"Tie ir dzīvnieki, kas neprasa īpašu kopšanu, par kuriem nav jāliekas sevišķi ne zinis – jo ar viņiem it kā nekas nenotiek. Ar suni un kaķi vienmēr kaut kādas klapatas," smaida māksliniece Džemma Skulme. Jau 17 gadu viņas Mežaparka mājā mīt divi bruņrupuči.
Bonis un Bonija ir veģetārieši (5)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Atdzīvojās un aizgāja
Pirmais bruņrupucis Džemmas Skulmes mājās ienāca jau pirms daudziem gadiem, kad viņas dēls Juris Dimiters vēl bija pavisam mazs. "Ar to mums bija visādas nelaimes," atceroties to laiku, nopūšas māksliniece. "Domājām, ka viņš ir beigts. Tikai vēlāk noskaidrojām, ka viņš bija aizmidzis ziemas miegā. Kad viņš tāds sastindzis gulēja, mans tēvs viņu ielika upē. Teica mazajam Jurim: zivis viņu izēdīs, tad tu dabūsi čaulu. Pēc tam viņš apdomājās, ka būs pārāk ilgi jāgaida – labāk ieliks skudru pūznī, skudras izēdīs. Kad vienu dienu gājām mežā apraudzīt, viņa tur vairs nebija – no skudru kņudināšanas viņš bija atdzīvojies un aizgājis... Neviens mums to nebija stāstījis, ka viņi tā aizmieg un nekustīgi guļ. Turklāt auksti viņi ir visu laiku..."
Otrreiz bruņrupuči mākslinieces ģimenē ienāca pirms 17 gadiem – kad vēl mazs bija mazdēls Jānis. Viņš arī deva vārdus bruņrupucēniem – Bonis un Bonija. "Ar šiem mēs godīgi..." māksliniece smaida un stāsta, ka abi mazie dzīvnieciņi dzīvo galerijā virs viesistabas un tur visu laiku ir ieslēgta lampa, kas viņus silda. Šais karstajās dienās māksliniece viņus iznesusi ārā uz savas privātmājas balkoniņa – saulītē arī viņiem patīk.
"Paņēmām divus, pārīti – lai būtu bērni. Bet nekas tur nesanāk," viņa saka un spriež, ka laikam pēcnācēju radīšanai viņiem kaut kā trūkst. Vispār jau māksliniece maz ar viņiem krāmējas, jo, kā pati saka, nav tāda, kas čubinās. "Bruņrupuči tika pirkti mazdēlam, bet nu tā kopēja esmu es. Sevišķu interesi par viņiem neizrādu, bet tas laikam nav slikti, jo nekas ar viņiem nav noticis, viņi neslimo."
Derētu izšūt sedziņas
"Viņš ir tas, kuram ir garāka astīte, viņai ir īsāka astīte. Es jau gan tik labi nezinu, kurš ir kurš, mazdēls labāk zina," māksliniece smaida un stāsta: pirms 17 gadiem, kad Bonis un Bonija no zooveikala pārcēlās uz viņu māju, dzīvnieciņi bija jau kādus 30 gadus veci. "Tagad ir tuvu pie piecdesmit, bet vispār jau viņi dzīvo ļoti ilgi. Cik? Es nezinu, sevišķi nepiepūlos, lai to noskaidrotu."
Ar ko māksliniece dzīvnieciņus baro? Izrādās, viņi iztiek bez dzeršanas, un viņu uzturs ir samērā vienveidīgs: salātu un kāpostu lapas, gurķi, pavasarī pienenes, ceļmallapas. Viss, ko turpat dārzā pie mājas var saplūkt. "Jā, viņi ir absolūti veģetārieši," Džemma Skulme secina. "Viņi jau ēstu arī gaļu, bet varat iedomāties, kā tas viss ostu, kas pēc viņiem paliek. Nav jau viņi tik tīrīgi: turpat savā guļasvietā izčurājas, turpat visu izdara. Es jau lieku viņiem avīzes, lupatiņas. Domāju, ka vajadzētu izšūt viņiem sedziņas, bet es jau, protams, to nedaru..." māksliniece pasmaida.
Ārstē ar streptocīdu
Māksliniece atceras kādu atgadījumu. Bieži mājās vienlaikus bijuši divi suņi, un savulaik pa pagalmu kopā dauzījās erdelterjera šķirnes suns un kaukāzietis. Pirmais bija stipri vecāks, bet otrs vēl jauns, kucēns. Un reiz erdelterjers bija paņēmis zobos bruņrupuci, nonesis lejā no balkona un iedevis paspēlēties savam jaunākajam draugam... "Kurš no viņiem, es nezinu, bija tam bruņrupucim iekodis – ar zobu bija izkosts cauri bruņām, pat asinis parādījās. Kāds no viņiem bija mēģinājis to bruņrupuci uzkost, es jau domāju, ka spēlējoties... Zvanījām uz zoodārzu, prasījām, ko darīt. Bet mana meita Martiņa – viņa visu ārstē ar streptocīdu – iekaisīja pušumā streptocīdu, un tā sadzija!" Džemma Skulme stāsta, ka viņas 11 gadus vecā ņūfaundlendiete Nesija bruņrupucēnus neaiztiek – vien ar milzu interesi vēro, kad viņus palaiž paskrieties piemājas pļaviņā.
"Dažreiz viņiem uznāk tāds nemiers, mīlestības jūtas vienam pret otru – tad tur kaut kas tā kā notiek... Dažreiz novērojama tāda kā sarunāšanās – viņi viens otram kaut ko ļoti intensīvi stāsta. Vispār jau viņi ir diezgan interesanti, nekādu agresiju neesmu pieredzējusi." Māksliniece gan atzīst, ka sevišķas vēlēšanās ņemt bruņrupučus klēpī viņai nav, jo viņi nav kā suņi vai kaķi – nekādu mīlestību neizrāda, uzreiz apčurājas...
***
Bonis un Bonija
- Parastie sauszemes bruņrupuči; iespējams – Vidusāzijas jeb stepes bruņrupuči
- Nepilnus 50 gadus veci
- Svars – nepilns kilograms
- Bērnu nav
- Absolūti veģetārieši – pārtiek no salātu un kāpostu lapām, pienenēm, ceļmallapām, gurķiem
- Nepatīk, ka ņem rokā – uzreiz apčurājas
- Ziemas miegā guļ sastinguši trīs mēnešus (novembrī, decembrī janvārī), nav jābaro
*
Interesanti
- Vienīgā Latvijā sastopamā bruņrupuču suga ir purva bruņrupucis, kas pieder saldūdens bruņrupuču (Emyidae) dzimtai. Tas dzīvo purvos, dīķos, ezeros, arī mierīgu upju līčos ar mālainu grunti un lēzeniem krastiem
- Bruņrupuči ir dzīvnieki ar ilgu mūžu. Sarkanausu bruņrupuči dzīvo 30 gadu, Vidusjūras – 125, bet lielie okeānā dzīvojošie jūras bruņrupuči – līdz 300 gadiem
- Ļoti bieži, nonākot zem viena jumta ar cilvēku, bruņrupuči nenodzīvo ilgāk par diviem gadiem. Iemesls – nepareiza kopšana un uzturs
- Sauszemes bruņrupucis labi jūtas no +20 līdz +35 grādu temperatūrā
- Reizi nedēļā bruņrupuči jāmazgā +35 grādus siltā ūdenī. Tas veicina zarnu attīrīšanos un stimulē apetīti