Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tekstilrūpnieku ROBERTU HIRŠU «Jaunāko Ziņu» redaktors Jānis Kārkliņš atmiņās dēvē par Latvijas zīda karali. Tādu karali, kurš ceļu uz savu troni uzbūvējis tikai un vienīgi paša un dzīvesbiedres rokām. 10. maijā Robertam Hiršam būtu apritējusi 111. dzimšanas diena. Ar 289 balsīm viņš ir 317. aptaujas «100 Latvijas personības» sarakstā.
«Mūsu valsts neatkarības laikā radās divas ģimenes, teiksim tā svinīgāk, divi nami, kas no sīkiem grašiem izauga par miljonu īpašniekiem,» raksta Kārkliņš. Tas viens ir Antons Benjamiņš, bet otrs Roberts Hiršs, kurš ceļu augšup sācis «ar sīku kaklasaišu darbnīciņu kaut kur Latgales priekšpilsētas pagrabiņā». «Neteiksim, ka Laimas untumainā labvēlība vai Marksa sludinātais kapitāla koncentrācijas likums viņus iecēla seglos,» turpina Kārkliņš. «Nē, viņi paši tur iekāpa ar savu neatlaidīgo darbu un izcilajām spējām, kādas arī saimnieciskā dzīvē ir tikai vienreizīgi lielām personībām.» Grūti pateikt, kas ar straujo temperamentu, vulkānisko enerģiju un ģeniālām darba spējām apveltīto Hiršu vada vairāk – «ass saprāts vai dziļa intuīcija, bet savā darba skurbumā viņš lielos, tukšos Salamandras korpusus pie Juglas vēl paplašina un pārvērš par «Rīgas audumu», kam drīz seko «Kauno Audiniai» Lietuvā. Latvijas puķu pods bija jau kļuvis par šauru. Ne krāt un taupīt, bet strādāt un celt te bija pirmais bauslis».
Šajā patosā fakti mazliet noklīduši – pirmais Hiršu uzņēmuma ražojums bija vatelīns, nevis kaklasaites. Turklāt vispirms – 1928. gadā – viņš nopirka «Kauno Audiniai», kurā 1939. gadā strādāja 2500 darbinieku, un tikai 1932. gadā, nopērkot īpašumu Salamandras ielā 1 par 80 000 latu, paplašināja «Rīgas audumu» un kļuva par vienpersonisku tā īpašnieku (1938. gadā fabrikā strādāja 1602 darbinieki).
Bez pārmērībām
Tā gan tiesa, ka Hiršs ceļu augšup sāka kā vērptuves kalpotājs. 1925. gada 22. decembri var uzskatīt par «Rīgas auduma» dzimšanas dienu, un tobrīd tajā strādāja vien Hiršs, viņa sieva un bija trīs žakarda stelles oderdrēbes un vatelīna ražošanai. 1926. gadā viņiem pievienojās viens strādnieks. Pagāja tikai četrpadsmit gadi un neilgi pirms Latvijas okupācijas Hiršs jau nopirka fabriku «Miron – Aktieselskap» Norvēģijā un plānoja izvērsties Somijā un Zviedrijā. Nodomiem svītru pārvilka Otrais pasaules karš.
To visu Hiršs panāca bez Latvijas banku kredītiem, un sākums nudien nebija viegls – 1926. gadā, kad izmaksāja algas un prēmijas strādniekiem, izrādījās, ka kasē svilpo vējš. «Lai arī manai ģimenei iznāktu Ziemassvētki, aiznesām un pa svētku laiku ieķīlājām lombardā manas sievas vijoli, ko viņa brīvajos brīžos labprāt spēlēja,» atmiņās raksta Hiršs. Arī vēlāk, kad šādas situācijas vairs nebija iedomājamas, bagātais tekstilrūpnieks iztika bez pārmērībām. Sabiedrības «krējuma» pieņemšanās viņu gandrīz nemanīja. Kāpēc? To 1936. gadā sarunā ar Roberta Hirša dzīvesbiedri Almu mēģināja noskaidrot avīzes «Rīts» žurnālists.
