Brūss Viliss — Holivudas šarmantais «cietais rieksts»

Kaut arī Viliss jau sen nostājies blakus trilleru spīdekļiem Harisonam Fordam, Silvestram Stalonem un Arnoldam Švarcenegeram, vājā dzimuma pārstāves savas simpātijas nereti dāvā tieši Vilisam, nevis trim iepriekš minētajiem. Kāpēc? Tāpēc, ka Vilisam uz ekrāna izdodas vienlaikus izskatīties seksīgam, spēcīgam un aizkustinošam. Tieši pēdējā īpašība dāmām šķiet īpaši pievilcīga, jo sievietēm patīk pieļaut domu, ka kādu, kurš, piemēram, spēj izglābt pasauli no briesmīga asteroīda «Armagedonā» (1998), var arī samīļot.

Sākot ar «Pirmo nāves grēku» (1980) un beidzot ar pagājušajā mēnesī uz mūsu ekrāniem iznākušajiem «16 kvartāliem», savā 51 gada vecumā Brūču Vilis paspējis piedalīties filmās, kuru nosaukumos zibinās cipari no 1 līdz 12: «Piektais elements», «Četras istabas», «Sestais prāts», «9 jardi», «Visi 10 jardi» un «12 pērtiķi». Kaut gan Viliss neticot numeroloģijas muļķībām, dažiem skatītājiem, iespējams, būs radies priekšstats, ka viņš to dara apzināti…

Starp rūpnīcu un skatuvi

Brūss Viliss dzimis 1955. gada 19. martā amerikāņu militārajā bāzē Rietumvācijā amerikāņa un vācietes (viņš perfekti runā vāciski) ģimenē, kur mazajam Brūsam drīz pievienojās vēl trīs knauķi. 1957. gadā, kad tobrīd divgadīgā Brūsa tēvs tika demobilizēts, jaunā ģimene pārcēlās uz Ņūdžersiju, kur nākamā zvaigzne arī pavadīja rosīgus bērnības gadus. Šarmanto vienkāršību Viliss iemantojis no sava tēva — rūpnīcas metinātāja, bet aktiera gaitām pievērsies iedzimta defekta — stostīšanās — dēļ, kas dīvainā kārtā pazudusi tikai tajos brīžos, kad Viliss atradies uz skatuves publikas priekšā. Tā skatuve kļuvusi teju par brīnumlīdzekli pilnvērtīgai Brūsa dzīvei. Šā iemesla dēļ vidusskolas gadi aizvadīti drāmas klubiņā un pildot skolēnu padomes priekšsēdētāja pienākumus, kas... arī savā ziņā taču ir teātris! Studējot lomas un strādājot pie runas, stostīšanās ar laiku (Brūsam bija jau 17!) pazudusi pavisam, turklāt Viliss pamanījis, ka aktiera statuss dod vēl kādu nozīmīgu priekšrocību, proti, panākumus daiļā dzimuma vidū.

Pēc tam kad izšķīrās Vilisa vecāki, viņš pēc vidusskolas beigšanas devās tēva pēdās, kļūstot par vienkārša darba darītāju — smagās automašīnas šoferi. Brūss pārvadāja uz rūpnīcu strādniekus līdz brīdim, kad kāds viņa kolēģis tika darbā nogalināts, un zaudēt dzīvību tik necilā veidā nākamajam ekrāna varonim, kas glābs cilvēci un vajās teroristus, būtu muļķīgi. Vajadzēja kaut ko skaistāku un cēlāku. Brūss sāka studēt drāmu Montklēras valsts koledžā, kas ātri vien izrādījās pārlieku garlaicīga iestāde, kur Brūss bastoja lekcijas, lai apmeklētu lomu noklausīšanās Ņujorkā, tāpēc īpaši nepārdzīvoja, kad viņu no turienes izmeta.

Bāra lete un mutes harmonikas

Viliss pārcēlās uz kādu noplukušu dzīvoklīti Ņujorkas Elles ķēķī un sāka piestrādāt bāros par oficiantu. Taču, tā kā no nākamā «cietā rieksta» Džona Makleina nekāds dižais oficiants nesanāca, Brūss tika «nolikts aiz letes» par bārmeni, kas viņam netraucēja palaikam piehalturēt arī komercreklāmās. Tobrīd Viliss atklāja sevī vēl kādu talantu — prasmi spēlēt mutes harmonikas.

