Francūzis ar vēsu prātu

CopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.

Par Francijas nacionālo šķirni atzītais Bordo dogs zināmā mērā atgādina izcilā franču aktiera Žana Reno atveidotos kinovaroņus.

Bordo dogs izskatās iespaidīgi un draudīgi. Taču viņi nav no tiem, kas savu spēku demonstrē bez apdomas un īpašas vajadzības. Tiesa, ja tāda vajadzība pienāk, šie it kā flegmatiskie lēnuļi pierāda, ka aiz draudīgās ārienes patiešām slēpjas iznīcinošs spēks – ja kādam palaimējas Bordo dogu izprovocēt, jāgatavojas, ka pāri pārbrauks četrkājains ātrvilciens.

Meklējot Bordo dogu vēstures saknes, var rakties ļoti senā pagātnē un, protams, nonākt pie slavenajiem Tibetas dogiem un molosiem. Bordo dogu entuziasti apgalvo, ka tieši šīs šķirnes suņu senči palīdzējuši Maķedonijas Aleksandram izveidot impēriju, gan, bruņās tērpti, iebiedējot pretiniekus, gan apsargājot armijas apmetnes un provianta noliktavas. No kurienes Aleksandram tādi suņi? Ar viņu audzēšanu jau pirms kāzām ar Maķedonijas Filipu savās mājās, Epīras (tagadējās Albānijas dienviddaļā) valdnieka pilī, nodarbojusies Aleksandra māte Olimpija.

Protams, līdz ar karaspēku suņi izplatījušies iekarotajās zemēs. Epīrieši svešzemniekiem pārdevuši vai dāvinājuši tikai suņus, bet kuces ne – lai bizness neapsīktu. Tā nu pasaulē izklīdušie četrkājainie epīrieši bija spiesti pāroties ar vietējām skaistulēm.

Lielie, spēcīgie suņi tika izmantoti gan kā saimnieku miesas un mantas sargi, gan arī kā lielo dzīvnieku mednieki. Tika rīkotas cīņas, kurās suņiem nācās cīnīties gan savā starpā, gan stāties pretī vēršiem un pat lāčiem. Suņi bija dažādi pēc izskata, taču parasti gladiatoru lomas pildītājus vienoja milzīgs augums un spēks.

Strīdi par masku

Par Bordo dogiem kā par šķirni pirmo reizi runāts ap 1860. gadu, nosaukumu dodot pēc pilsētas, kuras apkaimē šādi puslīdz līdzīgi suņi bija sastopami lielā skaitā jau kopš viduslaikiem. Pirmo reizi izstādē Bordo dogs piedalījies 1863. gadā. Taču pagāja vairāk nekā trīs gadu desmiti, līdz kinologi izstrīdējās par šķirnes vēlamo eksterjeru. Selekcionāri ņēmās uzlabot suņu izskatu dažnedažādos veidos, krustojot Bordo dogus ar angļu buldogiem, mastifiem un vēl citu šķirņu pārstāvjiem, kā rezultātā radās arī dažādas nelādzības. Piemēram, daudziem Bordo dogiem vēl mūsdienās ir problēmas ar astes skriemeļiem. Patiesiem šķirnes entuziastiem tas ļoti nepatika, tika pieprasīts šo pašdarbību beigt un izstrādāt vienotu standartu. Tas notika 1883. gadā, taču pirmo standartu pieņēma tikai 1896. gadā. Arī tas ne visus apmierināja. Turpinājās dažādu šķirņu kokteilis, Bordo suņi pēc eksterjera atšķīrās, līdz 1926. gadā tika pieņemts kompromisa variants. Galvenie kinologu kašķi bijuši par to, kādas krāsas maskai jābūt uz suņa purna – tumši rudai vai melnai. Kompromisa standarts atzina abas masku krāsas.

Otrais pasaules karš šķirni gandrīz iznīcināja. Galvenokārt ekonomisku apsvērumu un pārtikas ierobežojumu dēļ Francijā tika aizliegts turēt liela auguma suņus, un seno dogu skaits katastrofāli saruka. 1966. gadā veiktajā suņu uzskaitē atklājās, ka Francijā mīt vien pieci tīrasiņu Bordo dogi. Franču kinologi ķērās pie šķirnes glābšanas. 1971. gadā tika izstrādāts jauns standarts, bet gadu vēlāk Bordo dogs tika atzīts par Francijas nacionālo suņu šķirni.

