Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ausma Dragone ir viena no vadošajām Latvijas balerīnām – mūsu Operā nodejotajos divdesmit gados viņa izbaudījusi gan skatītāju dievināšanu, gan skatuves dzīves aizkulišu cinismu. Taču māksliniece nav padevusies, pēc izvadīšanas pensijā viņa nodibina Latvijas baleta asociāciju un joprojām darbojas tajā. Šogad Teātru darbinieku savienība viņai piešķīra Helēnas Tangijevas-Birznieces balvu baletmākslā. Ausmai tā ir īpaša, jo Tangijeva-Birzniece bijusi viņas skolotāja un mūža lielākā labvēle.
Draiskule
«Lai gan man bija desmit gadus vecāks brālītis, mamma vienmēr teica: «Nekad man ar puiku nav bijis tik daudz rūpju, cik ar šo meiteni!» Nebija sētas, kurai es nepārrāptos, nebija zvana, ko es nepiespiestu. Un mana klasesbiedrene Ināra Ābele bija laba kompanjone. Kad beidzās baletskola, mēs taisnā ceļā devāmies uz Operu, skatījāmies visas izrādes, skrējām, dauzījāmies, dziedājām, atdarinot Frīnbergu, Māliņu, Žermēnu Heinu–Vāgneri, un dejojām, iztēlojoties sevi esam Pankrati, Vilciņu un Priedi. Iedomājieties, kāda es pēc tam pusnaktī ierados mājās?! Dabīgi, man nekad nebija laika mācīties, toties es pārzināju visu baleta un operas repertuāru.
Tā bija liela dzīves skola, jo māte jau strādāja, laiki bija smagi un grūti, bet cilvēki bija ārkārtīgi sirsnīgi. Mammītei bija liels pārsteigums par to, ka viņas meita ir talantīga – tas viņai bija svešvārds. Viņa mani cieši vēroja, ko tad es atkal «izpendelēšu». Vai dieviņ, cik portfeļu nav noslīcināti Operas kanālā, slēpjot daudzās piezīmes… Mans fizikas skolotājs, izsaucis mani pie tāfeles, vienmēr teica: «Labāk nesaki neko, sēdies – trīs.»
Tangijevas aizgādnībā
«Man dzīvē ļoti paveicies ar to, ka nokļuvu Helēnas Tangijevas rokās (Rīgas horeogrāfijas skolā, kas 50. gados atradās Vecrīgā, Smilšu ielā 8). Kā viņa no vienas huligānes un dauzoņas varēja izveidot sakarīgu dejotāju?! Tangijeva bija ārkārtīgi stingra, prasīga un mērķtiecīga, viņa uzreiz redzēja, vai no tevis kas iznāks, un bija uz mums ar Ināru Ābeli uzmetusi, kā saka, aci. Tangijeva speciāli man veidoja savas horeogrāfijas, piemēram, viņas iestudējumā «Pie jūras» mani pamanīja baleta skolu skatē Maskavā. Tie bija Tangijevas kolēģi, agrākie baleta klases biedri no Ļeņingradas.
Arī mani virzīja turpināt mācības baleta metropolē. Visa vasara pēc astotās klases pagāja gaidās, līdz es Tangijevai pateicu – esmu nobriedusi braukt uz konkursu. Savos sešpadsmit gados biju tikko saņēmusi pasi. Vienas dienas laikā sapirku mācību grāmatas krievu valodā, kuru es nemaz nezināju, un visu ceļu līdz Ļeņingradai nosēdēju uz koferīša vilciena tamburā. Rokās man bija Tangijevas iedotā adrese, tā bija viena no viņas draudzenēm, Vaganovas skolniecēm, kura dzīvoja pie majestātiskās Admiralitātes ēkas. Viņa mani pabaroja, un pirmā septembra pēcpusdienā es satraukta devos uz Ļeņingradas baletskolu. Biju pilnīgi satriekta par skaisto ēku – īsts muzejs!
Man priekšā bija mācīties gribētāji no visas Padomju Savienības un ārzemēm. Es izturēju konkursu un nokļuvu klasē pie Vaganovas labākās skolnieces, pasaulslavenas dejotājas Veras Sergejevnas Kastrovickas. Dabīgi, es to nebūtu dabūjusi gatavu bez Tangijevas palīdzības. Viņa mani visu laiku kontrolēja un sekoja manai izaugsmei. Kad no Kultūras ministrijas man neizsūtīja mācībām naudu, Tangijeva mani burtiski uzturēja, sūtot līdzekļus manai skolotājai, kura man nesa maizīti un apelsīnus.
