Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Izstāde «Nidas ekspresija. Ekspresionisma simtgade Latvijas Mākslinieku savienības galerijā»
Latvijas Mākslinieku savienības (LMS) galerijā lietuvieši svin ekspresionisma simtgadi, vēl tikai līdz 8. augustam piedāvājot apskatīt Nidā – 20. gadsimta pirmā ceturkšņa vācu kultūras darbinieku iemīļotā atpūtas, uzdzīves un darba vietā – notikušo, iepriekšminēto faktu apspēlējošo plenēru rezultātus – ekspresionisma garā ieturētos mākslas darbus.
Vairāk par darbiem kā tādiem uzrunājošs ir to tapšanas konteksts – plenērs Nidas ekspresija. 1995. gadā pazīstamais lietuviešu mākslinieks Sauļus Kropis Nidā atjauno padomju laikā iznīcināto tradīciju, kuras pamatā ir gadsimta pirmā ceturkšņa notikumi. Proti, kopš 1905. gada Nidā esošā Blodes viesnīca Nidos smilte pakāpeniski kļuva par mākslinieku un citu radošo cilvēku pulcēšanās vietu. Ja paļaujas uz izstādes organizatoru sniegtajām vēsturiskajām liecībām, laikā pirms Pirmā pasaules kara Nida bijusi patvērums raibai starptautiskai kultūras darbinieku – mākslinieku, literātu, akadēmiķu u. c. – kopai, kas «bēga no sabojātās civilizācijas un meklēja kontaktu ar dabu». Šajā laikā Nida pat uztverta kā «Prūsijas (Kēnigsberga, Danciga u. c.) kultūras mantojuma glabātāja un turpinātāja». Tiesa, šos Nidas zelta laikus pārtraukusi padomju varas okupācija, kas pie reizes iznīcinājusi Blodes mākslas darbu kolekciju. Līdz ar neatkarības atjaunošanu, kā jau minēts, uzņēmīgais mākslinieks ir gan atdzīvinājis tradīciju starptautiskai mākslinieku auditorijai uzturēties un radoši izpausties Nidā, gan arī licis pamatus jaunai mākslas darbu kolekcijai. LMS galerijā redzama daļa no minētās jaunās kolekcijas, ko veido katra gada plenēra Nidas ekspresija dalībnieku organizatoram atstātie mākslas darbi – Rīgā redzams 1997.–2006. gada veikums. Lai vērtētu izstādi, prātā jāpatur divas lietas – pirmkārt, tā ir plenēra darbu apkopojums, un brīvā dabā attiecīgajā mirklī tapušais mākslas darbs vienmēr būs vairāk par izjūtām, mazāk domājot par izpildījuma perfektumu. Otrkārt, organizatori plenēra koncepciju raksturo kā vācu ekspresionistu grupas Die Br¦cke paaudzes tradīciju turpinājumu.
Pēdējais uzstādījums ir visnotaļ jokains, jo rodas vairāki jautājumi – ja vācu ekspresionisms, tad kāpēc tieši Die Br¦cke, nevis Der blaue Reiter? Kāpēc tieši Eiropas ekspresionisms tā gadsimta sākotnes izpausmē, nevis abstraktais ekspresionisms, kura konceptuālais raksturs ir daudz tuvāks 21. gadsimta situācijai? No vienas puses, šāds tradīciju turpinošs uzstādījums var tikt skaidrots ar nostalģisko atmiņu un pietāti pret Nidas zelta laikiem (apmeklētājiem no Der Br¦cke kopas), taču, no otras puses, ņemot vērā, ka izstādē redzamie darbi ne tuvu ir tikai Der Br¦cke tradīcijas idejisks vai formāls turpinājums, jādomā, ka tas ir ļoti veiksmīgs mārketinga triks.
Ekspresionisma un, konkrētāk, attiecīgās kopas piesaukšana apgrūtina izstādes uztveri. Proti, pozicionējot sevi kā tradīcijas turpinātājus, tomēr būtu jāspēj nošķirt ekspresiju kā izteiksmi no ekspresionisma kā mākslas virziena; ekspresionismu kā gadsimta pirmajā pusē Eiropā uzplaukušā subjektīva un emocionāla pārdzīvojuma attēlojumu (ko var traktēt kā reakciju uz attiecīgā laika politisko un sociālo klimatu) no gadsimta vidū ASV izvērstā abstraktā ekspresionisma, kas arī operē ar subjektīvo un emocionālo dimensiju, tikai nu jau personības psiholoģijas plāksnē.
Šajā izstādē skatāmi pa saujiņai darbu no katras nosauktās variācijas. Ja atmet arī Der Br¦cke kritēriju, izstāde sniedz ļoti plašu ekspresijas un ekspresionisma radītu sajūtu gammu. Sākot no darbiem, kas vairāk līdzinās mālējumiem un mākslinieku psiholoģiskā komforta saglabāšanas dēļ saucami par studijām vai meklējumu darbiem. Ir arī vairāki darbi, kas, neatkarīgi no atbilstības jēdzieniem, spēcīgi uzrunā skatītāju. Piemēram, lietuviešu mākslinieka Arvīda Bulaka gleznas ar ekspresionismam raksturīgu paņēmienu – triepienu, formveides, krāsu izvēles u. c. – kopumu radījuši vidi, kur skaidri nolasāms gan attēlotais motīvs, gan saņemama piedzīvoto sajūtu gamma, lai gan ar labu vārdu minami pulka vairāk mākslinieku. Interesanta ideja, kas diemžēl tomēr nomāc mākslinieku individuālos rokrakstus kopējā pārsteiguma labā, ir kopglezna – vairāku mākslinieku vienāda formāta audekli, savietoti vienotā gleznas sienā. Tajā līdzās lietuviešiem A. Miežim, H. Čerapam, A. Parašanaitei, L. Lanzberģim un I. Gobienei interesi raisa arī nelietuviešu veikums, piemēram, mākslinieku V. Švarca, V. Medvedskija, S. Boltnera, H. Goreja, H. H. Jurezeka, K. Salmijarvi, V. Reinkes (izcils) darbiņi. Jebkurā gadījumā, izstāde ir par fantastisku dabu un izteiksmīgu veidu, kā tās radītās sajūtas saglabāt gleznas plaknē. Vai šī izstāde uzrunās skatītājus, atkarīgs no tā, vai skatītāji iebarikādēsies jēgas un abstraktas domas meklējumos vai tomēr ļausies subjektīvās izteiksmības valdzinājumam.