Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/13/8902543t1h2975.jpg)
Armandam šoruden apritēs 40. Viņam ir savs dzīvoklis Rīgas centrā, mašīna, laba izglītība, ienesīgs darbs, interesanti hobiji, daudz draugu un draudzeņu, bet... Viņš allaž dzīvo viens, kaut gan labprātāk nedzīvotu viens. Kas viņu kavē dibināt nopietnas attiecības?
— Es savā vecumā atļaujos būt naivs. Joprojām ticu, ka pastāv īsta mīlestība, ka man reiz aizkritīs širmis, kā tas jau divreiz dzīvē bijis, un beidzot viss turpināsies laimīgi. Es nevis ar prātu izdomāšu, bet patiešām sajutīšu, ka tas ir tas cilvēks, ar kuru gribu dzīvot kopā.
— Pastāsti par tām divām reizēm, kad iemīlējies!
— Pirmā reize bija Jelgavā, studiju gados platoniskā veidā. Tā meitene nekādām attiecībām toreiz nebija gatava — ne ar mani, ne ar kādu citu. Kad viņa bija attiecībām gatava, tad viņas tagadējā vīra vietā varēju būt arī es, ja vien būtu biežāk ciemos gājis... Bet laiks bija aizskrējis, es jau tolaik dzīvoju Rīgā. Katrs cilvēks dzīvo savās orbītās, mūsējām nebija lemts krustoties.
Vēl toreiz šķiroties viņai skumji noteicu: uz tavām kāzām es noteikti neiešu! Notika tā, ka es ne tikai gāju uz kāzām, bet biju jaunlaulāto šoferis. Man bija lepna mašīna, un es aizvizināju viņus uz zaksu. Biju gandrīz vienīgais no viņas draugiem, kas piedalījās kāzās.
— Kad otrreiz dzīvē biji gatavs veidot attiecības?
— Otra reize bija daudz spēcīgāka, dramatiskāka. Sievietēm bieži ir tāds labs arguments, lai mani atraidītu, viņas saka: Tu esi par daudz labs, lai ar tevi precētos! Nespēju to izskaidrot un nezinu, ko viņas ar to patiešām domā.
Pirms manis viņai bija attiecības ar 10 gadus vecāku vīrieti. Viņa pameta šo vīrieti, jo jaunībā nebija paguvusi iztrakoties un viņai šķita, ka šis vīrietis viņu iegrožo. Tad pagadījos es. Mūsu attiecības toreiz sākās ar seksu. Vēl īsti neiepazīstoties, mēs jau kaislīgi mīlējāmies. Pēc tam tikai aptvēru, ka mūs saista vēl daudz citu lietu, ka mums bija līdzīga muzikālā gaume, stila izjūta, ekstrēmi hobiji. Man patika viss, kas saistījās ar viņu.
Vislabākās atbildes jau cilvēks gūst tad, ja viņš aprunājas ar sevi. Tā arī noskaidroju, ka mīlu viņu. Vēl spēcīgāk šī apziņa ieurbās manī pēc viena gadījuma. Viņai ļoti sāka sāpēt mugura, pat no gultas viņa nevarēja piecelties. Es palīdzēju tikt līdz tualetei, gatavoju ēdienu, pienesu telefonu un citas lietas un sapratu, ka pat tad, ja viņa līdz mūža galam būtu spiesta palikt uz gultas, es gribētu dzīvot kopā ar viņu. Bet muguras sāpes pārgāja... Arī viņas interese par mani pārgāja. Man bija 30 gadu, un tad uz četriem gadiem es saslimu ar stalkerismu...
— ???
— Tā ir slimība. Ja tu tiec atraidīts un tev pietrūkst vārdu, darbības, argumentu, ar kuriem tikt atpakaļ attiecībās, tu sāc vajāt to cilvēku tādā netiešā veidā... Nu, piemēram, braucot no darba, katru reizi iebraucu Tajā pagalmā un paskatījos uz Tiem logiem — gaiši vai tumši... Regulāri vairākus mēnešus pēc kārtas piezvanīju pirms gulētiešanas un nerunāju, tikai vēlējos dzirdēt viņas balsi, sajust viņas elpu... Un tad negulēt, mocīties, raudāt spilvenā.... Jā, arī vīrieši mēdz raudāt spilvenā. Tā dzīvojot, uz nervu pamata aizdzīvojos līdz kuņģa sāpēm.
— Kā jūs izšķīrāties?
— Viņai nebija beigušās attiecības ar iepriekšējo draugu. Es zināju, ka viņi šad tad tiekas, bet izturējos iejūtīgi un ar sapratni. Reiz mēs divatā devāmies uz koncertu Tallinā, viss bija jauki, bet pirmdienas rītā pēkšņi atskanēja telefona zvans, pēc kura man palūdza desmit minūšu laikā aizvākties. Jo ciemos bija pieteicies VIŅŠ. Nogāju toreiz pa kāpnēm, bet sajutos kā no piektā stāva loga izsviests.
— Vai ir kāda sieviete, kura tevī ir iemīlējusies līdz stalkerismam?
— Jā, kaut gan cenšos šos procesus regulēt. Neļauju nevienai sevī iemīlēties. Līdz ko jūtu, ka sākas pieradums, tā attiecības izbeidzu. Negribu nevienu sāpināt. Tomēr ir viena sieviete, kura mani jau gadiem vajā. Es viņu saucu par teroristi. Regulāri saņemu no viņas īsziņas, kurās man tiek novēlēti jauki sapnīši, meilus, pasta sūtījumus. Reiz pa pastu saņēmu Mocarta rekviēmu un man pat bail sametās, jo maz ko tāda paranoiķe var izspēlēt. Var sākt mašīnai riepas durt un beigās pašu arī sadurt. Grūti ir tikt vaļā no vajātājām, vislabākais veids ir nereaģēt, mierīgi nogaidīt. Aizvainot arī negribas, tāpēc parasti jau iepriekš vienojos par attiecību noteikumiem, nevienai neko nesolu, jo apzinos, ka nespēšu solījumus turēt.