Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/13/8905177t1hac85.jpg)
Māksla top skarbā darbā, atzinis gleznotājs JANIS ROZENTĀLS. Augu dienu strādājis darbnīcā, elpu atvelkot vien ēdamreizēs. Bijis nelabojams, kaislīgs pīpmanis – gleznojot vilcis papirosu pēc papirosa. Tikpat aizrautīgs arī sabiedriskajā dzīvē. Rozentāls nav malā stāvētājs un aktīvi piedalās «latviešu politikā», kā toreiz saka. Ar 3819 balsīm viņš ir 25. aptaujas «100 Latvijas personības» sarakstā. Rīt, 18. martā, apritēs 140 gadi kopš Jaņa Rozentāla dzimšanas.
«Vairāk vai mazāk esmu kosmopolīts»
1895. gada vasara. 29 gadus vecais Janis Rozentāls glezno Puzenieku muižā, īpašnieka Otto Grotusa aicināts (nākamajā pavasarī viņš saņems diplomu par Pēterburgas Mākslas akadēmijas beigšanu, ar diplomdarbu «No baznīcas» iegūs pirmās pakāpes mākslinieka grādu). Barona meita Kerija jūsmo par Tiroli, un Janis pārdomā latviešu un vāciešu attiecības. Nupat Popes muižas barons Kārlis Bērs Janim bildis aizvainojošus vārdus par latviešu tautisko kustību. 26. augustā viņš raksta baronam: «Tā kā es, būdams mākslinieks, vairāk vai mazāk esmu kosmopolīts un saejos ar visām abu tautību kārtām, par kurām man ir brīvi, neviena neietekmēti uzskati, tad atļaujos pieņemt, ka esmu spējīgs dot par to objektīvu spriedumu.» Viņš skaidro, ka «jaunlatviešu tādā jēgumā, kā to septiņdesmitajos gados ieskatīja vācieši – kā revolucionārus vācu nīdējus, tādu tagad vairs nav». Ir tikai izglītoti un neizglītoti latvieši, un ka tie pirmie cenšas nodibināt draudzīgas attiecības «starp kopējās dzimtenes abām nācijām». Tomēr Janis atzīst – šovasar pārliecinājies, ka vācieši un latvieši nespēj saprasties tāpēc, ka vācietis «jūsmo par tiroliešu un šveiciešu literatūru, apmeklē viņu tautas teātrus un svētkus un visu to atrod par skaistu un aizraujošu, kamēr paša dzimtene un tās iedzīvotāju garīgā dzīve viņam parasti ir grāmata septiņiem zieģeļiem». «Pierādījums šai kļūmīgajai situācijai ir tas, ka vācietis ikvienu nacionālu izpausmi no latviešu puses uztver kā naida izrādīšanu. Turpretim katrs izglītots latvietis prot vācu valodu, pazīst viņu literatūru un mākslu, līdz ar to viņš pazīst arī vāciešu gara dzīvi, viņu noskaņojumu un domāšanas veidu. [..] Tātad ir pavisam aplam un nepareizi, ka vācieši neiet roku rokā ar izglītotajiem latviešiem, lai uz nacionāliem pamatiem veicinātu un celtu tautas kultūru un civilizāciju. Es saku «nacionāliem», jo jebkurā citā veidā tas būtu nesekmīgi un nelietderīgi. [..] Ikviens cilvēks, kas mīl savu tēvzemi un savu tautu, var būt tikai labs cilvēks, un tāds mīlēs arī savu tuvāko, vienalga, pie kādas tautības tas piederētu. Īstais patriots ir ideālists, nesavtīgs cilvēks, no kura neko ļaunu nevar sagaidīt. Sliktie – tie ir remdenie un atkritēji, kuriem nekas nav svēts, kuri pat Dieva nebīstas.«
Tomēr Rozentāls neidealizē latviešus. 1898. gada 28. decembrī no Pēterburgas viņš raksta Rūdolfam Blaumanim, kurš tobrīd strādā žurnālā «Mājas Viesa Mēnešraksts": «Mīļais Rūdolf. Vispirms pieņem Jaungada sveicienu, lai tad tas būtu nokārtots un man vēl atliktu vieta, kur lamāties. [..] Te nu es Tev bez aplinkiem prasu – kurš idiots tad pie jums raksta par attēliem Mēnešrakstā?» Tas pievērš uzmanību katra skroderzeļļa uzvestam teijāterim, bet izliekas neredzam, ka nupat 5. decembrī atklātajā Baltijas mākslinieku izstādē Rīgā izstādījies Vilhelms Purvītis! Rozentāls teic, ka viņam kļūst nelabi, redzot tādu latviešu izturēšanos, un spriež, ka te nudien jānokaunas būt latvietim. Ja, piemēram, norvēģiem būtu tāds Purvītis, tad viņš būtu vispopulārākais gleznotājs pasaulē tāpēc, ka domājoša tauta gādā par savu vīru popularitāti, nevis saka: «Ko ta nu mes, tee maze muļķiši.«
