Agris Daņiļevičs dibina deju skolu

Daļēji kā privāts bizness, bet, cerot arī uz Rīgas domes atbalstu, uz «Dzirnu» labāko tradīciju bāzes tiek dibināta profesionālas ievirzes deju skola. Par galvenajiem motīviem, kas bijuši pamatā šādam, tik būtiskam, lēmumam Latvijas kultūrizglītībā, arī šī saruna ar vienu no populārākajiem Latvijas deju skolotājiem Agri Daņiļeviču.

— Līdzās pusotram simtam mūzikas un mākslas skolu, kā arī vienai profesionālai deju skolai (baletskolai) jūsu iecerētā skola būs pirmais mēģinājums piešķirt arī mūsdienu dejai profesionālas mākslas statusu. Jūsu iniciatīva ir vairāk nekā apsveicama un atbalstāma.

— Visi dokumenti gan vēl nav parakstīti, taču iekšēji lēmumu par skolas dibināšanu esmu pieņēmis. Ja viss izdosies, kā iecerēts, tad tiks radīta labākā dejas mākslas bāze Latvijā. Netālu no VEF Kultūras pils būs trīs zāles, no kurām divas ir 200 kvadrātmetru lielas, bet viena — vairāk nekā 300 kvadrātmetru. Turklāt paredzētas telpas vokālajai studijai, kostīmu noliktavai, birojam... Es riskēju ar visu, kas man ir un kas līdz šim sasniegts. Ņemot vērā, ka tas nav naftas bizness vai banku tīkls, viss jo īpaši atkarīgs no apkārtējo cilvēku labvēlības. Apzinos, ka maksāt gan īri, gan kredītus ir gandrīz neiespējami, tādēļ meklējam atbalstu telpu remontam un esam jau guvuši divu būvfirmu labvēlību un sapratni. Kopā ar dejotājiem esam nolēmuši, ka telpas izremontēsim pēc iespējas kvalitatīvi. Skola būtu arī reāla bāze tam, lai realizētu deju vidusskolas programmu. Jauniešiem, kas gribētu nopietni dzīvi saistīt ar deju, tiktu dota iespēja aktīvi ar to nodarboties arī pēc 9. klases un iegūt profesionālu izglītību. Ar šādu profesionālas kvalifikācijas diplomu Kultūras akadēmijā, Mūzikas akadēmijā vai ārzemēs caurkrišanas iespējas krietni vien mazinātos.

— Vai tad tagad jūsu dejotāji neiztur konkurenci?

— Iztur. Viens no dejotājiem, kas pēc dejošanas «Dzirnās» strādāja arī par pedagogu, — Raivis Dzjamko jau pusotru gadu ir Francijā. Vienu gadu studēja Nicā, bet šobrīd dejo M. Bežāra trupā. Vēl kādu laiku viņš vēlas mācīties, un tad ceru, ka viņš būs viens no mūsu pedagogiem.

— Jaundibināmās skolas pamatā droši vien būs «Dzirnu» studijas modelis?

— Profesionālās ievirzes dejas izglītības programma Valsts kultūrizglītības centrā tika izstrādāta jau pirms pāris gadiem. Programmas izstrādes darba grupā es tiku pieaicināts, lai izveidotu sadaļu attiecībā uz improvizāciju un kompozīciju.

— Vai šī programma nav ar uzsvaru uz klasisko deju?

— Jā, tā bāzēta uz klasisko deju, bet neizslēdz spēku pārkārtošanu. Spektrs būtu ļoti plašs — sākot ar klasiku, bez kuras nevar iztikt, beidzot ar vokālu, aktiermeistarību, akrobātiku, improvizāciju, džezu, mūsdienu dejas tehniku, hiphopu, kompozīciju. Starp citu, mani pašu visvairāk interesē kompozīcija. Jau labu laiku šķiet, ka mana sapratne par labu horeogrāfiju un labu deju stipri atšķiras no vispārpieņemtiem priekšstatiem. Bet es negrasos lauzt nekādus šķēpus, negribu nevienu kritizēt. Es vēlētos radīt jaunu horeogrāfu grupu, varbūt paaudzi, kas uz dejas kompozīciju skatītos nedaudz citādi, nekā ierasts...

— Ja pareizi saprotu, tieši jūs esat saistīts arī ar Krimuldas mūzikas un mākslas skolu, kurā tiek realizēta izglītības programma «Dejas pamati». Kādēļ uz šīs bāzes nevarēja attīstīties iecere par profesionālu deju skolu, arī deju vidusskolu?

