Būt vai nebūt optimistam? Izvēle tavās rokās

Uz šiem jautājumiem atbildes palīdzēja rast Rumbas Prakses psiholoģe psihoterapeite Indra Majore-Dūšele. Kādi tad īsti ir priekšnoteikumi, lai cilvēks uz dzīvi raudzītos optimistiski?

Smalkais uztveres mehānisms

«Optimisms ir uztveres spēja un attieksme pamanīt to pozitīvo, jauko un cerīgo, ko dzīve piedāvā. Arī ticība tam, ka dzīve pamatā ir vērtīga un laba pieredze. Taču tas nebūt nenozīmē, ka optimistiskam cilvēkam dzīve realitātē ir vieglāka nekā pesimistiskam.

Atšķirība ir veidā, kā mēs uz to skatāmies, respektīvi, tas ir uztveres jautājums,» norāda speciāliste. «Uztvere ir ļoti smalks mehānisms, tā nav tikai domas, kas apgrozās mūsu prātā. Bieži vien lēmumu, kā reaģēt uz kādu lietu, mēs pieņemam sekundes simtdaļā - to nosaka mūsu zemapziņa, kas pasaka priekšā, kā rīkoties.»

Uztveres veidošanās procesos sava loma ir cilvēka temperamentam - tam, kāds ir iedzimtais nervu sistēmas reaģēšanas ātrums un veids. Ir cilvēki, kuri spēj aizsvilties vienā acumirklī, jo vīnu nervu sistēma ir spējīga ļoti ātri izanalizēt informāciju un nekavējoties dod atbildi. Un ir tādi, kas šķiet lēni vai pat bremzēti - arī tas saistīts ar viņu nervu sistēmas tipu. Par lēnajiem mēdzam teikt, ka viņi ir ļoti mierīgi un nosvērti, viņus reti kas var izsist no sliedēm.

Dzīves uztveres programmēšana

To, kādā veidā attiecamies pret dažādiem dzīves notikumiem, lielā mērā ietekmē agrīnā pieredze - atmosfēra un domāšanas veids vidē, kurā uzaugam. Zināmā mērā vecāku un citu tuvu cilvēku attiecības ar mazu bērnu darbojas kā programmēšana. No pieaugušajiem bērns iemācās, kādā veidā skatīties uz pasauli, citiem cilvēkiem un pašam uz sevi. Var ieprogrammēt negatīvus priekšstatus - no citiem cilvēkiem vienmēr ir jāuzmanās, tu neesi pietiekami labs, vai ari gluži citādu, pozitīvu skatījumu uz dzīvi - pasaulē ir daudz skaistu un brīnišķīgu lietu. Ir arī bīstamas un sarežģītas lietas, bet tu vari būt spējīgs viņas atrisināt un justies drošs, ka vecāki tevi pasargās. Tas gan nenozīmē, ka bērnam tas vienmēr jāizsaka tiešā veidā. Cilvēki taču nestaigā apkārt ar plakātiem: «Es esmu optimists!» Bet ar viņiem kontaktējoties, mēs to nekļūdīgi jūtam. Balsī, smaidā un intonācijā redzam un dzirdam, vai cilvēks ir mierīgs, priecīgs, laimīgs, paļaujas uz sevi un pasauli vai ari visu laiku uztraucas un gaida uzbrukumu no mugurpuses.

Kā mainīt savu attieksmi un domāšanu?

Dažkārt, runājot par iedzimtām lietām, nolaižas rokas, jo tās mainīt nav iespējams... Taču, ja runa ir par attieksmi un domāšanu, situācija ir daudz cerīgāka - to VAR mainīt! Taču jāņem vērā, ka šis ceļš nav ne viegls, ne ātrs - domāšanas veidu nav iespējams pārslēgt kā televīzijas programmas, jo domāšanas modeļi sakņojas dziji zemapziņā.

Korekciju veikšanai šajā līmenī nepieciešams iekšēji emocionāls darbs, kas prasa laiku un uzmanību pret sevi. To īstenot palīdz psihoterapija - tā vedina raudzīties sevī un noskaidrot, kādā veidā es uztveru, domāju, saprotu un reaģēju. Līdzīgi darbojas arī meditācija - meditējot cilvēks var raudzīties sevī un censties saskatīt tos domāšanas paternus, kas saduļķo viņa dzīvi.

Saki STOP greizajiem pieņēmumiem!

Arī optimisti nav pilnībā pasargāti no sliktiem domāšanas paradumiem - tie klusi sēž gandrīz katra prātā. Tādēļ ir vērts mērķtiecīgi strādāt, lai prāts būtu tīrs un mierīgs, nevis piedrazots ar nevajadzīgām, uzbāzīgām domām.

Sliktos domāšanas paradumus var pielīdzināt ierakstam, kas skan galvā. Ja ļaujam šai kasetei skanēt, dodam tai savu enerģiju - un ieraksts kļūst arvien skaļāks! Jo ilgāk ļaujam skanēt, jo grūtāk nospiest STOP pogu. Taču, ja laikus sevī šīs parazītiskās domas pamanām un izveidojam paradumu tām teikt Stop!, iekšēji atrodas vairāk brīvas telpas, lai uz dzīvi raudzītos mierīgāk, tajā saskatītu vairāk pozitīvu lietu.

Optimistu brīvprātības princips

Optimismu nevar uzspiest vai mākslīgi iepotēt. Deklarējot: tev jābūt optimistam, jo tas ir tik labi! - visdrīzāk no pesimista jutīsiet skeptisku attieksmi: Kā tu vari man pateikt, kas man ir jādara? Pats esi optimists! Man ir'labi, un tas mani neinteresē!

