Aprīļa vidū sabiedrībai paziņojot, ka grāmata par Ventspils mēru Aivaru Lembergu ir uzrakstīta, žurnālists Lato Lapsa nemeloja — viņa un Kristīnes Jančevskas darbs «Kas ir Lembergs? Ventspils mēra ceļš uz naudu un varu» nav atklājis tādus līdz šim nezināmus faktus, kas, L. Lapsas vārdiem runājot, liktu grāmatas galvenajam varonim sākt piemērīt «svītraino pidžamiņu». Tomēr dokumentu un interviju apkopojums papildina agrāk zināmos faktus, padarot A. Lemberga portretu pilnīgāku.
Noslēpumains mantojums
270 lappušu biezajā grāmatā apkopoti gan dokumenti, gan vairākos gados tapušas intervijas ar politiķiem un uzņēmējiem. Īpašu uzmanību autori veltījuši mazāk zināmajam A. Lemberga biogrāfijas posmam — mantojumam, ko viņam atstāja draugs un studiju biedrs Vitāls Lejiņš pēc savas nāves 1997. gadā un kura vērtība tiek lēsta divu triju miljonu latu apjomā. Jāatgādina, ka tieši V. Lejiņa atstātais noslēpumainais mantojums uzskatāms par būtisku punktu A. Lemberga dzīvē, jo tas kādreizējam kompartijas instruktoram deva iespēju kļūt par miljonāru. Saskaņā ar pēdējo valsts amatpersonas deklarāciju A. Lemberga ienākumi pērn sasnieguši 8,6 miljonus latu.
Daudzi cilvēki, kas pazinuši V. Lejiņu, ieskaitot viņa pēdējo draudzeni, par nelaiķi runājuši pavisam negribīgi. Tomēr autoriem izdevies apkopot pietiekami daudz netiešu pierādījumu: liecības par V. Lejiņa personību un dzīvesveidu, ziņas par necilajiem ienākumiem firmā «Inter-Rīga» un Latvijas Universitātē, kam pretstatīti V. Lejiņa izsniegtie prāvie aizdevumi, un citas ziņas.
Kā secina autori, V. Lejiņš bijis «tikai piesegs, uzticības persona, kas pārraudzījusi patiesā īpašnieka finanšu līdzekļus un izvietojusi tos atbilstoši saimnieka norādījumiem. Taču — tas ir tikai un vienīgi pieņēmums, turklāt loģisks ir jautājums: piedodiet, bet no kurienes Ventspils mēram ap 1993.–1995. gadu varēja būt tāda nauda?»
Naudas vēsture
Savu versiju par naudas izcelsmi izklāstījis bijušais «Latvijas kuģniecības» padomes priekšsēdis Druvis Skulte: «Kad nāca pirmās Krievijas naudas, ko Lembergs nekādi nevarēja legalizēt, būdams pašvaldībā, un sākumā bišķi arī baidījās, tās tika tādā veidā laistas cauri. Lejiņš bija tas kanāls.» Kā izteicies D. Skulte, 80. gadu beigās «normālam cilvēkam» bijis skaidrs, ka PSRS sabruks. «Lielie, ietekmīgie cilvēki tur, Maskavā, meklēja variantu, kā saglabāt vai nodrošināt ietekmi pie jebkuras situācijas. (..) Lembergam diezgan noveicās. Tā nauda viņam jau bija 1991. gadā.»
Šo versiju grāmatas autori iztirzājuši nodaļā par A. Lemberga gaitām komjaunatnē un vēlāk — komunistiskajā partijā. Tā 1974. gada novembrī, mācoties universitātē, A. Lembergs piedalījies studiju biedra Imanta Kvieša izslēgšanā no komjaunatnes, par ko liecina Latvijas Valsts arhīvā pieejamais protokols. Arī citi autoru apkopotie arhīvu materiāli raksturo A. Lembergu kā aktīvu un enerģisku nomenklatūras darbinieku, kurš «karjeras veidošanā pa komjaunatnes —partijas līniju joņo kā lokomotīve, noslaukot visus šķēršļus».
Atbildot uz jautājumu, kāpēc Latvijas komunistiskās partijas centrālās komitejas instruktors A. Lembergs piekritis balotēties par Ventspils izpildkomitejas priekšsēdi, grāmatas autori atbild ar publicista Viļa Selecka citātiem no viņa pirmās grāmatas «Ēnas pār Ventspili», kas ar paša autora gādību tika izņemta no apgrozības 1996. gada nogalē. «Gribot negribot jāsecina — kompartijai tobrīd Ventspilī bija vajadzīgs pastiprinājums. (..) Acīmredzot jau tolaik kompartija saprata, cik liela nozīme ir Ventspilij kā ostas pilsētai. (..) Vajadzēja rīkoties, lai šī pilsēta un tās ostas nenonāk pavisam nevadāmu cilvēku rokās. Tātad A. Lemberga ierašanās Ventspilī bija nomenklatūras gatavošanās kapitālismam.»
