Aigara Ciprusa māja uz mīlestības pamatiem

Populārais hokejists Aigars Cipruss, izrādīdams Mūsmājām savu ģimenes namu, kādā brīdī vaļsirdīgi atzīstas - lēmums būvēt māju viņa dzīvē ir bijis viens no visatbildīgākajiem, «Sportista gaitās naudu biļu nopelnījis un prātoju, kur to ieguldīt, lai nebūtu izsviesta vējā. Gribējās, lai manai ģimenei būtu sava māja. Māja man pirmām kārtām nozīmē stabilu ģimeni. Tā kā esmu pārliecināts un drošs par savējiem, pieņēmu lēmumu būvēt māju. Tagad esmu ļoti apmierināts un gandarīts, ka tas viss bija pa spēkam.»

Pasteidzinātie Jurģi

Ciprusu māja atrodas vienā no galvaspilsētas rajoniem, kur līdzās daudzdzīvokļu ēku masīviem omulīgi sadzīvo savrup-namu pudurīši. Aigars ir vietējais - savulaik ģimene šeit netālu dzīvoja piecstāvu nama divistabu, vēlāk trīsistabu dzīvoklī. Tur joprojām mitinās viņa vecāki, bet Aigars ar māsu ir uzbūvējuši dvīņu mājas. Tās tapušas, abām ģimenēm apkopojot idejas un uzticoties labiem draugiem, sava aroda speciālistiem - arhitektam un dizainerei. No ārpuses ēkas izskatās kā divas ūdens lāses, bet iekšpusē ir atšķirīgas, jo saimnieki tās iekārtojuši atbilstoši savām vēlmēm un vajadzībām. Šomēnes aprit divi gadi, kopš Aigars ar sievu Inesi un dēliem Renāru un Ralfu dzīvo savā mājā. Inese stāsta - lai gan viņi bija nolēmuši jaunajā miteklī ievākties tikai tad, kad itin viss būs iekārtots, notika citādi. Aigars, būdams profesionāls sportists, arvien ir aizņemts darbā, tāpēc māja tika iekārtota pamazām, bez liekas steigas. Iekšējo apdari Ciprusi uzticēja meistariem, mēbeles pasūtīja gan Itālijā, gan pie vietējiem amatniekiem. Konsultējoties ar dārzniekiem, Inese šo to sāka iegādāties piemājas dārzam. Tas arī izrādījās Jurģu pa-steidzinātājs - kāds garnadzis iekāroja abas Ciprusu tūjas un pie reizes izraka vēl dažus košumkrūmus. «Sapratām - māju bez pieskatīšanas nedrīkst atstāt. Bija maija beigas, mēs nopirkām matračus un pārcēlāmies uz jaunbūvi,» stāsta Inese.

Kas lēni nāk, tas labi nāk

«Vairāk nekā desmit gadus no sava mūža tā īsti mājās neesmu bijis. Man bijušas tikai pagaidu mājvietas. Piemēram, sešus gadus ar Inesi nodzīvojām Somijā. Moderns, labiekārtots dzīvoklis, tomēr - nav savs. Kad vasarā uz pāris mēnešiem devāmies atvaļinājumā uz Rīgu, teicām - braucam uz mājām, lai gan apmetāmies pie vecākiem. Jā, pie savējiem, tomēr arī tās īsti nebija mūsu mājas. Reiz tāda mētāšanās apnīk, gribas kaut ko savu,» Aigars atzīstas. Sākumā ar sievu sprieduši, ko iegādāties -dzīvokli vai māju. Pētījuši piedāvājumus, vienu otru aizbraukuši apskatīt klātienē, tomēr nekur tā īsti nav iepaticies. «Aprunājāmies ar draugiem un radiniekiem un nolēmām - jābūvē pašiem. Tas arī bija vispareizākais lēmums,» atzīst Aigars.

Mājas projekts tapa pirms gadiem septiņiem. Tolaik Aigars spēlēja Somijā, tur dzīvoja arī Inese, nesen pasaulē bija ieradies Renārs. Kad hokejistiem sākās atvaļinājums, Ciprusi, kā parasti, atgriezās Rīgā un apmetas pie Aigara vecākiem. Tad arī ar māsas ģimeni notika plašas diskusijas par topošo māju. Celtniecības plāns brieda pāris gadu, tad tika ielikti pamati. Būvēšana sākās vēlāk, toties viss tika izdarīts diezgan ātri. «Mājas tapšanu redzēju tikai atsevišķos posmos, piemēram, kad bija ielikti pamati un kad ēka jau bija zem jumta, taču par visu biju lietas kursā. Te ievērotas divas manas galvenās vēlmes -lai ir iespējami mazāk sienu un durvju un lai telpas ir gaišas,» stāsta Aigars un pamato savu vēlmi - mājai jābūt atbilstošai laika garam un omulīgai. Tāpēc pirmajā stāvā ir daļēji atvērtais plānojums, kas apvieno virtuvi un dzīvojamo istabu, otrajā stāvā atrodas trīs guļamistabas un darba kabinets. Visās telpās sienas nokrāsotas mierīgos pelēcīgos un bēšīgos toņos, dažas - interesantajā lazēšanas tehnikā. Aktīvākā rosība notiek pirmajā stāvā, sevišķi virtuves daļā, kas funkcionāli sadalīta saimnieciskajā, ēdamzonā un nelielā atpūtas zonā. «Man šeit sevišķi patīk, lai gan nekāds dižais kulinārs neesmu - galvenokārt specializējos makaronu ēdienu gatavošanā. Toties man patīk atlaisties uz dīvāniņa un pakavēt laiku Inesei, kura te cep un vāra, vai pasēdēt pie bāra letes ar draugiem. Kad šeit tusiņš beidzas, pārcēlāmies uz dzīvojamās telpas atpūtas zonu/» stāsta Aigars. Šoruden vairāk apdzīvots tiks arī otrais stāvs, jo Renārs sāks iet skolā. Pagaidām pie viņa lielā mācību galda lekcijām augstskolā gatavojas Inese - viņa studē jurisprudenci.