— Jau kādu laiku es vairs nestrādāju Krimuldas mūzikas un mākslas skolā. Arī no Krimuldas vidusskolas, kur nostrādāju vairāk nekā 20 gadu, laika trūkuma dēļ esmu aizgājis.

— Tad «Dzirnu» un Krimuldas mūzikas un mākslas skolas audzēkņi nav vieni un tie paši?

— «Dzirnu» nosaukums vienkārši staigā man līdzi... Kur esmu es, tur ir «Dzirnas». Kamēr biju Krimuldas skolā, «Dzirnas» bija tur, bet tas nenozīmē, ka dejošana neturpinās. Bijušie «Dzirnu» dejotāji tagad šajā skolā strādā par pedagogiem. Ir projekti, kuros es šos bērnus turpinu iesaistīt. «Dzirnas» laika gaitā ir kļuvušas par zīmolu, apzīmējumu tam, ko un kā mēs darām.

Deju vidusskolai Krimuldā tehniskā bāze varbūt arī būtu iespējama, bet vidusskolas posmam jau vajadzīgi cita līmeņa pedagogi, bet tos laikam var piedāvāt tikai Rīga. Finansiālā atlīdzība Latvijā joprojām nav tāda, lai cilvēks varētu atļauties braukt šurp un turp 60 kilometru.

— Doma par savu deju skolu primāri dzima tādēļ, ka ir acīm redzama nepieciešamība pēc dejas izglītības vidusskolas posmā?

— Vienīgā izglītības iestāde, kas piedāvā dejas apguvi starp 9. klasi un augstskolu, ir Rīgas Horeogrāfijas vidusskola, kurā neviens, ja nav iepriekš mācījies klasisko deju, nevar iestāties. Un tas ir negodīgi! Ir tik daudz labu deju ansambļu vai kolektīvu dejotāju, kuri vēlas dzīvi saistīt ar deju un nepalikt, piemēram, tikai pie tautas dejām. Vai, ja palikt, tad ar nedaudz citu skatījumu. Nav kur likties arī sporta deju dejotājiem, vienkārši sportistiem. Daudz ir tādu, kam šī skola palīdzētu vidusskolas gadus pavadīt mērķtiecīgāk.

Horeogrāfijas vidusskolā pamatā tiek gatavoti tikai izpildītāji, bet vajadzīgi arī horeogrāfi, pedagogi, varbūt pat režisori. To jau neviens nezina, kas cilvēkam padodas. Es dotu daudz plašāku iespēju spektru. Arī teātros taču pietrūkst aktieru, kuri prot labi kustēties. Man ir prieks par saviem «Dzirnu» dejotājiem (kas tagad jau ir aktieri) dzirdēt, ka ar viņiem režisoram ir viegli strādāt. Kāpēc Latvijas teātriem nepiedāvāt potenciālus aktierus, kas arī labi kustas, dejo?

— Vai jūsu skolas dibinātājs būs Rīgas pašvaldība?

— Es to redzu kā privātpersonas un pašvaldības sadarbības modeli. Šādu bāzi nevar pacelt ne pašvaldība, ne es viens pats.

— Vai topošajā skolā varētu notikt arī dejas izrādes?

— Lielākajā zālē varētu, taču pāri ielai ir VEF Kultūras pils, kur ir ļoti laba zāle ar skatuvi.

— Starp citu, ko domājat par mūzikliem Latvijā? Īstenojums ir profesionālā līmenī vai tomēr pagaidām tikai izliekamies, ka viss ir normāli...

— Laikam jau izliekamies. Mūzikliem nepieciešami īpaša kaluma cilvēki. Pagaidām labākajā gadījumā izlīdzamies, aktieri mēģina dziedāt, dejot vai dziedātāji mēģina spēlēt... Vienā personā jābūt gan aktierim, gan dziedātājam, gan varbūt pat mūziķim, kurš var paņemt rokās instrumentu un spēlēt un kurš var gan dziedāt, gan mest salto. Lai Latvijā pelnītu ar mūzikliem, jāsāk šādu cilvēku audzināšana. Un agri, tāpat kā baletā.

— Lai varētu saņemt arī valsts atbalstu skolai, nepieciešams skaidri formulēt, kam skola gatavos šos profesionālos dejotājus?

— Lietai ir divas puses. Viena ir profesionālā, otra — priekam. Bet jebkurā gadījumā, dejot pie mums nav viegli. Nav! Latvijā ir tik daudz dejotāju, kas reiz melnu muti strādājuši tulznainām kājām un vairākiem piesviedrētiem krekliem viena mēģinājuma laikā. Un visi šie dejotāji ir labos amatos, jo pieraduši strādāt ar kārtīgu atdevi. Pēc nodejotajiem gadiem viņi māk ne tikai kustēties, bet arī viegli komunicēt.