Divi Lembergi
Sadaļā par uzņēmuma «Ventspils nafta» un citu tranzītuzņēmumu rašanās un privatizācijas vēsturi 90. gadu pirmajā pusē autoru apkopotās dokumentu kopijas liecina par A. Lemberga saistību ar dažādām Ventspilī aktīvām ārzonas firmām, kas piedalījušās peļņas krējuma nosmelšanā. «Varbūt patiesībā runa ir par pilnīgi citu Aivaru Lembergu,» autoru ironijā saskatāmas paralēles ar Ventspils mēra izteikumiem par Ojāra Grinberga apstiprināšanu Ventspils ostas valdē. «Varbūt ir bijis viens Aivars Lembergs — uzcītīgs un pieticīgs savas pilsētas saimnieks, kamēr otrs Aivars Lembergs ir regulāri braukājis uz Šveici un citām pasaules malām, tur piedalījies dažādās akcionāru sapulcēs, parakstījis pilnvaras (..) un, protams, saņēmis naudu, naudu un naudu.»
Dokumentālās liecības un personu intervijas autoriem radījušas pietiekamu pārliecību, ka Ventspils mērs «acīmredzami ar visām četrām ir bijis iekšā nozīmīgāko tranzītuzņēmumu izprivatizēšanā un šajos procesos nekādā gadījumā nav piemirsis pats sevi. Vēl vairāk — šķiet, ka, ja Aivars Lembergs būtu izmantojis savu politisko, ekonomisko, administratīvo un personisko ietekmi ne tik savtīgi, valsts noteikti būtu bijusi ieguvēja — gan nodokļu, gan ekonomisko perspektīvu ziņā.»
Ietekme
Cenšoties noskaidrot A. Lemberga politiskās ietekmes izcelsmi, autoriem neesot gājis viegli. No vienas puses, neviens nav noliedzis, ka Ventspils mērs ir ietekmīgs, taču esošie un bijušie politiķi nav bijuši gatavi atzīties, ka A. Lembergs būtu viņus iespaidojis. Vienīgi «Latvijas ceļa» līdzdibinātājs D. Skulte dalījies atmiņās par Ventspils mēra varas izpausmēm.
Kā klāstījis D. Skulte, A. Lembergs gan koriģējis politiskās partijas, gan kontrolējis parlamentu. «Ne tādā tiešā veidā, dodot tiešus uzdevumus, bet caur atsevišķām uzticības personām. (..) Tika būvētas tās shēmas, kādā veidā šo kontroli veikt.» Uz jautājumu, kāpēc tas izdevies tieši A. Lembergam, D. Skulte atbildējis: «Tāpēc, ka bija pietiekami daudz tādu lētu un alkatīgu cilvēku, kas par kaut kādām mazām stipendijām un citām mazām lietiņām bija gatavi atbalstīt, dažs apzinādamies, dažs pat neapzinādamies.»
Pēc grāmatas nākšanas klajā D. Skulte ir mazliet atturīgāks. Kā viņš stāsta «Dienai», izdevumu viņš vēl neesot lasījis, tāpēc nevarot apliecināt, vai autori viņa teikto izklāstījuši pareizi. Tomēr A. Lemberga ietekmi Latvijas politikā D. Skulte negrasās noliegt: «Es neesmu redzējis ne Daugavpils, ne Krāslavas, ne Valmieras mēru, kurš šos visus zēnus dzenā.» Šādu pozīciju A. Lembergs nodrošinājis, apvienojot rakstura īpašības un finanses. Par aptuveni desmit gadus senajiem notikumiem D. Skulte runājis tāpēc, ka politikā notiek paaudžu nomaiņa un lai jaunpienācēji neizdarītu tādas pašas kļūdas kā pirmie neatkarīgās Latvijas politiķi.
Jāpiebilst, ka pēdējā lappusē izteikta īpaša pateicība Andrim Šķēlem par palīdzību grāmatas tapšanā. Jautāts par ekspremjera devumu, L. Lapsa «Dienai» ieteica sazināties ar A. Šķēli. Viņš savukārt atbildēja trijos teikumos: «Katras profesijas pārstāvju vidū ir arī negodīgi un citādi samaitāti cilvēki. Ne Lato Lapsa, ne Kristīne Jančevska man nav nevienu reizi zvanījuši, ne citādi ko lūguši, neesmu ar viņiem kontraktējies gadiem. Un līdz ar to par pateicības patiesajiem mērķiem spriest nevaru.»