Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/13/8920316t1h83bf.jpg)
Pēc Krievijas Federācijas 2002. gada tautas skaitīšanas datiem, tofalaru ir 1000. Viņi dzīvo Irkutskas apgabala Nižņeudinskas rajonā.
Tautas pašnosaukums tofa, toha. Tofalari ir vārda tofa (cilvēks) daudzskaitļa forma. Agrāk tika saukti par karagasiem (tulkojumā – melnās pīles). Galvenais nodarbošanās veids ir medniecība (vāveres, sabuļi, ūdri, bebri, lapsas, maralbrieži, aļņi, stirnas u. c.), kā arī briežkopība. Pārtikā galvenokārt lieto savvaļas nagaiņu gaļu. Ēd arī lāčus, zaķus, vāveres. Briežu pienu dzer vārītu, parasti pievienojot to tējai.
Iestājoties aukstam laikam, pienu sagatavo uzglabāšanai ziemai, sasaldējot to tāss traukos vai iztīrītās dzīvnieku zarnās vai kuņģos. Ziemas laikā tofalari šos maisus ar pienu sacērt ar cirvjiem un dod pienu grauzt bērniem. Tāpēc bērniem vaigi ir sarkani kā āboli un tie ir veseli kā rutki.
Ziemā galvenā augu valsts pārtika ir kaltēti meža lilijas gumi un ciedru rieksti. Augu gadu dzer zaļo tēju ar nelielu sāls piedevu. Ūdeni dzer tikai vārītu.
Tofalari ziemā dzīvo upju ielejās, kur aug ciedri un tātad iespējams ievākt ciedru riekstus. Bet vasarā pārvietojas uz kalniem medīt vāveres. Arī briežiem vasarā tur ir labas ganības. Lai nokļūtu kalnos vai atpakaļ, briežus sasien garās karavānās. Uz pirmā brieža jāj saimniece, uz otrā ved nastas un bērnus, tālāk iet nastu nesēji. Saimnieks un viņa pieaugušie dēli jāj blakus.
Tofalaru miteklis ir čuma, ko būvē no kārtīm, vasarā to apklāj ar tvaicētu bērza tāsi, bet ziemā – ar aļņa vai maralbrieža ādām. Ieeju, kas parasti ir vērsta austrumu virzienā, aizsedz ar tāss gabalu, ādu vai audumu. Čumā guļ uz zemes, apakšā paklājot zvērādas vai tāss plāksnes. Mitekļa kreisā puse pieder vīriešiem, bet labā – sievietēm. Kopš 20. gs. 30. gadiem tofalari dzīvo galvenokārt koka guļbūvēs ciematos.
Laulības slēdz pēc vecāku gribas, bieži vien agrā bērnībā. Precētām sievietēm ir jāievēro dažādi rituāli aizliegumi un ierobežojumi, piemēram, viņas nedrīkst kāpt pāri medību ieročiem; ierodoties pie vīra vecākiem, drīkst tikai stāvēt un atbildēt u. tml.
Par šamani var kļūt tikai mantojuma ceļā. Šamaņa tērps ir īpašs, tam jāizskatās atbaidošam, ar dažnedažādiem piekarekļiem, grabuļiem, lentītēm un cilvēka skeleta attēlojumu. Tofalariem arī sievietes drīkst būt šamaņi.
Ja kāds nomirst, tad tofalari no kādiem trim baļķiem uzbūvē guļbūvi. Tajā gulda nelaiķi un atstāj viņam briedi un seglus, katliņu, krūzīti, produktus – visu piesien pie mirušā, lai būtu ko paēst un pēc tam ar savu briedi aizbraukt uz mirušo pasauli. Tofalari mirušo tā arī atstāj un reizēm vispār pie tā neatgriežas, jo taiga ir liela un mirušais ilgi neaizkavējas. Kad tas sāk bojāties un smirdēt, atnāk lācis… Bet radinieki to neredz un, atgriezušies šajā vietā, domā, ka nelaiķis ir jau aizbraucis pie senčiem.
Tofalariem ir savi intīmie mūzikas instrumenti, proti, sievietēm tas ir lokveida metāla vargāns jeb zobass, bet vīriešiem – muzikālais loks jeb nūjasveida stīgskanis.
Tofalaru kalendārā ir 13 mēnešu, piemēram, ziemas mēnesi no 17. decembra līdz 15. janvārim sauc vai nu par balto, vai auksto mēnesi.
No Tofalarijas ziemā «civilizācijas centrus» var sasniegt pa pagaidu ziemas ceļiem, kas ved pa aizsalušo upju ledu un taciņām. Bet vasarā – vai nu zirga mugurā, vai pa gaisu.