Ļeņingradā mana dzīve pārvērtās kājām gaisā! Sākumā visi domāja, ka esmu kurlmēma, jo vispār nerunāju krieviski. Pasniedzēji mani sauca par «inostranku domašņeva proizhožģeņija» (pašmāju izcelsmes ārzemniece)…
Tangijeva man arī izkārtoja dzīvošanu internātā. Vēl tagad redzu tos milzu koridorus, kolonnas, septiņus metrus augstos griestus un četrdesmit dzelzs gultiņas vienā istabā. Tas bija viens liels kolhozs: vienai meiteņu grupai jāceļas pulksten astoņos, otrai – deviņos, trešajai – desmitos, ceturtajai – divpadsmitos. Es vienmēr biju totāli neizgulējusies. Mums tur bija virtuve, kur mazgāt savas drēbītes – līdz tam Rīgā tādas vannas nebiju redzējusi, nu īstas siles!"
Protams, gāja vaļā laistīšanās ar ūdeni, mētāšanās ar sviestmaizēm un spilveniem, smiešanās un dejošana…»
Tikai vienreiz…
«Ir ļoti svarīgi tas, kā beidzu baleta skolu Ļeņingradā – ar 32 fuete uz Kirova (tagadējā Marijas) teātra skatuves! Bet Rīgas Operā vairs nekad un nemūžam fuete negriezu. Nebija vajadzības… Savu lomu tajā nospēlēja nelabvēlīga apstākļu sakritība – Tangijeva-Birzniece Operā vēl bija trīs ar pusi sezonas: visi zināja, ka viņa mirs. Viņa vienkārši nepaspēja mani ievadīt visā baleta repertuārā. Viens no Tangijevas-Birznieces lielajiem mērķiem bija mani redzēt «Gulbja ezerā», kur Melnais gulbis (Odīlija) griež 32 fuete. Tangijeva teica: «Tie jau, Dragonis, tev ir kabatā!» Kabata izrādījās caura… Teātrī notiek tāpat kā valstī – ienākot citām valdībām, kurss mainās. Tangijevas nāve man bija liela traģēdija. Viņas neilgajā vadībā Operā es nodejoju desmit vadošas lomas – no Džuljetas, Egīnas («Spartaks»), Sīringas («Pāns un Sīringa») un Šakuntalas līdz Spānietei («Bolero»).
Kad vadības grožus teātrī pārņēma Irēna Strode, viņa sevi, tā sakot, pierādīja ar jauniem kadriem un varēšanu. Pats sliktākais šādās situācijās ir tas, ka tiek noliegts priekšgājējs, it sevišķi, ja tas bijis favorīts. Es jutos gluži kā izsūtījumā. It kā tu esi teātrī, bet par tevi nav nekādas intereses. Man iestājās tukšais periods, no lielajām lomām dejoju tikai Strodes iestudēto Zaremu («Bahčisarajas strūklaka»).«
Bez lielgabala dūmiem
«Man ienākot Rīgas Operā, te vēl dejoja leģendas – Anna Priede un Velta Vilciņa (bija arī Janīna Pankrate un jaunas vadošās balerīnas).
Vilciņa vispār uzvedās savādi. Viņa bija noslēgta un klusa. Kad man bija mirusi mammīte, Vilciņa man vienu dienu grimētavā sēž pretī un saka: «Neraudi, es tev uzdāvināšu mašīnu.» Viņai jau atkal valdība piešķīra citu!
Bija arī savas greizsirdības: ja pēc izrādes neko neteica, tātad – nodejots ļoti labi. Vilciņa nevienu sev teātrī nepietuvināja. Liela māksliniece. Es varēju vienīgi apbrīnot, kā viņa var pīpot, un vēl tieši pirms fuete griešanas. Mēs jau aizkulisēs smakām nost no dūmiem un būtu krampjos, pat neizejot uz skatuves, bet viņai bija īsta zvejnieka meitas veselība!
Diemžēl viņas aiziešana no teātra, līdzīgi kā daudziem māksliniekiem, bija traģiska. Piemēram, Annai Priedei pēc kārtējā Gulbja vienkārši pateica – tā bija jūsu pēdējā izrāde. Publika no viņas pat neatvadījās. Pēc tam kārta pienāca Veltai Vilciņai. Viņa vienkārši sabruka. Nomira ne no kā. No depresijas.
Bet es tikai varēju mīlēt savu mākslu un būt ļoti principiāla. Spēcīgi cilvēki nevienam nepatīk, patīk mīkstčauļi. Es nepratu pilnībā lietas noklusēt – īlenu maisā nenoslēpsi. Es arī, kā saka, nevienam nepārdevos, lai gan pircēji bija. Kur tad nu vēl, ja ne mākslā?
