Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/13/8921739t1hff5e.jpg)
Daudz runāt un daudz pateikt nebūt nav viens un tas pats! Šo frāzi gribu attiecināt uz Lato Lapsas pirmdienas rītā portālā [s:12823]. To izlasot, nerodas šaubas — žurnālists piekrīt manis iepriekš teiktajam, ka Latvijā denacionalizēto namu īrnieku problēma ir sasāpējusi un steidzami risināma, tajā pašā laikā atkal atgriežoties pie sev ierastā — tiek izteikti nepamatoti, melīgi pārmetumi man kā vienam no Rīgas namu īpašniekiem. Rakstā L. Lapsa nepiedāvā nevienu konstruktīvu risinājumu problēmai, bet gan demagoģiski aicina «linčot» mani un citus uzņēmējus, kas darbojas nekustamā īpašuma sektorā.
Vai «lapsa kūmiņš» slimo ar dzelteno kaiti?
Latvijas profesionālākais žurnālists, analītiķis, kā nereti dēvē L. Lapsu, pēdējā laikā kļuvis pārlieku iedzeltens. Gatavojot savus analītiskos materiālus un ziņas, viņš pasācis tās publicēt kopā ar nepierādītiem, neargumentētiem viedokļiem, kas drīzāk pretendē uz vietu dzeltenās preses slejās, nevis tādos nopietnos izdevumos kā «Dienas Bizness» un «Nedēļa».
Savās publikācijās un grāmatās Lato Lapsa raksturo mani kā «vienu no nesimpātiskākajiem jaunpienācējiem Latvijas miljonāru sarakstā», «bēdīgi slavenu eksemplāru» utt. Man nav iebildumu pret to, ja L. Lapsa sevī pieņēmis šo subjektīvo, pret mani vērsto negatīvo viedokli. Man ir iebildumi pret to, ka un kā viņš to publicē medijos. L. Lapsam vēlreiz gribu uzsvērt, ka pret mani nav piemērots neviens administratīvais sods, nerunājot par kriminālsodu… Laikraksti, kuri iepriekš līdzīgā veidā apvainojuši mani īrnieku spīdzināšanā, nu spiesti atsaukt savas publikācijas un atvainoties, ka publicējuši nepārbaudītas un melīgas ziņas par manu izrīcību pret īrniekiem.
L. Lapsas kungam un viņam līdzīgajiem gribu atkārtoti pateikt, ka visiem saviem īrniekiem esmu piedāvājis lielas (reizēm pat milzīgas) kompensācijas par dzīvesvietas maiņu (līdz 300 eiro par kvadrātmetru). Tāpat neviens nevar noliegt to, ka tās daudzās ēkas, kas nonākušas manā īpašumā, kļuvušas par skaistiem un atjaunotiem arhitektūras pieminekļiem. Tādēļ vēl jo vairāk nav saprotama pret mani vērstā, L. Lapsas gatavotā «iedzeltenā» publicitāte…
Meli jeb hronisks atmiņas zudums?
Vislielāko neizpratni izsauc L. Lapsas spēja pareizajā brīdī viltīgi apmest kažoku uz pretējo pusi. Man tikai gribas jautāt — vai tā ir apzināta «lapsai kūmiņam» atbilstoša rīcība vai slimība, kuru medicīniski dēvē par hronisku atmiņas zudumu. Lūk, arī piemērs:
L. Lapsa (ziņu aģentūra LETA, 18.04.2006.): «..uzņēmējs [G. Grosfogels] iepriekš nav izteicis nekādas pretenzijas un lūdzis kādas ziņas atsaukt..»
L. Lapsa (portālā «Apollo», 24.04.2006.): «..jau pirms pāris mēnešiem nabaga «namsaimnieks» [G. Grosfogels] man zvanīja un žēlabaini īdēja kaut ko no sērijas — kāpēc attieksme pret viņu esot tik nepareiza un nelaba..»
Tātad — vienubrīd uzņēmējs nav vēlējies ziņas atsaukt, bet jau pēc sešām dienām atklājas, ka tomēr ir sūdzējies par ziņu saturu… Taču īstenība ir tālu no portālos aprakstītās. L. Lapsa caur kopējiem paziņām pagājušajā nedēļā nodeva man sveicienus, silti iesakot atsaukt iesniegto prasību tiesā. Iemesls? Gaužām prozaisks — Lapsam nav iespējams apdrošināt savu civiltiesisko atbildību, tādējādi nodrošinoties pret iespējamiem zaudējumiem, kas viņam var rasties pēc tam, kad viņu tiesā iesūdzēs Aivars Lembergs, par kuru tieši pašlaik esot pabeigta «miljonāru mednieka» jaunā grāmata. Acīmredzot «lapsa kūmiņš» zina, ko ēdis, un jau iepriekš vēlas nodrošināties… Piesardzība ir laba lieta, taču, ja savu aizmuguri nekaunīgais žurnālists cenšas nodrošināt ar draudiem un šantāžu, tad tas jau kļūst amorāli…
Kurš ir vienlīdzīgāks par visiem pārējiem?
Papētot L. Lapsas radošo biogrāfiju, redzams, ka izcilais žurnālists gan agrāk, gan arī tagad turpina «sēdēt uz vairākiem krēsliem» — viņš ir gan žurnālists, gan publicists, gan…. Neoficiāli arī sabiedrisko attiecību konsultants. Par to, kādas ētikas un morāles normas šeit tiek pārkāptas, prasiet tiem, kas ar šīm lietām nodarbojas profesionālā līmenī, taču, cik zinu, tad Kristiāns Rozenvalds par līdzīga rakstura «pārkāpumiem» veselu nedēļu tika zākāts mediju pirmajās lapās…
Kāds teiks — bet kur gan ir pierādījumi, fakti, izraksti un izziņas, kas apliecina L. Lapsas un «P.R.A.E. Sabiedriskās attiecības» saistību? Tādu ir simtiem, taču līdz šim neviens nav atļāvies publiski pateikt, ka L. Lapsa par savu darbu (rakstīšanu vai nerakstīšanu presē) pieprasa tāda vai citāda veida atlīdzību. Un tā jau vairs nav žurnālistika…
To, ka Lapsas vārds liek nodrebēt daudzu lielu uzņēmumu sabiedrisko attiecību vadītājiem, pierāda manis iepriekš teiktais — visi klusi sačukstas un apspriež kārtējo «lapsas kūmiņa» prasību, taču publiski par to neviens nerunā… Nerunā arī sabiedrisko attiecību profesionāļi, jo kurš gan ir gatavs publiski nostāties pret vienu no varenākajiem Latvijas žurnālistiem? Un te nu rodas jautājums — kāpēc ir vienlīdzīgie (žurnālisti, sabiedrisko attiecību darboņi) un vēl vienlīdzīgākie («lapsas kūmiņi»)?