Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/13/8913074t1h2620.jpg)
Ar nepacietību savā ģimenē gaidām bērniņu, diemžēl viņš nepiesakās. Vai mums jāvēršas pie ārsta pēc palīdzības vai varam kaut ko darīt paši?
Uz jautājumu atbild ginekoloģe endokrinoloģe Astrīda Tirāne.
«Par neauglību rodas aizdomas, ja, regulāri dzīvojot dzimumdzīvi bez izsargāšanās, grūtniecība nav iestājusies gada laikā. Tad vajadzētu meklēt ārsta palīdzību — jo ātrāk tiks sākta ārstēšana, jo tā būs veiksmīgāka.
Sievietes olšūnas sāk novecot kopš dzimšanas visa mūža garumā. Olšūna izdalās tikai reizi mēnesī (28 dienu menstruālā cikla 14.–15. dienā), tāpēc, ja pāris vēlas bērniņu, jāmīlējas cikla vidū, kad notiek ovulācija. Olšūna dzīvo tikai četras dienas, bet spermatozoīds sievietes organismā — apmēram divas diennaktis. Pieredze liecina, ka parasti sieviete var kļūt grūta vidēji ik pēc četriem mēnešiem.
Ja radušās aizdomas par neauglību, vislabāk doties pie ārsta menstruālā cikla otrajā fāzē (28 dienu menstruālā cikla 21.–22. dienā). Viņš izdarīs vai nozīmēs ultrasonoskopiju, novērtēs dzemdes gļotādas kvalitāti, noteiks hormonu līmeni, noskaidros, vai sievietei izdalās olšūna. Parasti olšūna neveidojas sakarā ar nepareizu hormonu produkciju organismā — olnīcās, virsnierēs, vairogdziedzerī, hipofīzē un smadzeņu zemgarozā. Hormonālo disbalansu ar hormonu preparātiem var novērst 2–3 mēnešos, un tad var mēģināt «taisīt» bērniņu. Parasti grūtniecība iestājas trešajā ceturtajā olnīcu stimulācijas ciklā, un bieži vien agrāk, taču zāles jāturpina lietot līdz pat dzemdībām.
Ja hormonālo disbalansu neizdodas novērst piecu mēnešu laikā, ārstēšanos uz laiku pārtrauc, un dažkārt jau pēc pāris mēnešiem, kad norimusi ar grūtniecības stimulēšanu saistītā spriedze, piesakās arī mazulis.
Neauglības gadījumā jāpārbauda arī vīra spermas kvalitāte, iepriekš 3–4 dienas atturoties no dzimumdzīves.
Vissliktāk ir tad, ja sievietei nav olvadu vai arī tie ir bojāti. Tos izmeklē, izdarot olvadu rentgenu vai arī veicot ultrasonogrāfiju ar kontrastvielu. Olvadiem jābūt caurlaidīgiem un jāspēj satvert olšūnu, lai tā satiktu spermatozoīdu un apaugļotos. Agrāk olvadus ārstēja mikroķirurģiski, taču pēdējā laikā to vairs nedara, jo pēc katras operācijas veidojas jauni saaugumi.
Grūtniecība var iestāties, ja vesels ir kaut viens olvads, taču, ja abi olvadi ir aizauguši vai atrofējušies, parasti nepieciešama ārpusdzemdes apaugļošana.
Ja sievietei ir jau pāri 30 gadiem un vismaz trīs gadu laikā viņa nav kļuvusi grūta, ieteicams nekavēt laiku un doties uz laparaskopiju — operāciju, kas notiek vispārējā narkozē un ilgst 1–1,5 stundas. Tās laikā ārsts pa trim četriem caurumiņiem vēdera dobumā ievada optiku un instrumentus, lai konstatētu neauglības iemeslu un veiktu nepieciešamās ārstnieciskās manipulācijas. Parasti, izdarot laparaskopiju, slimnīcā jāpavada divas dienas.
Pēdējā laikā ļoti izplatīta slimība ir endometrioze — dzemdes gļotādas perēkļu veidošanās ārpus dzemdes, un ar katrām menstruācijām to kļūst arvien vairāk. Šie perēkļi izstrādā antivielas un antigēnus, kas iznīcina sievietes olšūnu, tāpēc viņa nepaliek stāvoklī. Reizēm šos perēkļus var saskatīt tikai laparaskopijā, un tad tos uzreiz arī likvidē.
Biežs neauglības iemesls ir olnīcu policistoze, ar ko sirgst ap 30% sieviešu. Šajā gadījumā organismā pastiprināti veidojas vīrišķie hormoni, kas bloķē olšūnu. Ārēji šo slimību raksturo neregulāras un sāpīgas menstruācijas, pastiprināts apmatojums, pinnes. Diemžēl olnīcu policistozi pilnīgi izārstēt nav iespējams, taču grūtniecību šajā gadījumā ir iespējams panākt ar medikamentu palīdzību.
Reizumis neauglība ir saistīta ar grūtniecības neiznēsāšanu, kurai var būt dažādi iemesli, piemēram, plāna dzemdes gļotāda, pie kuras olšūna nevar piestiprināties, nepareizas bioķīmiskas reakcijas, un šo problēmu var atrisināt ar medikamentiem.
Pēdējā laikā ir iespējams ārstēt arī antifosfolipīdu sindromu; tas nozīmē, ka organismā veidojas vielas, kas trombozē mazos asinsvadus placentas veidošanās vietā, un, tā kā augļa ola nevar saņemt barības vielas, tā 9.–10. grūtniecības nedēļā nolobās un izkrīt. Šajā gadījumā, lai saglabātu mazuli, sievietei visu grūtniecības laiku katru dienu vēdera priekšējā sienā jāinjicē heparīns, kas neļauj rasties asins recekļiem.
Dažkārt sievietes makstī pret vīrieša spermu kā svešu olbaltumu izstrādājas antivielas, ko var pierādīt laboratoriski ar postkoitālā testa palīdzību; tas nozīmē, ka divu stundu laikā pēc dzimumakta sievietei jāgriežas pie ārsta, jo arī šo problēmu bieži vien izdodas atrisināt.
Taču dažkārt, lai paliktu stāvoklī, nemaz nav nepieciešama ārsta palīdzība, piemēram, mēdz gadīties, ka grūtniecība vieglāk iestājas, mainot dzimumakta pozu, piemēram, ja dzemde ir novietota vairāk uz mugurpusi un dzemdes kakliņš ir ļoti augstu, ieteicama poza vīrietim ir mugurpusē.