«Par Tavas tautas locekli»
Tomēr šim nacionālismam toreiz ir cits nojēgums. Tas vairāk saistāms ar šķirisko piederību, tāpēc tieši ar latviešu un vāciešu attiecībām, bet, runājot par latviešu inteliģenci, – ar viņus aizvainojošo vācu spriedumu, ka latvieši nav un nekad nebūs kultūras tauta. Ar šādu nacionālisma izpratni fakts, ka Janis taču par sievu apņem somu dziedātāju Elliju Forseli, nenonāk pretrunā – somu un latviešu attiecībās nav kungu un kalpu attiecību aizvainojuma. To apliecina Ellijas tēva Teodora Forsela 1902. gada 1. decembrī Helsinkos vāciski rakstītā vēstule Rozentālam. Viņš teic, ka gribētu, lai jaunie salaulājas Somijā. «Aiz principiāliem iemesliem es vēlētos, un domāju, ka arī Ellijai tas būtu patīkami, lai laulību ceremonija notiek somu valodā. Īso vārdisko formulu jau Tu ar Ellijas palīdzību viegli iemācīsies. Vācu valoda taču Jums abiem ir svešvaloda, Ellijai vēl vairāk nekā Tev. Vēlāk jau, protams, Ellijai būs jāmācās latviešu valoda, bet pēdējai ceremonijai, kad viņa šķirsies no savas dzimtenes un savas tautas, lai kļūtu par Tavas tautas locekli, tomēr vajadzētu notikt viņas pašas valodā. Jau no paša sākuma mani ļoti iepriecināja, ka mana Ellija varēs veidot tiltu starp divām mazām nācijām, kas atrodas vienādā stāvoklī pret carismu, kurš uzkundzējās pār mums. Jums, latviešiem, būtu šis tas ko pamācīties no mums, bet mums vajadzētu no Jums mācīties, ka dzīves spējīga nācija var saglabāt savu nacionalitāti arī ļoti grūtos ārējos apstākļos. Viss atkarīgs no tā, kā inteliģence un plašās masas jūt sevi par vienu [izcēlums oriģināls. – I. L.] tautu un uzkundzējušās tautas netikumi – izvirtība un alkoholisms – nenovājina mazo tautu.«
Šo citādo nacionālismu apliecinās Jaņa pārdomas 1908. gada 2. janvārī Ellijai rakstītā vēstulē. Ir piedzimuši visi trīs Rozentālu bērni – Laila, Irja un Miķelis. Kādu valodu bērniem mācīt? – tāds ir jautājums, kas Rozentālu nodarbina – «latviski labi runāt jau viņi diezin vai iemācīsies, un vai tāpēc tomēr nebūtu labāk, ja Tu runātu ar viņiem somiski. Jo viena valoda taču viņiem ir jāprot labi, lai varētu pareizi izteikties, un, ja viņi nevienu valodu nerunās labi, līdz ar to kropļosies arī domāšana. Kā Tu domā par šo jautājumu? Jo viņi taču ilgāku laiku dzīvos Somijā.«
«Vācieši klūp man virsū»
Atgriežoties pie domas par remdenajiem, – Rozentāls tādiem nepieder. Viņš aktīvi iesaistās 1905. gada notikumos, kopā ar Rūdolfu Blaumani, Arvedu Bergu, Jēkabu Duburu, Pēteri Zālīti, Jāni Asaru, Jāni Raini un Jani Jansonu-Braunu sagatavo petīciju caram, kuru aprīlī paraksta vairāk nekā divsimt latviešu inteliģenti. Viņi prasa radīt apstākļus, lai visas kārtas un šķiras varētu brīvi pārrunāt un paust presē un grāmatās aktuālos dzīves jautājumus, atcelt ierobežojumus latviešu valodas lietošanā, likvidēt nevienlīdzību likuma priekšā, atcelt aizliegumu visām šķirām, arī strādniekiem, sapulcēties un kopīgi apspriest savas vajadzības, sasaukt Satversmes sapulci no demokrātiski ievēlētiem tautas pārstāvjiem.