Ar grūtībām izdevās glābt Bordo apkaimes četrkājaino lepnumu. Taču vēl mūsdienās šo suņu ir ļoti maz. Bet neba nu tāpēc, ka šie suņi cilvēkiem nepatiktu – Bordo dogi tomēr ir ekskluzīvi radījumi, kas pēc rakstura nav piemēroti kuram katram.

Suns spēcīgajiem

Bordo dogi ir itin stūrgalvīgi radījumi, kas par visu vari vēlas panākt vai pabeigt iecerēto, tāpēc jau kopš kucēnības viņi jāradina pie paklausības. Un jāteic, ka viņi ir apķērīgi suņi, kas ātri saprot, ko saimnieks vēlas. Viņi ir mierīgi un nosvērti. Pirms ko pasākt, mēdz novērtēt situāciju. Bez vajadzības arī balssaites nenoslogo.

Ar citiem suņiem Bordo dogi nav īpaši draudzīgi, taču paši kašķus nesāk. Agri vai vēlu viņi tik un tā panāk, ka ir barā galvenie četrkāji. Protams, viņi mēģina hierarhijā pakāpties augstāk arī par divkājainajiem ģimenes locekļiem, tāpēc šādam sunim vajadzīgs spēcīga rakstura saimnieks, kurš spēj suņagabalam ierādīt viņa īsto vietu. Iekarojot suņa cieņu, Bordo dogs kļūs par mīļu, uzticamu un pašaizliedzīgu ģimenes draugu un aizstāvi, ar kuru nav jābaidās iziet vakara pastaigā. Nē, šie francūži nav agresīvi, viņi nemēdz kost – ir gana ar draudīgo izskatu un milzīgo spēku, turklāt reaģēt viņi spēj zibenīgi.

Nav ilgdzīvotāji

Bordo dogiem nav atvēlētas ilgas šīssaules gaitas. Viņu dzīves ilgums parasti ir 8–10 gadi, taču daži šie francūži nodzīvo pāris gadu ilgāk. Un tas nebūt nav slimīguma dēļ – lielo šķirņu pārstāvji nav ilgdzīvotāji. Bordo dogi kā tādi nav slimīgi radījumi, taču bieži vien viņi cieš no displāzijas un citām kaulu un locītavu kaitēm. Tas, ka suņa vecākiem šādu problēmu nav bijis, diemžēl nenozīmē, ka tās nevarētu rasties pēcnācējam. Šā iemesla dēļ jāpielūko, lai kucēns saņemtu sabalansētu, minerālvielām bagātu barību. Nedrīkst Bordo jaunulim likt izpildīt smagus fiziskos vingrinājumus, jo sevišķi – lēkt pāri augstām barjerām. Arī ilgstošas pastaigas ātrā gaitā nav domātas šīs šķirnes pārstāvjiem. Vēl kā veselības problēma (gan ne sāpīga) literatūrā minēta kāda iedzimta astes kaite – nereti ir saauguši daži astes skriemeļi, piešķirot šai ķermeņa daļai nepareizu formu.

Apmatojums nav garš, ar to lielas noņemšanās nav – vien apmatojuma maiņas laikā vēlams katru dienu suni izsukāt. Interesanti, ka šie lielie suņi nemēdz daudz ēst. Toties viņi ēdmaņas ziņā ir maķenīt izvēlīgi. Nepieciešamas pastaigas svaigā gaisā, taču, kā jau teikts, treniņskrējieniem vai izbraucieniem ar velosipēdu šīs šķirnes pārstāvji nav piemēroti kompanjoni. Tātad īpašu problēmu ar Bordo dogu kopšanu nav. Protams, ja vien par īpašu problēmu neuzskata suņa siekalošanos – dažs šķirnes pārstāvis siekalojas vairāk, cits mazāk, taču to dara visi šie francūži, jo tā iekārtota viņu purna muskulatūra un siekalu dziedzeri.