«Cilvēkam, kas intensīvi piedalās sabiedriskajā dzīvē, rodas daudz blakuspienākumu. Ja apmeklē viesības, tad jārevanšējas savā mājā. Mēs ar vīru neejam nekur, jo nav ne laika, ne sevišķas vajadzības. Varbūt ir vienpusīgi tā noslēgties darbā, bet mūsu darbs taču visu mūžu bija mūsu abu mērķis, par kuru daudz esam cīnījušies. Neejam arī nekad uz pirmizrādēm, tomēr teātrus un operu bieži apciemojam.» Pateicoties Almai, Hiršu ģimenē ne tikai mīl mūziku, bet palīdz arī citiem to darīt. «Pirms sešiem gadiem Hirša kundze pieņēmusi ļoti apdāvinātu audžumeitu, kas šogad beigs konservatoriju un brauks uz Prāgu papildināties vijolnieku meistarklasē. Mīlestību uz mūziku Hirša kundze ieaudzinājusi arī saviem brašajiem dēlēniem – Laimonim un Ivaram – un arī septiņus mēnešus vecais Andris pierod pie mūzikas, jo brāļi izmanto katru gadījumu, lai mājās sarīkotu koncertu, kam nedēļām ilgi gatavojas.» Bērnu koncertu klausīšanās ir Hiršu atpūta, turklāt, spēlējot vijoli un klavieres, tajos piedalās arī Hirša kundze. Vēl viņiem tīk baudīt dabu. «Vēl tagad ar prieku atceros pagājušā gada Lielo Piektdienu. Izbraucām ar vīru automobilī uz Ieriķiem. Spīdēja brīnišķīga saule. Automobilī ierīkotais radio [lai to izdarītu, bija jāsaņem īpaša Pasta un telegrāfa departamenta atļauja; 1935. gada oktobrī Latvijā bija izsniegtas 50 tādas atļaujas – I. L.] raidīja svinīgu baznīcas mūziku. Šīs četras stundas saulītē uz lielceļa, baudot mūziku un dabu, deva tādu prieku, ko nekad nespēj sagādāt sabiedriskā dzīve,» atklāj Alma Hirša.
«Vai jūs nezinājāt?»
Tolaik populāri ir ierīkot lauku saimniecības. Benjamiņi lauku rezidenci iekārtoja Kandavas pagasta «Valdeķos», bet Hiršiem tāda bija Līgatnes «Ratniekos». Šis Hirša pirkums ģimeņu draudzību neveicināja. Raugi, pirmie aci «Ratniekiem» uzlika Benjamiņi, taču nopirka Hirši 1932. gadā par 55 tūkstošiem latu. Vēlāk piepirka divas jaunsaimniecības, daļu no vienas vecsaimniecības un tā kļuva par teju 200 hektāru plašas saimniecības īpašniekiem. Saimniecības labiekārtošanā Hirši ieguldīja 363 tūkstošus latu. Palīgos aicināja meliorācijas, lopkopības, dārzkopības, būvniecības un citus lietpratējus. Vairāki no viņiem bija piedalījušies tādos pašos darbos Benjamiņu 1931. gadā nopirktās «Valdeķu» saimniecības iekārtošanā.
«Šo speciālistu nostāsti par Valdeķiem deva mums iespēju izvairīties no vairākām kļūdām, ko dažādu iemeslu dēļ bija pieļāvuši Benjamiņi,» memuāros raksta Hiršs. «Droši vien šie lietpratēji stāstīja arī Benjamiņiem par «Ratniekiem», ko viņi savā laikā bija atteikušies pirkt, bet nopirkām mēs. Iespējams, ka šis varēja būt viens no tiem iemesliem, kuru dēļ mums un mūsu pasākumiem «Jaunākās Ziņas» neizrādīja labvēlību.«
Žurnāla «Atpūta» titullapu greznoja izcilāko kultūras un saimniecības darbinieku ģimeņu foto. Lasītāji kārojuši skatīt arī Latvijas zīda karali ar kundzi un dēliem, jo šī ģimene fotoaparātu gaismā parādījās reti. Kad jau iespiestās «Atpūtas» numurs gulēja uz galda Emīlijas Benjamiņas acu priekšā, redaktors Jānis Kārkliņš no viņas dabūja sutu. «Jūs esat ievietojuši «Atpūtā» Hirša bildi. Vai jūs nezinājāt, ka Hirši mums aizvilinājuši dārznieku, pārsolīja algu?» – «Nudien, to es nezināju.» – «Tad jums vajadzēja apvaicāties. Jāievēro arī mūsu mājas intereses. Viņi pret mums izturas tik bezkaunīgi, un mēs viņus reklamējam...«
«Radās palama «kungi»»
Benjamiņiem esot kremtis arī Hiršu vēriens, labiekārtojot fabrikas strādnieku darba apstākļus. Hirši viņiem «Ratniekos» rīkoja dažādus kursus un svētkus, ļāva lēti pavadīt atvaļinājumus. Kāpēc? Tā «nepavisam nebija kaut kāda augstsirdīga labdarība no «Rīgas auduma» puses», atzinis pats Hiršs. «Jo mazāk ikdienas raizes un rūpes nospiež darbiniekus, jo mierīgāka ir viņa ģimenes dzīve, pilnvērtīgāki viņa atpūtas brīži un bagātākas viņa garīgās rosmes, jo sekmīgāks kļūst viņa darbs fabrikā».
