/nginx/o/2018/07/13/8921108t1h4822.jpg)
Šodien lasītāju ieskatam publicējam vienu no Ivara Ošiņa jaunās grāmatas «Par polšu pirkti stāstiņi» pastāstēniem.
* * *
Tas notika ļoti, ļoti sen, tomēr tas ir tiesa. Tolaik mācījos 4. pamatskolas klasē un kā izslāpis lasīju visu, kas vien nāca acu priekšā. Bez Morisa Dekobras «Krāsoto lūpu ielas» un Olgas Bebutovas «Aktrises mīlas» manas obligātās literatūras sarakstā bija arī Aleksandra Dimā un Fenimora Kūpera sacerējumi. Tajos, kā zināms, vīrieša džentlmeniska attieksme pret sievieti tiek godā un slavā celta. Vīrietis ir cēlais bruņinieks, kurš neļauj ne matiņam no dāmas galvas nokrist, saudzē un pielūdz to kā savu dievieti…
Es gribēju darīt tāpat — līdzināties pēc vislabākajiem. Jo 4. klasē jau lēnām nāk virsū tas laiks, kad zēni it kā nejauši saspiež meitenes, pie klases durvīm izejā grūstoties. Jeb aiz kvēlas mīlestības rauj aiz bizēm ka strinkšķ vien. Izdomas bagātākie slapināja tos bižu galus tintnīcā — tolaik tādas bija iebūvētas katra skolas sola priekšdaļā, ērti varēja priekšā sēdētājai paust savu interesi un jūsmu caur mērcēšanu.
Es, donam Kihotam līdzīgs bruņinieks būdams, kaut ko tādu nevarēju pieļaut! Sadūšojos un pieteicu klases audzinātājai — klases sapulci! Vēl nebijis gadījums 24. vidusskolā! Skolnieks (turklāt par huligānu uzskatītais) uzdrošinās prasīt klases sapulci.
Tomēr, uzzinājusi iecerēto vadmotīvu, skolotāja tapa domīga. Džentlmeniska izturēšanās pret dāmām gan īsti neatbilda padomju skolēna morālajai sejai (džentlmenis sociālistiskajā sabiedrībā ir kapitālisma atrauga), taču lozungs «nesitīsim meitenes!» skanēja jau sabiedriski aktuāli.
Sapulce nudien notika! Jau labu brīdi pirms tās mūsu klases meitenes staigāja savas nozīmības apziņā piepūtušās kā tītarvistas pirms dēšanas. Puikas atkal smīkņāja, tomēr nespēja noslēpt zināmu apjukumu. Kas nu būs — pēdējo prieciņu aizliegs?
— Meitenes arī ir cilvēki, — tā uz augstas nots sāku savu uzstāšanos. — Viņas vajaga cienīt, nevis spaidīt. Un turpināju ar košiem piemēriem gan no «Karalienes Margo», gan «Grāfienes Monsoro», gan «Pēdējā mohikāņa». Erudīcija atstāja savu iespaidu uz līdzcilvēkiem, klasesbiedri kļuva aizvien klusāki un kautrīgāki. Toties klasesbiedrenes rādījās tramīgākas un tramīgākas — jo ilgāk un pārliecinošāk aicināju viņas neaizskart. Sapulces rezolūcija gan tika pieņemta vienbalsīgi (kā jau tas pie attīstīta sociālisma bija pieņemts), taču… turpmākajās dienās izjutu dīvainu vēsumu pat no Zitiņas — kuru tak par savējo tiku uzskatījis.
Bija jānomācās vēl divas klases, līdz sestajā nāca atjēga: varbūt viņas nemaz negribēja, lai mēs esam «īsti» džentlmeņi?
Katrā ziņā pēc apjausmas esmu piedalījies spiešanās pa kaktiem. Esmu pat divreiz precējies un laidis pasaulē dažu labu pēcnācēju...