Vācu aprindās petīcija izraisa sašutumu. Vilhelms Purvītis tai gan izsaka respektu, bet tomēr publiski norobežojas. «Es atzīstu tikai personisko elementu, prasu tikai noteiktas personas un atļauju vēsturei tikt skaidrībā par tautisko,» viņš skaidro, ka atzinību vairāk esot saņēmis no vāciešiem, ar kuru starpniecību ieguvis arī popularitāti ārzemēs. «Nu, pēdīgi viņš ir parādījis savu īsto nostāju. – Šepte paliek šepte,» 19. augustā Ellijai raksta Janis. Viņš presē Purvītim oponē, ka petīciju varētu parakstīt pat jebkurš liberāls vācietis, ka atteikties darboties vispārības labā personīgo iemeslu un mazo upuru dēļ ir šaursirdīgu mantraušu zīme, ka viņš pats gan latviešu, gan vācu aprindās esot saticis krietnus cilvēkus un nekad neesot pratis aprēķināt pēc procentiem, pie kuras grupas turēties. Viņa darbības vienīgais mērķis ir tuvināt mākslai visplašākās aprindas un panākt, lai dzimtenē būtu mākslinieciska kultūra. Kā laikabiedri reaģē? «Tas ir liels skandāls, un vācieši klūp man virsū, un viņu biedrības taisās slēgt mani ārā. P/urvīša/ uzvešanos latvieši, protams, uzskata par apkaunojošu, un vācieši privātās sarunās izsakās, ka viņš esot rupjš tēviņš un pilnīgi pelnījis tos kājas spērienus, ar ko es viņu esmu apveltījis. Tomēr oficiāli gan vācieši mani boikotēs, jo to prasa viņu politika,» Rozentāls raksta Ellijai.
«Kā jūdi tuksnesī»
Pirmo pasaules karu Rozentāli pavada Somijā. Janis laiku pa laikam iebrauc Pēterburgā. «Rozentālam bija iekšēja vajadzība satikties ar latviešiem, pārrunāt bēgļu tautas traģisko stāvokli un tās nākotnes izredzes,» raksta kritiķis Arturs Bērziņš. 1915. gada rudenī Rozentāls piedalās latviešu mākslinieku izstādes sarīkošanā Pēterburgā. Gleznas labi pērk, bet sāpi par notiekošo nespēj remdēt. Septembrī Janis somu rakstniecei Mailai Talvio raksta, ka latviešu tauta «tagad izkaisīta un klīst pa visu Krievzemi kā jūdi tuksnesī, un viss iesāktais un viss iecerētais, kas pēdējos desmit gados tik daudz solīja kultūras uzplaukumam, tagad viss iznīcināts, bet galvenais – atrauta augsne, uz kuras par jaunu varētu celt kultūras darbību.» Tomēr Rozentāls rosās – viņš uzņemas izstādi sarīkot arī Maskavā. Tā notiek 1916. gada martā. Rozentāls saaukstējas un smagi saslimst. Maijā Ellija viņu pārved uz Brendas salu Helsinkos. 1916. gada 26. decembrī Janis Rozentāls tur aiziet mūžībā pie molberta ar otu rokā. Ellija uz vainaga lentes uzraksta: «Miris darbā un domās par dzimteni.» Viņa pārdod īpašumu un ar bērniem atgriežas Rīgā. «Man jādzīvo Latvijā, jo Jaņa Rozentāla bērniem jāizaug par tādiem pašiem latviešiem, kāds bija viņu tēvs,» viņa teikusi.
1920. gadā Rozentāla pīšļus no Helsinkiem pārapbedī Rīgā.
Rakstā izmantotās vēstules citētas no Intas Pujātes un Anitas Putniņas-Niedras grāmatas «Dzīves palete. Jaņa Rozentāla sarakste» (Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja izdevniecība «PILS», 1997)