Pirmais pieturas punkts mūziķa Brūsa Vilisa karjerā bija R&B grupa «Loose Goose». Starp citu, Viliss joprojām muzicē ar savu grupu «The Accelerators», ar ko kopā viesojās arī kara pārņemtajā Irākā. Starptautisku mūziķa atpazīstamību Brūss Viliss ieguva pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās, kad klajā nāca viņa motown stila mūzikas albums «The Return Of Bruno».

Viliss strādāja arī par sargu kādā kodolreaktorā, taču aktiera karjera tomēr šķita pievilcīgāka. Viņš saprata, ka sargs var būt katrs otrais amerikāņu vīrietis, kas skolas gados vismaz reizi sadevis kādam pa seju. Brūss vēlējās būt arī astronauts, detektīvs, gangsteris, psihoanalītiķis, policists utt. Un, kā jau lielākā daļa topošo aktieru, viņš atgriezās bārā, tikai šoreiz nevis ar mērķi nomaksāt parādus un rēķinus, bet iepazīties ar slavenībām un nobruģēt sev ceļu uz Slavas olimpu.

Pasaules policists un cilvēces glābējs

Visbiežāk Brūsa Vilisa vārds skatītājiem saistās ar «Cietā rieksta» (1988, 1990, 1995) sērijām, ar kurām viņš pirmo reizi tika katapultēts slavas virsotnē. Ar Džona Makleina lomu Viliss atklāja jaunu trilleru varoni — ievainojamu un vienmēr uz neveiksmes robežas balansējošu puisi, kas kaut kā kuļas pa dzīvi un attiecībām un kaut kā vienmēr tiek cauri sveikā. 1988. gadā ar pirmo «Cietā rieksta» sēriju Viliss panāca vēl kādu jaunievedumu — viņš nosprauda jaunu aktieru honorāru latiņu, par lomu pieprasot piecus miljonus ASV dolāru (jāpiebilst, ka astoņus gadus vēlāk viņu pārspēja paša sieva Demija Mūra, kas par piedalīšanos «Striptīzdejotājā» saņēma 12 miljonus ASV dolāru).

Tagad reti kurš zina, ka atpazīstamību Viliss ieguva, pateicoties TV seriālam «Detektīvaģentūra «Mēnesgaisma»» (1985–1989), kā komēdiju aktieris. Komiķa spējas arī turpmāk Vilisu patīkami izcels uz kolēģu-kokaģīmju (Švarcenegera un Stalones) fona, darbojoties trilleru lauciņā.
Deviņdesmito gadu sākumā jaunu dopingu Vilisa karjerai piešķīra otrā plāna loma Kventina Tarantīno filmā «Lubene» (1994), kurā Viliss tēloja neveiksmīgu bokseri Butču, ar savu ironisko smīnu un norūpējušos sejas izteiksmi lieliski iederoties režisora vardarbīgi jautrajā gaisotnē. Butčs, kas sākotnēji bija paredzēts kā maza otrā plāna loma, «izpletās» pa visu filmu, līdzās Džona Travoltas Vincentam kļūstot par vienu no skatītāju iemīļotākajiem tēliem šajā kinolentē.

Deviņdesmitie gadi bija «Vilisa zīmē», viņš turpināja atveidot galvenās lomas tādos kases grāvējos kā «12 pērtiķi» (1995), «Piektais elements» (1997) un «Armagedons» (1998).

Kamēr citām trilleru zvaigznēm nākas sūri grūti rauties savā šaurajā lauciņā, lai noturētos slavas zenītā, Vilisam nekādas problēmas nesagādā žanrus ik pa laikam arī pamainīt. Pavisam citā gaismā Vilisa talants parādījās kino kritiķu un arī skatītāju atzinīgi vērtētajā drāmā «Sestais prāts», kur viņam vajadzēja uzņemties ne tikai nopietno un psiholoģiski sarežģīto psihiatra lomu, bet arī strādāt ar bērnu, kas kino uzņemšanā tiek uzskatīts par vienu no vissarežģītākajiem uzdevumiem, kaut arī Vilisa ekrāna partneris toreiz bija mazais, talantīgais Heilijs Džoels Osments. 2000. gadā Viliss bija redzams epizodiskā lomā populārajā TV komēdijseriālā «Draugi», kur piedalīties viņu uzaicināja draugs Metjū Perijs, faniem pazīstams kā Čandlers, par ko Viliss savukārt Metjū uzaicināja spēlēt sev līdzās «Deviņos jardos» (2000). Draugu būšana paliek draugu būšana…