Būs cilvēki, kas izvēlēsies arī profesionālo kvalifikāciju. Man gribētos, lai teātri paliek kustīgāki un lai kopējā attieksme pret deju kļūst nopietnāka.

Dejas prestižs ir saistīts arī ar to, cik daudz vīriešu dejo. Jā, vīriešiem ir vēl daudz visādu iespēju — hokejs, futbols, basketbols, volejbols. Dejošana šajā kontekstā it kā nav tik populāra, un to neuztver kā darbu. Daudzkārt man ir zvanījuši ar lūgumu — vai varam kādam dziedātājam aizmugurē padejot vai pakustēties?! Tātad deju neuztver nopietni.

Lai izveidotos labs dejotājs vīrietis, viņam jau no bērnības jādod iespēja uz skatuves apliecināt savu vīrišķību tā, lai arī uz koncertu atnākušais hokejists saprot, ka dejošana var būt vīrišķīga nodarbe, kas prasa spēku, koordināciju, fizisko un emocionālo enerģiju utt. Turklāt, ja puisis pēc pāris mēģinājumiem nav nonācis repertuāra dejā, tad jau viņš var nesajusties pietiekami svarīgs. Veči ir kā siltumnīcas gurķi, kuri jāvēdina, jālaista, nedrīkst pārliet, izkaltēt. Tad pa dienu durvis ciet vai vaļā... Ar meitenēm ir daudz vienkāršāk — sasēj pļaviņā, un aiziet tā lieta. Meitenes piedzimst un pēc gada jau gandrīz visas ir balerīnas, pēc pusotra — primabalerīnas, un tad viņas ierauga sevi spogulī un sākas gulbji utt. Meitene dejo — tas ir loģiski. Bet, lai meitene dejotu, blakus taču jābūt vīrietim, kas viņu vada!

Strādājot Krimuldas vidusskolā, pēkšņi septiņi ļoti labi dejotāji aizgāja — izvēlējās volejbolu. Mana vaina arī, protams, bija, jo kaut ko biju palaidis garām smalkajās vīriešu niansēs jeb gurķu audzēšanas agronomijā. Volejbolā viņi ātri vien tika novērtēti. Tas bija dejošanas nopelns, jo šajā sporta veidā ir vajadzīgs spēks, ritms, komandas sajūta, plastika. Tātad es viņus biju sagatavojis, bet man nosmēla krējumu, un pats paliku pie sasistas siles. Ar to gribēju teikt, ka dejošana tas pats sports vien ir. Ja vien deju pasniedz profesionāli.

— Tautas deju kolektīvos puišu ir krietni vairāk nekā moderno deju studijās, pulciņos. Kāpēc?

— Arī tautas deju kolektīvi dejošanai ir labs sākums. Labs pamats, līdzīgi kā klasikā. Katrs no tiem iedod kādu savu būtisku lietu, pamatu, konkrētu dejas kustību izjūtu. Mūsu skolā noteikti neapiesim tautas deju, nebūs tikai un vienīgi modernais virziens. Modernais ir nākamais solis pēc tautas dejas, nedaudz jau sarežģītāks.

— Pastāv viedoklis, ka mūsdienu dejā vairāk nepieciešama iekšēja analīze, iedziļināšanās sevī, kas vīrietim it kā varētu nebūt tik saistoši...

— Tam es nepiekrītu. Puišiem arī patīk strādāt ar saturiskām lietām, dejot emocionāli. Un, ja vēl pēc koncerta jaunas meitenes atnāk pēc autogrāfa... Nav tā, ka veči negrib iet dziļumā. Šī nu ir lieta, kas no dzimuma nav atkarīga.

— Aizvadītajā nedēļā kārtojāt iestājeksāmenus Latvijas Kultūras akadēmijā, lai maģistrantūrā studētu teātra mākslu...

— Kā horeogrāfam iesaistoties izrāžu veidošanā, gribētos būt daudz profesionālākam palīgam režisoriem. Tas ir tikai normāli, ja režisora un horeogrāfa darbam nav strikti noteiktas robežas, bet viss top sadarbībā. Man nav mērķa pašam kaut ko režisēt. Otrkārt — atverot skolu, valsts likumdošana pieprasa man vismaz maģistra grādu. Nu, jāpacīnās.