Patiesībā - ja vari būt optimists, dzīve patiešām var būt labāka, vieglāka. Taču pie šīs atziņas jānonāk pašam. Bieži vien, lai nonāktu pie šāda secinājuma, cilvēka dzīvē jānotiek kādam lūzuma punktam. Tad cilvēks pieņem lēmumu - vairs nevar tā turpināt domāt, justies un rīkoties, jo tad dzīve ne pie kā laba nenovedīs. Tas gan nenozīmē, ka, vienreiz pieņemot lēmumu uz dzīvi raudzīties pozitīvāk, tā patiešām ari notiks. Tas nozīmē, ka KATRU REIZI, kad pielavās kārdinājums iztēloties iespējamās nelaimes vai ari uzbļaut kaimiņam, ir jābūt apņēmībai to vairs nedarīt - šo lēmumu jāturpina pieņemt ik mirkli. Un, lai arī tas ir grūti un prasa zināmu prāta treniņu, tas tomēr ir īstenojams!

Nereti pesimistiski noskaņoti cilvēki mēdz uzskatīt: optimisms līdzinās vientiesībai vai muļķībai. Taču tā, protams, nav! Optimisti neignorē negatīvo, vienkārši rada iespēju sev priecāties par vienkāršām lietām - sārtām lapām, uzsniguŠo sniegu, salu, kas varbūt nobendēs gripas baciļus... Ne viena vien filozofija atzīst: atteikties no domām, kas saduļķo pratu un saskatīt brīnumaino vienkāršajā ir māksla būt LAIMĪGĀKIEM.

Nost ar domāšanas parazītiem

Optimistiski raudzīties uz dzīvi mēdz traucēt sliktas domāšanas paradumi, kurus var nodēvēt ari par domāšanas parazītiem. Kādi tie ir?

• Katastrofu inscenēšana. Domās inscenējam, ka varētu notikt kaut kas dramatisks - autoavārija, ugunsgrēks un citas nelaimes, - jo lielākas, jo labākas. Patiesībā sava prāta nodarbināšana ar šādām domām ir diezgan bezjēdzīga, jo diez vai no tā varam kļūst īpaši laimīgāki.
• Salīdzināšana un spēle: ja vien man būtu tas... Ja vien būtu tik laba mašīna kā kaimiņam, tad gan es būtu laimīgs. Vai arī - tad, kad es būšu izdarījis to un to (pabeidzis augstskolu, nopircis dzīvokli, laimējis loterijā), man sāksies īstā dzīve. Šādas domas ir pašapmāns. Bieži vien to ietekmē atliekam svarīgus lēmumus un rūpes par sevi, kas būtu īstenojamas jau šobrīd.
• Vainīgā meklēšana - plaši iecienīta spēle, kuras pamatā ir šāda shēma: tā vietā, lai es uzņemtos atbildību un būtu tas. kurš pieņem lēmumu un rīkojas, labāk atradīšu kādu. uz kuru novelt vainu par radušos situāciju. Un izvēles netrūkst - sākot ar tuviniekiem un kaimiņiem, beidzot ar politiķiem, kas sagandējuši dzīvi visos tās iespējamajos aspektos.
• Atruna: nu ko tad es... Tā sakņojas mazvērtības sajūtā, kas liek maldīgi uzskatīt, ka citi ir daudz spējīgāki, prasmīgāki un labāki, lai veiktu kādu uzdevumu. Taču patiesībā arī šāda domāšana ir izvairīšanās no atbildības un lēmumu pieņemšanas - ko tad es, gan jau kāds cits to izdarīs manā vietā...
• Vispārināšana. Ja vienreiz gadījusies kāda kļūda vai neveiksme - paradums īo vispārināt, attiecinot uz visu savu dzīvi. Raksturīgākie piemēri - man nekad neveicas, nekad nekas nesanāk, visi vēl man sliktu.

Tas tev var palīdzēt!

Krāsas. Katrai krāsai ir sava vibrācija, tas nozīmē, ka, līdzīgi kā skaņas frekvence, spēj ietekmēt emocionālo stāvokli. Ja vēlamies justies enerģētiskāk un pozitīvāk, vēlams izvēlēties oranžās, dzeltenās un sarkanās krāsas toņus. Runa var būt gan par apģērbu, gan interjeru, gan tādiem sīkumiem kā pildspalva un papīra lapas. Uz galda uzliec dzeltenas narcises, bet zem drēbēm pavelc oranžu apakšveļu - eksperimentē uz nebēdu!

Mūzika. Ja jūties uzvilkts un trauksmains, izvēlies ko relaksējošu; ja esi miegains un noguris - kaut ko dinamisku. Dungo līdzi un noskaņojums jau pēc brīža kļūs labāks!

Fiziskās aktivitātes. Mūsu ķermenis ir tā radīts, ka kustoties elpošana kļūst dziļāka, asinsrite bagātinās ar skābekli un organisms jūt enerģijas pieplūdumu. Jocīgākā lieta - lai kustētos, enerģija ir jāpatērē, taču pēc tam to ar uzviju dabūjam atpakaļ. Turklāt sportojot izdalās endorfīni - tā dēvētie laimes hormoni, kas prātu dara priecīgāku!

Pateicības dienasgrāmata. Katru dienu atrodi un pieraksti trīs lietas, par kurām dzīvē vari būt pateicīgs - tā var būt gan veiksmīgi realizēta ideja, gan pateicība par to, ka bērni ir veseli un ir maize, ko ēst. Šādu ierakstu veikšana var palīdzēt ieraudzīt pozitīvo vienkāršās lietās un mainīt ierasto domāšanas veidu.