2001. gadā viņš nāca klajā ar dīvainu paziņojumu, ka nekad vairs nepiedalīšoties trilleros vai filmās, kuru sižeta galvenā līnija būs pasaules glābšana, tomēr šie solījumi netraucēja aktierim divus gadus vēlāk kļūt par speciālo operāciju komandieri Votersu Antuāna Fukuā trillerī «Saules asaras» (2003), kur viņam Nigērijas džungļos bija jāglābj ja ne gluži pasaule, tad skaistā Monika Beluči gan…

21. gadsimtu Brūss iesāka ar divām ņiprām komēdijām — «Bandīti» (2001), kur viņam un Billijam Bobam Torntonam — diviem rafinētiem banku laupītājiem — bija lemts iemīlēties pašu nolaupītajā meitenē (Keita Blanšeta), un «Visi desmit jardi» (2004), kur Vilisa partneris atvaļinātā gangstera gaitās atkal bija zobārsts ar Metjū Perija aprisēm.

Solījumi pamest trillera žanru kā ziepju burbuļi pazuda nebūtībā ar Roberto Rodrigesa stilīgo vardarbības slavinājumu «Grēku pilsēta» (2005), ar ko, jādomā, iesākta jauna Brūsa Vilisa lomu — «dzīves nogurdinātā policista» — sērija, kas turpinās arī «16 kvartālos» (2006), kas uz ekrāniem iznāca maijā. Šeit Vilisa ekrāna partneris ir melnādainais reperis Moss Defs pļāpīga sīka likumpārkāpēja lomā, kura mūža lielākais sapnis ir personīgā beķereja. Visās intervijās, kas sniegtas šīs filmas reklāmas kampaņas laikā, Viliss nebeidz vien slavēt Mosa Defa aktiera talantu.

Dzīves noguris atvaļinātais policists Brūss Viliss būs arī «Cietajā riekstā 4», kur viņš jau ceturto reizi iejutīsies Džona Makleina «čībās».

Brūss pret pasaules kārtību

Vai nu savu ekrāna lomu iespaidā, vai citu iemeslu dēļ pēdējos gados Brūss Viliss izcēlies ar izteikti nīgru attieksmi pret pasaules kārtību. Pretēji lielākajai daļai Holivudas zvaigžņu Viliss bija viens no aktīvākajiem 2003. gada Irākas kara atbalstītājiem. Iespējams, ka Vilisa kategoriskajā nostājā savā ziņā patiešām vainojami viņa ekrāna varoņi, jo Viliss vienmēr bijis ASV iemiesojums — pasaules policists (kaut vai atliek atcerēties to pašu «Cieto riekstu», kur viņa uzdevums bija glābt pasauli no teroristiem un banku laupītājiem).

Pēc neoficiālas ASV militāristu sniegtas informācijas, Viliss pat brīvprātīgi centies pieteikties karadienestā Irākā, taču ticis noraidīts vecuma neatbilstības dēļ. Ja filmēšanas laukumā kamera vienmēr pielabos fizisko nevarēšanu un jebkura Holivudas zvaigzne drīkst pildīt «neiespējamās misijas» līdz sirmam vecumam, kā to pašlaik dara Harisons Fords, tad reālajā dzīvē 51 gadu vecs opis tomēr gluži netiek uzskatīts par pilnvērtīgu kareivi. Nabaga, nabaga Viliss… Ja ne citādi, tad viņš vismaz personīgi apciemoja amerikāņu kareivjus, piesolīdams vienu miljonu ASV dolāru tam, kuram izdotos sagūstīt Sadāmu Huseinu (vēlāk, kad Huseins tika patiešām notverts, izrādījās, ka armijas likumi neļauj kareivjiem kolekcionēt šādus «atalgojumus»). Miljons «Vilisa dolāru» tika solīti arī ikvienam, kas notvertu teroristu Osamu bin Ladenu...

Viliss ir īsts amerikānis, viņu nekad nav apmierinājis Irākas kara negatīvais atspoguļojums presē, tāpēc viņš nolēmis veidot savu filmu, kurā amerikāņu kareivji tiks attēloti kā drosmīgi cīnītāji par brīvību un demokrātiju. Tā būšot «filma par puišiem, kas par ļoti niecīgu atalgojumu pilda savu pienākumu, cīnās un aizstāv to, ko, viņuprāt, nozīmē vārds «brīvība»».