Ierīkojot fabriku, Hirši domāja arī par to, lai fabrikas apkārtne būtu patīkama tajā strādājošajiem. «Šajā nolūkā, piemēram, daudz darījām, lai fabrikas tuvāko apkārtni apstādītu kokiem, košuma krūmiem un ziedošu puķu grupējumiem. Fabrikas rajonā izbūvējām trīs siltumnīcas, katru 120 metru garumā. Siltumnīcās nekad netrūka ziedu, ar ko pastāvīgi atdzīvināt tās fabrikas iekšējās telpas, kur ziedi iederējās. Ārzemnieki, kas apmeklēja «Rīgas audumu», mēdza saukt to par «ziedošo fabriku». Siltumnīcās auga arī vīnogas, kas noderēja fabrikas darbinieku rīkotām svētku dienām,» raksta Hiršs. Šo daiļdārzniecību uzraudzīja 20 dārznieki un viņu palīgi.
Darbiniekus uz un no darba nogādā īpašos autobusos. Viņi kvalifikāciju varēja paaugstināt īpaši šim nolūkam nodibinātajā arodskolā, bet strādniecēm ēdienu gatavošanu, ģimenes budžeta sabalansēšanu vakaros mācīja 1936. gadā atklātajā Mātes skolā, kas bija pirmā tāda veida skola Latvijā un vienīgā, ko uzturēja privāts uzņēmums. Strādnieki varēja izmantot bērnu silīti, dziedāt korī, ko sākumā diriģēja Jānis Kalniņš, bet vēlāk Teodors Reiters. Par godu 1938. gada Dziesmu svētkiem koristēm un koristiem uzšuva tautas tērpus pēc Niklāva Strunkes un Reinholda Kasparsona metiem. Fabrikā rīkoja darbinieku saviesīgas dzīves vakarus bez alkohola, bet ar deju.
«Kad 1936. gadā svinējām «Rīgas auduma» 10 gadu jubileju, kopējais sarīkojumu vakars noritēja reti priekšzīmīgi un disciplinēti. Sarīkojumā piedalījās arī finanšu ministrs L. Ēķis. Viņš vēlāk teica, ka esot žēl, ka sarīkojumā nepiedalījušies ārzemju diplomāti no sūtniecībām, lai redzētu, kā daudzi simti strādnieku prot justies omulīgi, būt jautri un pieklājīgi,» raksta Hiršs. Strādnieku pieklājība tolaik bijusi problēma – «Rīgas auduma» darbinieki izbraukumos pa dzimto zemi nekad neņēma līdzi alkoholu, neplūca ziedus, neaplauza košumkrūmus un neaprakstīja vēsturiskos pieminekļus, ar papīriem nepiemētāja atpūtas vietas, bet citu uzņēmumu darbinieki mēdza to darīt. Tā «Rīgas auduma» darbiniekiem ar laiku radās palama «kungi».
Saimnieciskās depresijas gados daudzi uzņēmumi pazemināja strādnieku algas, bet ne «Rīgas audums». Pat tad ne, kad Kārlis Ulmanis autoritārā režīma laikā, ciemojoties fabrikā, Robertam Hiršam norādījis, ka te bojā cilvēkus, maksājot pārāk augstas algas. Nav brīnums, ka fabrika nepiedzīvoja nevienu strādnieku streiku, kuri bieži notika starpkaru Latvijā.
***
1939. gadā sākās Otrais pasaules karš. Jau vēlā rudenī Hirši pameta Latviju. Amerikā viņš nodibināja Robert Hiršs Company, atkal plaukstošu tekstilrūpniecības uzņēmumu. 1971. gada 6. aprīlī ASV Hirši ģimenes testamentā fabriku «Rīgas audums» Rīgā, Salamandras ielā 1, un Cēsu rajona Līgatnes pagasta lauku saimniecību novēlēja Latvijas Universitātei. Roberts aizgāja mūžībā 1972. gada 18. jūlijā, Alma Hirša – 1984. gada 31. jūlijā. Pēc Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas augstskola šo mantojumu saņēma.