Un kāpēc nepirkt skaistu, jaunu meiteni. Kad cilvēki aizraujas ar ļaunu, tas kļūst viņiem par hobiju. Un tad ir jāskatās, lai nenolej ar kaut ko skatuvi vai nesaber ko asu baleta čībās.
Man pēc 20 teātrī nodejotajiem gadiem bija skaidrs, ka jāaiziet. Mūžīgās greizsirdības, aizmugures un priekšas… Mani vai nu ļoti mīlēja, vai – ienīda. Kurš tad var beneficē aiztaisīt aizskaru un vēl nolaist dzelzs priekškaru? Tikai vara (Kultūras ministriju vadīja Kaupužs). Ilgāk uz skatuves es nevarēju palikt nevienu sekundi, labi, ka vēl nebija lielgabals, ar kuru mani izšaut no teātra…"
Garām slīdošās filmas
«Režisors Aleksandrs Leimanis mani aicināja uz kinoprovēm, pirmā bija filmai «Tobago maina kursu». Bet es nepazinu šī žanra specifiku – tik šausmīgi enerģiski kameras priekšā žestikulēju, mana enerģija tā lija pāri, ka tas nebija skatāms, man pašai aiz kauna bija jālien zem beņķa. Kino jau ir jāprot jūtas tušēt. Kad pienāca reize «Vella kalpiem», man provēs gāja labāk, bet nelaime tā, ka es biju ļoti līdzīgi Olgai Dreģei (tas bija mans melno matu periods) – asu zodu un degunu, tieva un vāja. Vēl mani «Tauriņdejai» provēja Dunkers, kur mēs būtu filmējušies ar Paulu Butkēviču. Jau tuvojās apstiprināšana, kad pēkšņi man zvana Dunkers: «Ausma, man tev ir jāatsaka, jo galveno lomu pieteicās tēlot pats Bruno Oja, diemžēl tu viņam esi līdz nabai (filmā Bruno Ojas partnere ir Astrīda Kairiša – aut.)…»
Esmu nofilmējusies Adas Neretnieces lentē «Ciklons sāksies naktī», kur man vajadzēja tēlot partizāni, skrienot ar automātu pa Karpatiem. Bet Maskavā to izbrāķēja, vajadzēja pārtaisīt. Man vienmēr kaut kādas svešas paralēles (smejas) – šoreiz es atgādināju Marinu Vladi – partizānei par smalku un sīku. Bet mani filmā tomēr paturēja – ieģērba milzīgos kirzovikos, aitādas vestē, lakatu galvā, nu biju riktīga guculiete!
Padomju laikos par māksliniekiem veidoja daudz televīzijas filmu, tā Juris Kaprālis veidoja baletfilmu «Mīlas labirints». Tajā mēs abi šodien uz sevi varam paskatīties.«
Partneriem no rokām ārā
«Ar partneriem man īsti neveicās. Es viņiem visiem palīdzēju izaugt, liku rakstīt zemtekstus – kas slēpjas aiz katra žesta. Izrādē jau nav tukšu kustību. Principā es viņus mācīju. Arī Vladimiru Gelvanu, ar kuru Rīgā nodejoju visas savas skaistākās lomas – Karmenu, Kleopatru, Džuljetu (vēlāk viņš emigrēja uz Rietumiem, satikāmies tikai 1989. gadā Berlīnē. Viņš savos nopelnos dalījās ar mani).
Baleta karjeras vidū gadu esmu nodzīvojusi uz kruķiem. Es «Romeo un Džuljetas» mēģinājuma laikā 1963. gadā izslīdēju no rokām Džonam Markovskim un sasitos. Pēc vairākiem gadiem ārsti man gūžās atklāja piecu centrimetru plīsumu un labdabīgu audzēju. Tas nāca gaismā pēc tam, kad biju stāvoklī. Liekais svars radīja lielas sāpes. Un pēc meitiņas piedzimšanas es bez kruķiem nevarēju paiet. Uz skatuves atgriezos pēc gada un atkal dejoju.
Tad vēl es izkritu no rokām Arturam Ēķim «Inku zelta» mēģinājumā, sabojājot jau tā traumētos ceļus. Pēc operācijas mani intensīvi masēja, lai mēneša laikā varētu dejot Itālijā Karmenu! Tas ir grāmatas vērts notikums… Celis mani ir mocījis visu mūžu, ne velti baletā ir tāds teiciens: kas nekrīt, tas nedejo. Bet man ļoti palīdzējuši mūsu dakteri.«
Kam jautrāk?
