Nu re, mīļie «Apollo» lasītāji — ja pirms nedēļas vajadzēja veltīt pusotru rindkopu, lai lielai jūsu daļai izstāstītu, par ko vispār runa, vakar vakarā droši vien jau jūs gana lielā vienprātībā sēdējāt pie televizoru ekrāniem, lai noklausītos visu saistībā ar balsu pirkšanu un organizēšanu noklausītās telefonsarunu kopumu, ar kuru saistītā politiski kriminālā jezga jau nodēvēta par Jūrmalgeitu.
Nu, noklausījāties. Tad nu laiks padomāt — kas no tā visa. Re, piemēram, «ierindas Tautas partijas biedrs» Andris Šķēle nedēļas gaitā demonstrēja, ka ir gadījumi, kad pat pieredzējis shēmotājs sāk pīties sīkos meliņos un pat vairāku dienu pārdomās nespēj izdomāt labāku «gājienu» kā apjautāšanos par žurnālistu «klientiem»; tās pašas partijas vadītājs Atis Slakteris televīzijā atklāja, ka vienīgais kritērijs, kuram jāatbilst partijas potenciālajiem biedriem, — cilvēks nedrīkst būt bijis Valsts drošības komitejas aģents. Nekas nozīmīgs, bet — jautri.
Un tad vēl vakar demonstrētais pilnais sarunu ieraksts —izrādās, turpat apkārt balsu pircējiem un organizētājiem kūļājies formāli it kā uz Ameriku pārcēlies Ēriks Kaža; nav aizmirstas arī «Vaļeras intereses» — nez vai kādam varētu būt šaubas, ka runa ir par «Parex bankas» saimnieku vai uzņēmēju Valēriju Barjeru; tad vēl arī Jūrmalas «sakārtotājs» un eksdomnieks Vladimirs Barinovs, ko kaut kādā mistiskā veidā «nelaiž» pie «ietekmes aģentiem». Jautri, tiešām jautri — re, kādam jābūt īstam realitātes šovam.
Ar jautrību viss neaprobežojās. Ir arī neatbildētie jautājumi. Gan politiski puskomiski — nu, piemēram, ar kādiem tādiem instrumentiem valdības vadītājs pāris dienu laikā spēj izmērīt sabiedrības uzticības izmaiņas, lai uz to pamata pieņemtu lēmumus? Gan jau nopietnāk politiski — cik pamatota varētu būt versija, ka visa šī lieta līdz sabiedrībai caur trešajām un ceturtajām personām nonākusi tikai tāpēc, ka tā vēlējies vienīgais, kam tās attīstība patiešām ir īsti izdevīga, — protams, Aivars Lembergs un Co? Un vienkārši interesanti — kam «pēc tam» zvanīja vienkāršais partijas biedrs Andris Šķēle?...
Turklāt dīvainā kārtā — un tas tiešām nav tik maz — ierakstīto sarunu lieta aizvadītajā nedēļā ne tikai nenoklusa, bet arī ir devusi šādus tādus taustāmus rezultātus: neraugoties uz viegli prognozējamo uzmanības novēršanu par tēmu «kā gan ieraksti nonāca pie žurnālistiem» un «kas ir jūsu klients», kaut kā process tomēr pagāja tālāk — līdz premjera pamazām nobriedušajai pārliecībai, ka daži ļaudis ir zaudējuši «sabiedrības uzticību», un sekojošajai satiksmes ministra atstādināšanai. Ar vārdu sakot — acīmredzama Jūrmalgeita.
Jā, tiešām tik redzama? Atļaujiet nu to apšaubīt. Tajā īstajā geitā, ziniet, lietas tiešām mainījās. Protams, Vašingtonā neiznīka ne «administratīvo resursu izmantošana», ne politiskā kukuļošana, visu veidu lobisms un balsu pirkšana, toties elites pārstāvji kaut negribīgi, tomēr kaisīja pelnus uz galvas, savukārt patiešām vērienīgā un detalizētā izmeklēšana neaprobežojās tikai ar noskaidrošanu, pēc kādas tādas pavēles vienas partijas pārstāvji naktī rosījušies pa citas partijas mītni. Nē, tur kaut kā šo lietu ņēma nopietni un pamatīgi — un tādi bija arī rezultāti.
Vai pie mums iet uz ko līdzīgu? Pagaidām — viennozīmīgi un kategoriski nē. Jo kas tad līdz šim REĀLI ir noticis? Nu, Jurim Hlevickim droši vien būs pagrūti ieņemt kādu amatu; pāris peškas varētu tikt arī pie kāda, kā jau tas Latvijā pierasts, nosacīta gadiņa; arī Ainārs Šlesers pēc lielas stīvēšanās ir prom, bet — vai uz neatgriešanos? Un — jautājums visiem, kuri vakar vakarā TV varonīgi noklausījās visu sarunu ierakstu — vai tiešām pelnīti? Nē, es neprasu, vai Šlesera kungs vispār nebija pelnījis pa kaklu, bet — vai viņš bija pelnījis tieši par šo gadījumu un šīm sarunām? Vai arī norāvās vienkārši kā «malējais»? Kā tomēr salīdzinoši nepieredzējušākais, «zaļākais»?
Tāda arī ir apkopojošā izjūta par visu notiekošo — nav vērojams nekas tāds, kas varētu tikt dēvēts par lielās politikas pārstāvju vēlmi kaut ko reāli, patiesi pārvērtēt un mainīt. Protams, nez vai kāds cerēja, ka tas pats Šķēles kungs varētu mest ne tikai spalvu, bet arī tikumu. Taču nav pārāk patīkami vērot televīzijā un lasīt avīzēs visus šos kungus, kuri tagad vienā balsī nosoda, paziņo un norobežojas, bet patiesībā ir pārliecināti tikai par vienu — o, šis gudrais Andris, kurš zina, cik prātīgi ir pa telefonu izteikties maksimāli īsi un apdomīgi.
Protams, arī ASV bija ne mazums ļautiņu, kuri gluži kā tas pats Šķēle Votergeitas skandāla pētītājiem histēriski mēģināja uzdot tikai vienu jautājumu — «kas ir jūsu klients, kurš liek rakt zem labā Niksona kunga?» —, bet tur šādi jautātāji tomēr bija mazākumā. Vai viņi ir mazākumā arī šeit? Vai šeit mazākumā ir tie, kuri dīvainā kārtā uzskata, ka svarīgi ir nevis tikai mācēt netikt pieķertam, bet arī nestrādāt cūcības? Ar vārdu sakot, paskatīsimies, vai Jūrmalas balsu pirkšanas lieta patiešām izvērtīsies par Jūrmalgeitu.