Ko sievietes domā par seksu. 26 gados

Ko es domāju par seksu? Tas ir patīkams veids, kā kādu savaņģot. Bet, ja es turpināšu tā ēst, nevienu man vairs nedabūt...

FOTO: EPA-AFI

Pēc divdesmit pieciem gadiem daļa sieviešu jūtas vīlušās pretējā dzimumā, jo nav izdevies izveidot produktīvas attiecības.

Viņas it kā distancējas no sabiedrības un vīriešiem. Labākajā gadījumā šī distancēšanās ļauj apdomāties un saprast sakarības. Sliktākajā gadījumā pašizolācija pārvēršas par labprātīgu mūža ieslodzījumu. Neatkarīgi no dzimuma cilvēkam, kas iekļuvis situācijās, kas nemitīgi atkārtojas, der apstāties un padomāt, kāpēc tā notiek. Tiesa, tā doma jāizdomā līdz galam, neapstājoties tikai pie faktu konstatācijas.

Lība, pasākumu menedžere; 26 gadi:

«Man ir 26 gadi. Es sveru 89 kg, un daudzi mani apsaukā par vecmeitu un sola dāvināt kaķi. Kad man palika 25, viena draudzene uzdāvināja kaķēnu, bet tas no manis aizmuka. Visi no manis mūk. Arī tā draudzene, kas uzdāvināja kaķi.

Pirms pieciem gadiem man bija daudz draugu un es arī nebiju resna. Es biju gan apaļīga, bet man ir garas kājas, un es atļāvos valkāt minisvārkus. Daudzi vīrieši gribēja ar mani iepazīties. Es viņiem neatteicu. Esmu pārgulējusi ar daudziem sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem. Pat ar vienu ļoti slavenu aktieri.

Bet neviens, pilnīgi neviens, negribēja ar mani veidot ilgstošas attiecības. Protams, tas mani sarūgtināja. Es gāju uz tusiņiem, metos pārgalvīgos piedzīvojumos. Esmu iztusējusies gan ar rokeriem, gan ar mūziķiem, gan ar aktieriem, gan ar biezajiem, gan ar tiem, kas trinas ap biezajiem. Nevienam puisim es nebiju vajadzīga kā draudzene, nemaz nerunājot par kādu tur precēšanu. Es varēju gultā sastrādāt trakas lietas vai nedarīt neko, rezultāts palika tas pats — nulle.

Ko es domāju par seksu? Tas ir patīkams veids, kā kādu savaņģot. Tikai man tas neizdodas. Vismaz ne ilgāk par dažām naktīm.

Pirms gada es apvainojos uz visiem un pārstāju iet uz tusiņiem. Man gan darbs ir tāds, ka bieži jābūt manis organizētos pasākumos. Toties, kad draugi un paziņas aicināja, vairs negāju. Sēdēju mājās un ēdu, ēdu un ēdu…

Jā, esmu resna vecmeita ar asu mēli. Tā man vienmēr ir bijusi labi piekārta. Tās asās mēles dēļ daudzie draugi pamuka. Mīkstmieši! Kad viņiem saka taisnību, tad apvainojas! Nu, lai skrien arī prom! Man pašai ar sevi labi!

Patiesībā nekas nav labi, ja tā turpināsies, drīz es svēršu 100 kg un man vispār nebūs cerību kādu savā dzīvē satikt. Agrāk es vēl izdomāju visādas muļķības, pati sev iestāstīju, ka esmu iemīlējusies kādā tur jefiņā. Tvīku pēc viņa, rakstīju vēstules. Nu stulba!

Manas dvēseles kliedzieni nevienam nav vajadzīgi! Un stulbi ir arī tie vīrieši! Visi pēc kārtas!
 
Tikai derētu tomēr pie kāda tikt!»

Uz augšu