«Citiem baletā nelaimējās, es gan ēdu nenormāli – uzreiz veselu cāli – un vienalga biju tieva kā zarna. Tur arī nāca mans spēks. Toties tagad daba man atspēlējas – kolēģes arvien ir tievas, bet es kļūstu apaļa. Bet joprojām mīlu ēst – tā ir viena no pasaules lielākajām baudām. Cita lieta ir dzeršana. Savulaik esmu nogaršojusi slaveno vīnu «Dimiats» (pildītu garās pudelēs), pie tam izrādes dienā. Vakarā «Pērā Gintā» man bija jādejo Ingrīda. Nebiju taču piedzērusies, bet jutos gan ārprātīgi…
Teātrī regulāri notika tā saucamie kapustņiki, kuros operas mākslinieki ballējās caurām naktīm. Baletnieki arī piedalījās šajā bohēmā un gāza podus, līdz rītam varējām dejot rokenrolu vienās putās. Ir bēgts arī no kavalieriem masku ballēs... Bet tā bija nevainīga ārdīšanās. Un tomēr pat viena negulēta nakts baletā uzreiz ir ļoti jūtama: iedomājieties, nostāvēt uz pirkstiņa – viss tak» iet uz līdzsvaru! Un cik gramu vajag, lai līdzsvars nojuktu?! Tā atslābināšanās notika pēc sezonas, vasarās. Bet arī vairāk ar sausajiem vīniem. Varbūt puiši grēkoja vairāk. Dažreiz uz skatuves izrādes laikā viņi uznāca tik «mīksti», ka nevar piecelties… Puišiem jau vispār tā dzīve ir jautrāka.»
Jūtu spēks
«Man piedāvāja palikt Ļeņingradā, bet Rīgā bija mammīte, Helēna Tangijeva-Birzniece un lielā mīla. Pēc dabas esmu temperamentīga, manī agri pamodās jūtas. Pirmā mīlestība bija sešpadsmit gadu vecumā, bezgala skaista, loģiski – platoniska, ar dziļām, romantiskām jūtām, divām trīs vēstulēm dienā un telefona zvaniem. Patiesībā mēs abi bijām vēl bērni. Pēc pāris gadiem apprecējāmies (ar vijolnieku Romānu Villerušu), tad labi, kā saka, izkāvāmies. Abi bijām pārāk temperamentīgi. Tas slikti beidzas. Patiesībā tās bija Otello un Dezdemonas cienīgas attiecības. Nekā pliekana. Dreifējām uz naža asmens. Turpat netālu bija arī Operas kanāls… Tagad par to var tikai pasmieties!
Dzīve nav rožu lauks. Bija vēl otrs vīrs, ar kuru man piedzima meita Anna. Un trešais. Voldemārs joprojām ir balsts, viņš savu dzīvi upurējis man. Būdams baletdejotājs, viņš varēja mani izprast. Piemēram, milzīgās atpūtas nedēļas, kad tu sevi taupi un neko mājās nedari. Nu, tā kā lielajā sportā, tikai bez elitārām treniņu nometnēm. Man viss notika mājās – tur auga bērns, vajadzēja mazgāt un gatavot. To visu uzņēmās vīrs. Tu tikai visu laiku atrodies lomā un domā – vai, viens muskulis saraujas, šodien šitā roka nestrādā, un kā tas kakls (Ausma izteiksmīgi žestikulē)…
Māksla ir greizsirdīga. Es pilnīgi piekrītu Tangijevas kanoniem: ja tu sevi ziedo mākslai, tad – visu! Cik mēs, balerīnas, neesam saviem bērniem darījušas pāri?! Mēs vienkārši viņiem neesam bijušas.
Es gribētu būt teatrāla, bet esmu par vienkāršu. Manī ir par daudz cilvēkmīlestības, misionārisma. Cilvēki mani interesē daudz vairāk nekā krustvārdu mīklas vai papīri. Man jājūt process. Varbūt tāpēc esmu nodibinājusi baleta asociāciju.
Tagad varu droši teikt – deja ir laba, skatuve vēl labāka, taču ir jābūt ģimenei. Puse mūža uz skatuves ātri paiet. Un kas pēc tam, ja nav ģimenes? Liels tukšums…
Cik skaista man dzīvē bijusi mīlestība! Varu būt gandarīta, man bijusi ļoti bagāta dzīve. Ticu skaistajam un eju uz mērķi. Vai tad sapnis var būt reāls? Nelaiķis Arvīds Ozoliņš (baletdejotājs), kad man bija ļoti smagi, palīdzēja, sacīdams: «Ausmiņ, tikai nestaigā pa zemi, bet divus centimetrus virs tās. Un tu redzēsi, ka vari dzīvot.«