Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/13/8896094t1hea4f.jpg)
Eiropas parlamenta deputāts Rihards Pīks prusaku dēļ pārcēlies uz citu mājvietu
Pīku izēd prusaki un plānas sienas
Eiroparlamentārietis Rihards Pīks un viņa meita Elīna (19) jau dažus gadus mitinās Eiropas Savienības galvaspilsētā Briselē. Pērnruden viņi nomainīja dzīvesvietu — pameta Šarlmartela ielu, kas bija krietni tuvāk Parlamentam, izvēloties dzīvot klusākā un sakārtotākā rajonā.
«Pārcēlāmies uz jaunu dzīvesvietu arī tāpēc, ka tikai sākumā iepriekšējais dzīvoklis šķita jauks, bet, kad iedzīvojāmies, bieži vien mums bija nepatīkamas sastapšanās ar nelieliem kukainīšiem [prusakiem], kas šur un tur parādījās dzīvoklī. Man jau no tiem nav bail, bet meitai gan. Nedēļas nogalēs dodos mājās uz Rīgu, bet viņa Briselē dzīvo visu laiku. Turklāt mieru traucēja arī kaimiņi, kuri regulāri mājās atgriezās ap pusnakti un pēc tam skaļi sarunājās. Tas, protams, nav nekas traks, bet caur plānajām sienām varēja dzirdēt katru vārdu. Reiz, kad sarunas kļuva pārāk skaļas, zvanīju mājas saimniekam. Bet viņš ierosināja vien pieklauvēt pie kaimiņu sienas. Man tas mazliet atgādināja sižetu no padomju laika ikdienas daudzdzīvokļu namā, nevis Eiropas Savienības galvaspilsētu Briseli,» stāsta Pīks.
Turklāt netālu no iepriekšējā Pīku mitekļa ir mazu bodīšu rajons, kur tirgojas cilvēki, kas iebraukuši no Ziemeļāfrikas. Elīna vakaros pēc skolas baidījusies uz turieni doties iepirkties, jutusies neomulīgi — vīrieši viņu pavadījuši diezgan bezkaunīgiem skatieniem.
«Jau sākotnēji biju uzmanīgs, tāpēc ar mājas saimnieku līgumu noslēdzu tikai uz gadu, lai būtu iespēja izvēlēties kaut ko citu. Arī kolēģi Parlamentā atzīst, ka mainīt dzīvesvietu pēc pirmā gada Briselē ir ierasta prakse.«
Ierasta prakse
Tagad Eiroparlamenta deputāta dzīvoklis atrodas tālāk no Parlamenta — ceļš līdz darbam aizņem divdesmit minūtes. Pīks brauc divas pieturas ar metro un tikai nelielu gabaliņu mēro kājām. Ir iespēja arī pasūtīt darba mašīnu, taču deputāts to uzskata par lieku greznību, turklāt starp astoņiem un deviņiem rītā Briseles ielas sastingst satiksmes sastrēgumā, un bez auto uz darbu var tikt daudz ātrāk.
Netālu no iepriekšējā dzīvokļa ir Ambioriksa parks, kura centrā ierīkoti divi basketbola laukumi. Vakaros Pīks kopā ar meitu labprāt tur uzspēlēja groza bumbu. Ja Elīna no skolas pārnāca vēlāk nekā parasti, Pīks devās spēlēt bumbu vienatnē. Kā jaunajā vietā? «Netālu no jaunās mājvietas atrodas Triumfa arka un lielisks parks, kurā ir basketbola laukumi. Kad ciemos atbrauca Alise (21) [Pīka vecākā meita], lai palīdzētu man sakārtot papīrus, bumbu spēlējām gandrīz katru vakaru, jo līdzi Alise bija uzaicinājusi draudzeni Daci Mucinieci, kas savukārt ieradās kopā ar draugu [grupas «Cosmos» tenoru Juri Lisenko].«
Krogs un latvieši Briselē
Īpašas vajadzības iegriezties krogos Pīkam nav — pusdienas tiek paēstas Parlamentā, vakariņots mājās kopā ar meitu. Ja ciemos atbrauc kāds paziņa vai draugs, tad gan omulīgs krodziņš ir īstā vieta, kur pasēdēt un aprunāties patīkamā gaisotnē. «Reiz ciemos pie manis atbrauca kolēģis Māris Vītols, un abi iegriezāmies krogā, kas atradās netālu no manas mājas. Tā saimnieks Moriss ir ļoti patīkams cilvēks, tāpēc izvēlējāmies vakaru pavadīt tur. Toreiz bija interesants gadījums. Piegāju pie kādas meitenes un angļu valodā apvaicājos, kur šajā iestādē ir labierīcības. Bet meitene skaidrā latviešu valodā man atbild: «Kungs, tualete ir tur lejā!» Man tas bija negaidīts pārsteigums — sastapt vēl kādu latvieti. (Smejas.) Vēlāk noskaidrojās, ka viņa ir no Rīgas, ka viņu sauc Jūlija un viņa strādā Parlamentā par tulci. Tā nu viņa sadraudzējās ar Morisu, un pērn abi apprecējās,» stāsta Pīks.
Patiesībā Briselē deputātam diezgan bieži gadās dzirdēt latviešu valodu. «Pa ielu ejot, rupji runāt nedrīkst,» viņš jokojot piebilst.
Arī ciemiņi no Latvijas mēdz apciemot Pīku. «Par mani neaizmirst arī Vitālijs Gavrilovs, kad viņam Briselē darba darīšanas. Lai gan nedēļas nogalēs gadās tā, ka Vitālijs zvana un prasa: «Rihard, kur tu esi?» Es atbildu: «Esmu lidostā, došos uz Rīgu.» Viņš savukārt teic tā: «Paklau, bet es tikko ierados Briselē!» Tā, lūk, mums bieži vien nesanāk satikties.