Vasarā ģimene lielākoties uzturas ārā - tad dzīvojamās istabas plašā stikla siena jeb vitrīna tiek pilnībā atvērta un iekšas un āra zonas savienojas. «Mums ir pašiem savs sporta laukums,» palepojas Aigars. Savukārt Inese uzsver, ka ikdienas fiziskajās aktivitātēs dēli cenšas neatpalikt no tēva, Renārs arī nopietni nodarbojas ar hokeju - katru nedēļu apmeklē treniņus. Bet viņa pati? «Kādreiz vairāk aizrāvos ar interjera un dizaina literatūras studēšanu, bet tagad esmu ieinteresējusies par dārzkopību,» Inese stāsta. «Košumdārzs pagaidām vēl tapšanas stadijā. Starp puķēm iestādīju dažas zemenes - lai bērni redz, kā nobriest ogas, citādi viņi domā, ka tās aug veikalā. Ar Aigaru spriedām - iekopt augļu dārzu negribas, taču pāris ķirsīšu viņam un kādu ābeli man vajadzētu gan.» Vēl Inese piebilst -kad mājas iekārtošana tiks pabeigta un atliks vairāk brīvā laika, gribētos atsākt spēlēt klavieres. Viņa savulaik mācījusies mūzikas skolā, un Inesei patīk, ka mājās skan mūzika.

Slavas dziesma mājai

«Ik reizi, kad tagad saku - dodos uz mājām, mani pārņem prieks, ka es patiešām dodos uz savām mājām. Pirmo reizi mūžā man ir savas mājas, un tās ir vienreizējas izjūtas. Galvenais - prieks, ka šeit jūtos kā saimnieks, varu neierobežoti darboties, turklāt vienā laika atrodoties arā un iekšā,» Aigars jūsmo. Lai gan jau divus gadus Ciprusi dzīvo savā mājā, darāmā Šeit joprojām pietiek, jo māja, gluži kā teikā Rīga, laikam nekad nav īsti gatava. «Jā, savs nams prasa daudz laika, taču pretim sniedz brīnišķīgu sajūtu. Māja ir lielisks patvērums,» saka Aigars.

Mājā (tās kopējā platība ir ap 300 m2) arvien atrodas kaut kas padarāms, un viņi ar Inesi vienprātīgi atzīst - tās ir patīkamas rūpes, iespēja arvien apgūt jaunas darba iemaņas. Aigars stāsta, ka atklājis sevī, piemēram, pļāvēja dotības - vasarā, mauriņu appļaujot, trīs stundas paiet nemanot. Ziemā jālāpsto sniegs, un tad ir iespējami daži racionalizācijas paņēmieni. Vēl viņš nosmej, ka, izrādās, esot tīri labs logu mazgātājs - nepieciešams tikai tā pavairāk ūdens un avīžu. «Šajā sakarā esmu atklājis vēl kādu burvīgu mājas priekšrocību - tā par paveikto ļauj izbaudīt gandarījumu, jo darbs ir mūsu pašu acu priekšā. Un ir iespēja pēc darba arī labi atpūsties. Piemēram, kamēr es pļauju mauriņu, Inese ar bērniem sagatavo grilu un cep gaļu, pēc tam mums ir foršs tusiņš, ko var saukt ari par pikniku, un mēs baudām maltīti brivā dabā.» Savukārt Inese jūsmo par to, cik smaržīga ir ārā izžauta veļa. Māja auj piepildīt arī dažādas idejas - piemēram, Ciprusu plānos ir uzbūvēt īstu lauku pirtiņu, jo mājā esošā sauna tomēr nesniedz tādu prieku miesai un garam kā pēršanās ar slotiņām ar malku kurināmā tvaicētavā. Renārs, kurš šopavasar nosvinēja septīto dzimšanas dienu, izmantodams izdevību, kādā brīdī noslēpumaini pačukst: «Man gribētos otru vārdu - Aigars. Jo man ir foršs tētis! Un mums ir forša māja.»