Viliss vienmēr izcēlies ar ļoti radikālām idejām, un, kaut arī viņš vienmēr uzstājies pret vardarbību, pēc Vilisa domām, ASV būtu militāri jāiejaucas arī Kolumbijas narkotiku eksportā, kas grauj cilvēku morālo un fizisko stāju visā pasaulē. Uz jautājumu, vai vardarbība, t. i., militāra spēka lietošana konflikta atrisināšanā, viņaprāt, vienmēr ir attaisnojama, Brūss atbild ļoti daiļrunīgi: «Vardarbība? Redziet, mēs dzīvojam varmācīgā pasaulē. Pat šī valsts [ASV] ir dibināta uz vardarbīgiem pamatiem. Mēs šeit vienkārši ieradāmies un pateicām vietējiem indiāņiem: «OK, puiši, mums ir viena slikta ziņa, viena diezgan slikta ziņa un viena pavisam slikta ziņa. Sliktā ziņa ir tā, ka mēs esam šeit. Diezgan sliktā ziņa ir tā, ka mēs no šejienes nekur prom neiesim, un pavisam sliktā ziņa ir tā, ka mēs jums atņemsim jūsu zemi. Mēs atņemsim jums ikvienu zemes pleķīti un pārvietosim jūs uz tuksnesi, kur jūs nekad neko nevarēsiet izaudzēt, protams, ja vien tajā vietā neatklāsim naftu. Tad mēs jūs pārcelsim uz Arizonu un izsniegsim jums segas ar baku baciļiem. Ja tā nav vardarbība, tad kas, jūsuprāt, ir vardarbība?»» Kaut arī pagātne neattaisno tagadnes rīcību, šoreiz viņam nevar nepiekrist.

Dīvainības

Kā jau ikvienam no mums, Vilisam piemīt savas dīvainības. Piemēram, viņš pulksteni nēsā otrādi, ar ciparnīcu uz iekšu, kas arī redzams daudzās filmās, kuru veidotāji nav īpaši palūguši to pagriezt kā visiem «normāliem cilvēkiem»…Turklāt, kā jau daudzi talantīgi cilvēki, Viliss ir kreilis.

Dažkārt (ja vien ir pareizais noskaņojums) kreisajā ausī Viliss nēsā četrus auskarus, kas nedaudz draiskulīgi kompensē viņa caururbjošo skatienu. Tie Brūsa kreiso ausi periodiski daiļo jau kopš 14 gadu vecuma.

Privātā zona

Brūss ir atturīgs un savā privātajā dzīvē žurnālistiem neļauj kāpt pāri noliktajām robežām. Ar savu tagad jau bijušo sievu Demiju Mūru Viliss satikās 1987. gadā. Abu aktieru laulības dzīves 13 gadu laikā dažādi tabloīdi neskaitāmas reizes pareģoja Vilisa un Mūras attiecību galu. Kopš 2000. gada, kad bez kādiem paskaidrojumiem Viliss tomēr pārtrauca attiecības ar Mūru, viņš ticies ar dažādām supermodelēm, aktrisēm un pat pornozvaigzni Elaišu Klāsu, taču pavisam nesen aktieris presei skumji atzinis, ka laikam gan tomēr nomiršot kā vecpuisis, jo šauboties, vai ir spējīgs dzīvot laulībā. Un, kaut arī viņa bijusī sieva Demija Mūra velti laiku nav tērējusi un jau tikusi pie krietni jaunākas otrās pusītes Eštona Kačera (abu kāzu viesis bija arī Brūss Viliss), šad un tad presē pavīd aizdomu pilnas baumas par abu aktieru «pārlieku draudzīgajām» attiecībām. Viņi aizvien vēl kopīgi apmeklē dažādus pasākumus, un viņiem ir kopīgs bizness, nemaz nerunājot par trīs abu laulībā dzimušajām meitām — Rumeru, Skeutu un Telulu, kas esot Vilisa lielākais kapitāls. Ne reizi vien viņš intervijās atzinis, ka bērni pilnībā mainījuši viņa dzīvi un ka Brūss kā tēvs jūtoties daudz lepnāks nekā Brūss-aktieris: «Pirms bērnu piedzimšanas es biju pieradis domāt tikai par sevi. Pēc meitas Rumeras nākšanas pasaulē visas citas raizes pēkšņi sāka likties muļķīgas. Es nespēju saprast tos tēvus, kas nerūpējas par bērniem, kuriem paši devuši dzīvību.»