***

BORDO DOGS

(Dogue de Bordeaux)

Izcelsmes valsts: Francija

Augstums skaustā: suņiem 60–68 cm, kucēm 58–66 cm

Svars: suņiem ne mazāks par 45 kg,

kucēm ne lielāks par 45 kg

Apmatojums: īss, plāns, mīksts

Krāsa: ruda – no dzeltenīgi brūnganas līdz sarkankoka tonim; pieļaujami balti plankumi uz krūtīm un ķepām; uz purna tumšākas krāsas (var būt arī melna) maska

Dzīves ilgums: 8–10 gadi

Sargsuns

Kompanjons

***

SAIMNIECES LEPNUMS

Viss atkarīgs no audzināšanas

Fidži ir četrarpus gadus veca Bordo doga kucīte. "Jau astoņus gadus nodarbojos ar Bordo dogu audzēšanu," saka jūrmalniece Anita Mežapuķe, kura Fidži izvedusi pastaigā pa nu jau diezgan skaļo Dzelzceļa ielu Vaivaros ciemos pie citas Bordo doga saimnieces. "Tiklīdz es šo suni ieraudzīju, viņš man uzreiz iepatikās, es pat nezināju, kāds tas var būt pēc rakstura. No Polijas bija iebraukuši uz izstādi divi suņi, un uzreiz sapratu, ka tādus gribu. Šajā sunī apvienots viss, kas man patīk: masa, krunkainais deguns.

Fidži ir ļoti paklausīga, viņu absolūti nebija grūtību pieradināt iet pie pavadas. Pati mācu suņus, tāpēc man nebija nepieciešamības vest Fidži uz suņu skolu, manējie automātiski aug tādi, kādus es viņus gribu, – mājās vēl ir viens puika – Bordo dogs un vilku sugas suns.

Kad satiekas vairāki suņi, viņi ir ārkārtīgi priecīgi un vispirms kārtīgi izdauzās – skraida, lec, dzenas cits pakaļ citam. Reizēm cieš kāds stādījums vai puķe, jo kā tu divgadīgam bērnam iestāstīsi, ka nedrīkst raut to ziedu? Gluži tāpat tas ir ar suņiem, speciāli gan šie pa dobēm nebradā, bet dauzoties gadās. Tas ir dzīves sīkums, par kuru dzīvnieku nesoda. Ja augstāk par suni vērtē puķi, kociņu vai krūmiņu, tad nevar ņemt dzīvnieku vai arī jāierāda teritorija, kas ir speciāli atdalīta vai norobežota viņiem. Es šo problēmu esmu atrisinājusi šādi: man suņi dzīvojas pa pagalmu, istabas durvis ir vaļā, un viņi iet ārā un nāk iekšā, kad vien vēlas. Dabiski, ka jārēķinās – kaut kur zālienā var parādīties melns laukums, jo suns būs vienkārši pakārpījies. Bija zāle, bet vairs nav.

Tas ir jāizvēlas, turklāt visu dienu suns nevar uzturēties šajā slēgtajā teritorijā, ar viņu regulāri jāiet pastaigās. Ja uz ielas mocīs ziņkāre, pieies un apostīs pretimnācēju, bet pēc tam neliksies ne zinis. Viņa ir pieradusi būt cilvēkos, jo regulāri piedalās izstādēs.

Pat mazi kucēni atšķirībā no citām šķirnēm ir mierīgāki, nosvērtāki. Pārsvarā ir ļoti labdabīga rakstura, nav agresīvi. Veselības problēmas var rasties karstā laikā – lieli dzīvnieki, īsi deguni – lēni atdziest, viņus nedrīkst trenkāt karstā laikā, šajā ziņā jābūt ļoti uzmanīgiem. Ieteicams vasarā nodrošināt iespējas tikt pie kādas ūdenskrātuves vai ierīkot mājās baseinu. Peld slikti, jo ir smagi, bet ļoti patīk dzīvoties pa ūdeni.

Pagaidām nav daudz klubos reģistrētu šādu suņu, Ventspils klubā ir vieni no labākajiem Bordo dogiem Latvijā. Fidži tēvs ir no Krievijas, viņš ir divkārtējā pasaules čempiona tēvs, mamma – no Lietuvas, bet atvesta no Polijas. Kucēns maksā no 1000 līdz 1500 eiro.

Fidži jau izcīnījusi četru valstu junioru un četru valstu pieaugušo čempionu titulus, visnotaļ titulēta dāma.

Viņas lielākais kārums – vārīta vistiņa, vienā ēšanas reizē varētu notiesāt krietnu pusi no veselas vistas. Kamēr kucēns aug, turklāt tas notiek ļoti strauji, jādod kaļķis, vitamīni, lai vēlāk nerastos problēmas ar locītavām, jo ir liels svars. Suns īpaši labi jābaro kucēna vecumā.

KomentāriCopyTelegram Draugiem X Whatsapp
Redaktors iesaka
Nepalaid garām
Uz augšu