Kopā ar īru seteru čiepa piparkūkas un ķer mušas

Balveniešu Teilānu ģimene sevi pamatoti uzskata par dzīvniekmīļiem. Viņiem vienmēr patikuši kaķi. Bijis arī suns – īru seters –, ko zaudējuši pavisam nesen. Palēnām pierimst sāpes, tās dziedē gudrais un saprātīgais siāmiešu runcis Osvalds.

Ar baltām ķepām un degunu

"Mūsējam ir trīs vārdi. Ikdienā saucam par Kaķi, bet vēl dēvējam par Jāni un Osvaldu," tā stāstījumu par ģimenes mīluli, skaistuli un gudrinieku sāka Balvu novada muzeja speciāliste Dace Teilāne. "Jānis tālab, ka dzimis Jāņu dienā, bet par Osvaldu ir garāks sakāmais. Augustā Balvos nu jau 12 gadus pēc kārtas notiek tradicionālais mūzikas festivāls. Mans vīrs Modris, laikraksta Vaduguns žurnālists, tur ir skaņu režisors. Pirms septiņiem gadiem manas draudzenes Anitas siāmietei Gabrielai bija piedzimuši vairāki kaķēni. Viņa aicināja apskatīt. Aizgājām nolūkot, un, kad festivāls beidzās, vedām uz mājām. Runčukam bija izvēlēts cits vārds, tālab vaicāju draudzenei, vai es drīkstu kaķi pārsaukt. Jā, saimniece neiebilda. Kam tad šodien vārdadiena? – skaļi vaicāju. Izrādās, ir taču Osvaldi! Pie tā arī palikām.

Kaķa mamma ir ar ciltsrakstiem, vienīgi tēvam to nav. Pirmajā metienā tikai mūsējam bija baltas ķepas un balts deguns, nākamajos tādu smukuļu vairs nav. Viņš ir liels gudrinieks, prot izvēlēties, kam tuvoties dažādās dzīves situācijās. Pie manis guļ, bet ļoti uzmana, kad mostas māsa Dina. Viņš jau zina, ka māsa pulksten 5.30 ir augšā, tāpēc jau dežurē pie istabas durvīm un gaida iznākam. Vispirms runcis viņu vedina uz ledusskapi, jo zina, ka tur ir gardas lietas. Ja nenotiek pēc viņa prāta, prot maigi iekost.

Piparkūkas un smilgas

Viņš jau ielāgojis, ka aiz baltajām durvīm noteikti ir kāda konservu kārbiņa, jo katrreiz, kad pārnākam mājās ar iepirkumu somu, izrevidē tās saturu – kaķim jāzina, kas tur ir. Patīk un garšo svaiga gaļa, akniņas, zivtiņas, kaut cenšamies ēdināt ar profesionālo barību. Neteiksim, ka tā viņam ietu pie dūšas. Svaigu gaļu varam likt kaut vai piecos maisos, tik un tā Osvalds saodīs, kur tā ir. Tiklīdz paveram ledusskapja durvis, paņemam dēlīti un nazi, kaķis neies prom ne soli, jo zina, ka tūlīt griezīs gaļu un viņš bez cienasta nepaliks. Labprāt mielojas ar dažādiem graudiņiem, bet īpašs kārums ir vafeles – pietiek tās parādīt, kā nāk līdzi un sāk grauzt.

Divatā ar suni Kredi, kurš jau bija cienījamā vecumā, mīlēja čiept piparkūkas un cepumus. Abi noskatījušies, kur tās stāv, suns nelien, bet Osvalds uzlec uz plaukta, paņem vienu, nokož gabaliņu un atstāj, lai arī draugam tiek. Vēl runcis reizēm mēdza padzerties no suņa trauka, kaut pašam sava bļodiņa nolikta. Dažkārt mēdza aiziet palūkoties, ko tad Kredis ēd. Ahā, tādi interesanti graudiņi, jāpagaršo! Labi gan! Kredis, būdams audzināts un pieklājīgs, ļāva arī draugam iekost, jo – cik tad tāds kaķis spēj apēst, gan jau pašam pietiks.

No puķēm sevišķi iecienījis ciniju un saulespuķu lapas, varbūt tāpēc, ka tās tikpat asas kā viņa mēle. Tiklīdz būšu nolikusi puķu pušķi ar smilgām, otrā rītā to vairs nebūs. Ja vien atstāsi pa tvērienam, tiks izrevidēts un apēsts tas, kas garšo," par sava mīluļa ieradumiem stāsta saimniece Dace.

Slēpjas zem dīvāna

Lielākoties Osvalds dzīvo istabās, brīvi pastaigādamies, kur pašam tīk. Iziet uz balkona, pavēro, vai kaut kur tuvumā nav putnēns. Kad ierauga kādu aiz loga laidelējamies, lec aizkaros, jo grib noķert. Viņam laimējies nomedīt vienu peli, kas acīmredzot pa kādu caurumu bija iespraukusies dzīvoklī. Nadzīgs mušu ķērājs, šo nodarbi iesāka abi ar Kredi, nu turpina Osvalds viens.

