Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/13/8933679t1h3113.jpg)
Kādā vēlā trešdienas pievakarē mani pamodināja uzstājīgs telefona zvans. Uzrādījās nepazīstams telefona numurs, pareizāk sakot, tik gara ciparu kombinācija, ka uzreiz pat neattapu, no kuras valsts ir zvanīts. Es atbildēju uz zvanu, jo nenojautu, ka pēc dažām nedēļām man to vajadzēs rūgti nožēlot.
Maza kļūda ciparos
«Labdien. Vai es varētu runāt ar Jāni?» klausulē ierunājās klusa un pieklājīga vīrieša balss. «Jūs laikam kļūdījāties,» es atcirtu visai skarbi, jo biju dusmīga uz vēlīno traucētāju, kura zvans mani pamodināja no pirmā saldā miedziņa. Spontāni gribēju pārtraukt sarunu, taču nezin kādēļ to neizdarīju.
«Atvainojiet! Es laikam jūs pamodināju,» žēlabaini izdvesa vīrietis, tūdaļ nosaucot kādu telefona numuru, uz kuru viņš esot zvanījis. Jāteic, tas bija gandrīz mans numurs, tikai pēdējais cipars cits. Noskaidrojis kļūmi, svešinieks tomēr nepārtrauca sarunu. Radās sajūta, ka viņš ļoti alkst ar kādu parunāties.
«Jums ir ļoti patīkama balss. Šķiet, esmu to jau agrāk dzirdējis,» viņš turpināja. Mēs runājām minūtes piecas. Un noskaidrojām, ka nekad iepriekš neesam redzējušies. Viņš — vīrietis no Liepājas, kas pēdējos trīs gadus dzīvo un strādā Lielbritānijā, Birmingemā. Mēģinājis sazvanīt savu bijušo darba kolēģi, bet kļūdījies.
Atkal «netīšs» zvans
Mēs parunājām ar svešinieku, un es aizmirsu par šo sarunu. Līdz aiznākamās dienas vakarā atkal atskanēja telefona zvans. Tas pats numurs. Zināju, ka otrreiz kļūdīties viņš nevarēja, bet tomēr atbildēju zvanam.
«Labvakar, patīkamās balss īpašniece. Es ļoti atvainojos, ka jūs traucēju,» viņš iesāka sarunu. Tātad pat neizlikās, ka atkal būtu kļūdījies ar telefona numuru. Un mēs atkal pļāpājām par šo un to. Jo sapratu, ka viņš ir vientuļš, un viņam vienkārši gribas ar kādu parunāties.
Šoreiz uzzināju, ka viņu sauc Laimonis, viņš ir 32 gadus vecs, izbijis ekonomists. Aizbraucis no Latvijas ne jau naudas dēļ, bet aizbēdzis no ģimenes problēmām. Un tagad sapratis, ka līdz ar problēmām ir pazudusi arī pati ģimene. «Mani Latvijā neviens negaida. Es tur esmu lieks,» viņš žēlojās.
Tas kļūst par patīkamu paradumu
Pavisam drīz Laimoņa telefona zvani jau kļuva par ierastu lietu. Viņš zvanīja vai katru vakaru, stāstīdams, ko jaunu ieraudzījis, kādus jaunus iespaidus guvis. Protams, viņš interesējās arī par mani. Bet es nebiju tik runātīga. Vien atklāju savu vārdu un vecumu, neminot ne vārda par profesiju un ģimenes stāvokli. Lai gan — ko es par to varēju teikt? Šobrīd biju uz nažiem ar savu vienīgo vīrieti. Viņš bija devies kārtējā ārvalstu komandējumā ar krietnu rūgtuma devu sirdī un ne reizi pat nebija piezvanījis. Un Laimoņa zvani pat šķita patīkami — vismaz kāds par mani interesējās.
Ar laiku es uzzināju visu par viņa sievu, abiem bērniem. Un arī es pamazām kļuvu atklātāka — izstāstīju par savām likstām ar mīļoto vīrieti. Mani tikai izbrīnīja viens — kā viņš var atļauties nemitīgi zvanīt uz Latviju un nopļāpāt teju vai pusstundu katru vakaru. Bet, kā izrādījās, šajā valstī tarifi uz ārvalstīm ir daudz pievilcīgāki nekā pie mums.
