats varētu pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību par savu dzīvi. «Tas, ka sieva vai vīrs apmeklē grupu psihoterapiju, atstāj labvēlīgu iespaidu uz visu ģimeni, jo viņš turpina īstenot to attiecību modeli un pieredzi, ko apguvis grupā. Ja mainās viens, jāmainās arī visiem pārējiem,» saka Ilona Dieviņa.

Ievēro klusēšanas principu

Grupu terapijā pastāv arī savi nerakstīti likumi. Dalībnieki viens ar otru kontaktējas tikai sarunu līmenī. Nodarbības laikā nav vēlami pieskārieni vai apkampieni. Ja radusies tāda vēlme, tā tiek pārrunāta: «Kāpēc tu vēlies viņu apmīļot? Ko tu pret viņu jūti?»

Lai cik spēcīgas emocionālās saites veidotos grupā, pēc nodarbības katram jāiet uz savu pusi. Dalībnieku tikšanās ārpus nodarbībām vai pārīšu veidošanās nav vēlama, jo tas mazina terapeitisko efektu. Ja tomēr tā ir noticis, situācija jāpārrunā nodarbību laikā, lai starp grupas dalībniekiem nebūtu noslēpumu.

Grupu terapijā obligāti jāievēro konfidencialitātes princips. Pārnācis mājās, dalībnieks var stāstīt par to, ko pats runājis, bet citu dalībnieku vārdus un nodarbībā teikto izpaust nedrīkst. Iespēja neslēpjoties runāt par savām problēmām un saņemt atbalstu sniedz lielu atvieglojumu un veicina pozitīvas pārmaiņas dzīvē.

Der zināt

• Grupu psihoterapija nav atsevišķs psihoterapijas virziens, bet gan darba metode, kuru izmanto dažādas psihoterapijas skolas. Vienkāršotā veidā to izmanto arī dažādu atbalsta grupu veidošanā, piemēram, hroniski slimiem pacientiem vai viņu tuviniekiem, atkarīgiem cilvēkiem u. c.
• Psihodinamiskā grupu psihoterapija, kura balstīta vienā no vecākajām un tradīcijām bagātākajām metodēm – psihoanalīzē, vērsta uz indivīda radošo spēku atbrīvošanu, attīstības veicināšanu, atsedzot traucējošos konfliktus, palīdzot tos apzināties un atrisināt.
• Grupu psihoterapijā uzskata, ka katrs grupas loceklis apveltīts ar terapeitisko potenciālu. Grupas uzmanības centrā ir indivīds kā personība, kas veido attiecības, kuras palīdz psiholoģiski augt, mācīties un mainīties.