«Starptautiskā sieviešu diena — starptautiskā sieviešu solidaritātes diena cīņā par sieviešu līdztiesību ekonomiskajā, sociālajā un politiskā jomā.
Kas bija un kas ir 8. marts?
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Lēmumu par sieviešu dienas svinēšanu pieņēma 2. starptautiskajā sociālistiskajā sieviešu konferencē (1910. gadā Kopenhāgenā) pēc Klāras Cetkinas ierosinājuma. Pirmo reizi sieviešu diena tika svinēta 1911. gadā Vācijā, Dānijā, Austroungārijā, Šveicē; Krievijā pirmo reizi — Pēterburgā. Līdz 1914. gadam sieviešu diena tika svinēta dažādos marta mēneša datumos, kopš 1914. gada to svin tieši 8. martā. PSRS u.c. sociālistiskās valstīs, kur sievietes ir atbrīvojušās no sociālās apspiestības un izcīnījušas līdztiesību ar vīriešiem, sieviešu diena mobilizē sievietes aktīvai darbībai saimnieciskajā, sabiedriski politiskajā un kultūras dzīvē. Kapitālistiskajās valstīs sieviešu diena ir cīņas diena par sieviešu tiesībām un sociālo progresu. Ar PSRS Augstākās padomes prezidija 1965. 8. maija dekrētu sieviešu diena pasludināta par brīvdienu.»
(Izraksts no Latvijas Padomju enciklopēdijas 9.sējuma)
Nu, re! Teju jau simts gadus tiek... te nu es tā lāga nesaprotu — svinēta (kā tika apgalvots enciklopēdijas šķirklī) vai atzīmēta sieviešu diena. Bet lai vai kā, bijušajā padomju impērijas teritorijā tā spītīgi un neatlaidīgi tiek gan svinēta. gan atzīmēta. Nu ne jau 100% sabiedrības ar sajūsmu un entuziasmu šai dienai par godu «mobilizējas aktīvai darbībai saimnieciskajā, sabiedriski politiskajā un kultūras dzīvē», bet zināma daļa gan, par ko liecina puķu veikalu ieņēmumi pēc attiecīgā datuma. Jādomā, ka pasniegtie ziedi noteikti ļauj sievietēm vēl vairāk mobilizēties visās enciklopēdijas pieminētajās jomās un ne tikai tajās.
Esmu dzirdējusi sašutuma pilnus apgalvojumus, ka 8. marts ir pilnīgi lieks, jo pirms tam tak esot bijusi Valentīna diena, kurā tās vecenes jau ir saņēmušas puķes.
Ar pilnu atbildību varu paziņot, ka Valentīna diena ir Visu Mīlētāju diena un attiecas tikai un vienīgi uz mīlētājiem, bet 8. marts ir pavisam kas cits. Šai dienā mēs mobilizējamies, cīnāmies un, pats galvenais, šai dienā mēs svinam. Un mēs saņemam uzmanības apliecinājumus.
Kas tad tur slikts? Man, piemēram, patīk saņemt uzmanības apliecinājumus. Katru dienu nē! Tas kļūtu vienmuļi. Bet īpašās dienās gan.
Un kas tad tur tik slikts, ja pacients pasniedz 8. martā savai dakterei ziedus? Kas tur slikts, ja darba biedri savām kolēģēm pasniedz pa ziediņam? Tā taču sen zināma patiesība — uzdāvini sievietei kaut nieka vizbulīti, un viņa aiz pateicības tieši priekš tevis kalnus apgāzīs. Pasaki sievietei komplimentu, un viņa ikreiz, tevi ieraugot, smaidīs un būs laipna. Tā gan ir smalka skunste — pasniegt un teikt tā, lai sieviete ņem pretī. Domāju, ka padomju laiku formālā nīkulīgo tulpju izdāļāšana un svinīgo sapulču noturēšana par godu sievietēm nekādā gadījumā nav paraugs kā būtu jāpielabinās darba biedrenēm. Šeit es domāju pielabināšanos tai labākajā nozīmē — labo emociju rosināšana.
Starp citu, arī tulpes tagad ir gluži citas — treknākas, stingrākas, krāšņākas, kas labos apstākļos var vāzēs ziedēt pat divas nedēļas.
Lai vai kā ir bijis, bet es, goda vārds, neņemu ļaunā un nesitu apdāvinātāju ar pasniegtajām tulpēm, ja mani kāds ir sadomājis atcerēties 8. martā. Es izplūstu pašā sirsnīgākajā smaidā un sajūtos vēl drusciņ vairāk kā sieviete.