"Nezin, kā, bet vienreiz mūsu runcis visu dienu pavadīja kāpņu telpā. Tur kaktā stāvēja izgreznota Ziemassvētku eglīte. Acīmredzot no rīta, kad posāmies uz darbu, Osvalds reizē ar mums nepamanot izgāja kāpņu telpā. Vakarā, ieejot dzīvoklī, saucām: "Kaķi, Kaķi!" Nenāk, meklējam vienā istabā, otrā, nekur nav. Domājam, kur varētu būt palicis. Atveram durvis uz kāpņu telpu, saucam – skatāmies, mūsējais sēž pie eglītes. Tāds sabijies, nelaimīgs, divas dienas notupēja zem dīvāna, ārā nenāca.

Viņš ir diezgan piesardzīgs attieksmē ar maziem bērniem, izturas pret viņiem rezervēti. Kaķim nepatīk, ja viņam kaut ko spiež darīt. Ja tas būs paša izdomāts un pieņemts lēmums, viss kārtībā, spēlēsies. Iesākumā viņš bija atturīgs arī pret Kredi, bet pamazām sadraudzējās. Atļāvās pat gulēt sunim uz muguras, kurš to labprāt pieļāva – kā nekā, mazais brālis," stāsta Dace.

Vajag pozēt?

Dace aizraujas ar fotografēšanu, arī mūsu tikšanās dienā viņai plecā fotosoma, bet mājas datorā – uz ekrāna liels Osvalda portrets. "Mūzikas festivāla Osvalds laikā parasti bildēju. Kad šim pasākumam apritēja deviņi gadi, muzejā rīkojām fotoizstādi. Šā festivāla krusttēvs ir Osvalds Zvejsalnieks, un izstādē vienā bildē bija arī mūsu runča Osvalda foto.

Jāteic, ka kaķim patīk pozēt tad, kad viņam laba oma. Tiklīdz kaut kas nepatiks, velti lūgties. Reiz, atgriežoties mājās, steidzami vajadzēja izbildēt pāris kadru. Jautāju Osvaldam: "Varbūt gribi?" Nu, kad vajag, vajag – runcis mīļuprāt skatījās objektīvā un klausīja manām vēlmēm. Nezin, kā būs šodien."

Viņas bažas izrādījās pamatotas – Osvalds vispār piesardzīgi izturas pret svešiniekiem un tikai palēnām tuvojas negaidītiem ciemiņiem, apošņādams katru, liecoties tuvāk sejai, lai sajustu, ar ko esam mielojušies. Mums nācās pagaidīt, līdz viņš pierada un vēlīgi atļāva sevi fotografēt.

"Kaķis grib visur būt klāt un piedalīties. Kad ēdam virtuvē brokastis, tup turpat līdzās. Kolīdz mēs viņam nepievēršam uzmanību, rausta aizkarus. Viņš grib līdzi darboties. Sevišķi patīk, kad es krāmēju skapi – noskatīs uz gultas brīvu laukumu, kur apgulties starp lietām un mantām, un vēros, ko es daru. Līdzīgi ir ar grāmatu plauktu saturu. Pēkšņi turpat līdzās parādās tik daudz interesantu lietu, tās visas nu var pamatīgi appētīt, apostīt, aiztikt ar ķepu. Kad bija pavisam mazs, mēdza ielīst kādā no māla podiem – Kredim tie bija par mazu, bet Osvaldam akurāt pašā laikā.

Kolīdz mazgāju veļu, runcis ir augšā uz mašīnas un vēro, kā ūdens tek ārā. Agrāk kaimiņos dzīvoja Osvalda brālis. Viņš to bija redzējis no balkona. Vienreiz vakarā gāju izkārt veļu, runcis man līdzi. Uzkāpa uz puķu kastes un ņaudēja – acīmredzot viņš atcerējās, ka līdzās turpat ir brālis, un nu mēģināja sasaukt.

Kad piesēžos pie datora, kaķis ir klāt. Reizēm traucē, iesaku uzkāpt uz printera, nē, tur viņam nepatīk, tā nav labi. Beigās izlemj uzrāpties man uz pleca un uztupties tur. Ir tīrīgs, atzīst tikai viena veida smiltis. Ja tādu mājās nebūs, neies kastītē, un viss. Tas pats ar tualeti – kaut kas tur nepatiks, neapmierinās aromāts, sāks skaļi ņaudēt. Viņš vispār mīl sarunāties, īpaši no rītiem, kad piecēlies, un daudz ko cenšas man pastāstīt. Tiklīdz pamanu, ka dara blēņas, saucu: "Kaķi, ko tu tur dari?", viņš pārtrauc, jo saprot visu ļoti labi.

Mūsu lielais dēls Kaspars, kolīdz mājās, mīlēja spēlēties gan ar Kredi, gan Osvaldu. Visus trīs iesaucu par brālīšiem. Reiz tādā trakošanas brīdī kaut kur aizripoja bumbiņa, vairs nevarējām atrast. Kaspars noteica, ka atvedīs brālītim no Rīgas. Sagaidot viņu Balvos, dēls pēkšņi atcerējās, ka nav nopircis bumbiņu. Tūlīt ieskrēja vienā no veikaliem, man piekodinot: "Tu tikai nesaki brālītim, ka tā nav no Rīgas!".

Uz augšu