Aicinājums ciemos
«Vai tu negribi atbraukt pie manis ciemos?» kādā no telefonsarunām viņš vaicāja. Es iesmējos. Kā tad! Tagad es kāpšu lidmašīnā un lidošu pie pilnīgi nezināma vīrieša, par kuru zinu tikai tik daudz, cik viņš pats pa ir stāstījis. Taču pēc brīža es sāku šo iespēju apsvērt nopietnāk. Kādēļ gan ne? Es sen neesmu bijusi Lielbritānijā. Varētu apskatīt vēl neredzētas vietas, nedaudz izsprukt no ierastās rutīnas.
Tā arī nolēmu — nākamreiz, kad zvanīs, noteikti atgādināšanu viņam šo piedāvājumu un aizbraukšu ciemos. Taču Laimoņa tālruņa zvans neatskanēja nedz nākamajā, nedz aiznākamajā dienā. Metu kaunu pie malas, un pati viņam zvanīju. Kaut kā šajās divās dienās sāka pietrūkt. Viņš izbrīnīts pacēla telefonu. Uzzinājis, ka bažījos par viņa pazušanu, Laimonis kļuva priecīgs. Tikvien paskaidroja, ka bijis ļoti aizņemts darbos.
Viens divi, un biļetes jau nopirktas
Viņš, taupīdams manu naudu, nolika telefonu un pēc brīža atzvanīja. Izstāstīju, ka labprāt gribētu pie viņa aizbraukt ciemos. Tikai... nevajadzētu kalt ilūzijas, ka šī ciemošanās reize varētu būt sākums kādām nopietnām attiecībām. «Nē, es taču to saprotu. Nepārproti mani, es neesmu nekāds seksuālais maniaks. Vienkārši esmu noilgojies pēc normālas sabiedrības. Gribu kādu redzēt, aprunāties, un mazliet arī atpūsties,» viņš pauda sapratni.
Nākamajā dienā es, karstgalvīgā sieviete, jau biju pasūtījusi biļetes lidojumam uz Londonu. Ceļojums bija paredzēts pēc divām nedēļām, un es priecīgi sāku ievākt informāciju, kur un ko apskatīt.
Piedzērušais lops
Līdz braucienam bija palikusi nedēļa. Atskanēja Laimoņa telefona zvans. Viņa balss izklausījās nedaudz citāda. «Piedod, zaķīt, esmu nedaudz iedzēris,» viņš uzsāka sarunu familiārā tonī. Man nav nekas pret vīriešiem, kuri šad tad mēdz iedzert, bet šī uzruna mani nokaitināja.
«Pastāsti, kas tev tagad mugurā,» viņš tincināja. Es, nedaudz apjukusi, tomēr izstāstīju, ka esmu tikko izkāpusi no vannas, uzvilkusi savu satīna naktskreklu un tikko saritinājusies zem segas. «Es tagad mazgājos dušā, dzirdi, kā ūdens šļakst?» viņš aizvien dīvainākā tonī turpināja sarunu. Kļuva pavisam nelāgi ap dūšu. «Vai tev patīk vīrieši ar lieliem p...iem?» tas bija pēdējais, ko es dzirdēju, jo steigšus nometu klausuli.
Nekur es neaizbraucu
Nekur es nebraukšu, nekur. Man pie kājas, ka jau nopirktas lidmašīnas biļetes, nekur es nelidošu. Kas man bija ienācis prātā? Doties pie kaut kāda perversa svešinieka? Šaustīju sevi, pārmezdama savu vieglprātību.
Laimonis piezvanīja jau nākamajā vakarā. Es neatbildēju uz telefona zvanu. Saņēmu no viņa īsziņu, kas bija pilna atvainošanās vārdiem, ka tas tā neesot bijis domāts. Viņš dzērumā mēdzot kļūt uzmācīgs un vulgārs, taču nekas tāds vairs neatkārtosies. Viņš lūdzās, lai es braucu. Bet es ignorēju arī šo īsziņu.
Ignorēju arī turpmākos viņa zvanus un īsziņas, kas vai bira pār manu galvu līdz pat ceļojumam paredzētajai dienai. Es neaizbraucu. Un ne mirkli to nenožēloju. Nožēloju tikai to, ka tovakar atbildēju svešajam telefona zvanam.