Trīs vīru draudzība jeb Mielavs un «Pārcēlāji»

Jaunais viņa grupas albums «Tad, kad pasauli pārdos» solās būt ne mazāk izteiksmīgs zvetējiens ar radošu āmuru pa pieri visiem nelabvēļiem.

Kad kāds pašmāju mūziķis uzzināja, ka «Mēs» dosimies ciemos uz studiju pie Mielava un «Pārcēlājiem», viņš bija manāmi pārsteigts un atzina, ka kas tāds gan vēl neesot pieredzēts. Ainara pārsvarā pamatoti skarbā attieksme pret presi jau kļuvusi par visiem zināmu faktu, taču izrādās, ka par savu daiļradi viņš joprojām gatavs stāstīt atklāti.

Ainars Mielavs, Gints Sola un Juris Kroičs ir trīs vīru vienība, kura kopā ne tikai uzspēlē, bet labprāt pavada arī brīvo laiku. Pie kā pieskaitīt darbu studijā, šķiet, nemācēs pateikt pat viņi paši, jo ierakstu sesija tiek pat pielīdzināta kopīgai izklaidei.

Ierodoties kādā saulainā dienā nezinātājam pagrūti atrodamajā ierakstu studijā Siguldā, rodas iespaids, ka tieši tā arī ir – šeit nav darba dunas, bet gan muzikāli dvēseliskas laika pavadīšanas paraugstunda. Ainars pastaigājas pa vasarīgo zālīti un sarunājas pa telefonu, bet studijas puskrēslā pa atvērtajām durvīm saskatāms, šķiet, allaž tieši pie skaņu režisora pults sēdējušais Gints Sola, kam aiz muguras uz tumšas ādas dīvāniņa iekārtojies Juris Kroičs. Monitoros diezgan skaļi skan kāda jauna Mielava dziesma (vēlāk izrādās, ka tas ir diezgan atsperīgais jaunā albuma ievadgabals «Zaļā gaisma»), kas pēkšņi apraujas. Juris pieceļas kājās un, rādot ar pirkstu datora ekrānā, saka: «Tur bija laža!»

Neviens te tomēr nedirn tāpat vien, tikai mākslīga un ārišķīga darba drudža uzturēšana sen vairs nav šo vīru gaumē. Viņi saprotas no pusvārda. Un jau 1. oktobrī atkal dosies koncerttūrē, lai reklamētu tajā dienā iznākošo albumu Tad, kad pasauli pārdos, kas ir otrais Mielava un «Pārcēlāju» kā grupas ieraksts pēc pērn iznākušā diska «Parunā ar sevi».

Kamēr Gints ar Juri turpina operēt Zaļo gaismu, Ainars ir gatavs uz brīdi atslēgties no kopīgā procesa.

Tiek pievērtas dziedamās un spēlējamās telpas polsterētās durvis, un pēkšņi iestājas tikpat kā pilnīgs klusums. Ideāla vieta sarunai.

– Ja jau 2006. gadā ir jauns albums, tad var secināt, ka tavs ražīgums nav mazinājies.

– Jāatzīstas, ka albums varbūt nebūtu gatavs un neiznāktu 1. oktobrī, ja mums negribētos vēl vienu sezonu atkārtot to, ko mēs izdarījām pagājušajā. Proti, sākt koncertēt oktobra pašā sākumā un beigt kaut kad maijā ar regulāro pieturvietu Rīgā – Jauno Rīgas teātri. Mēs palikām ļoti gandarīti. Nekad savā mūžā nebijām koncertējuši tik ilgi un ar tādu atdevi. Tas bija primārais. Lai veidotu jaunu mūzikas programmu, bija pareizāk rakstīt jaunas dziesmas, nevis rakāties vecajās. Tas bija pirmais impulss. Un tad, kad sākām dziesmas rakstīt, izrādījās, ka ir ko teikt.

– Ideja paliks tā pati – koncerts ar teātra elementiem?

– Man ir miglains priekšstats, kā tieši tas būs, bet to droši vien atkal varēs diezgan pārdroši nosaukt par koncertizrādi. Tā būs divās daļās. Uz skatuves būs tie paši vecie personāži – es, Gints un Juris.

– Kā tu varētu izskaidrot, kāpēc cilvēkiem ir interese nākt, klausīties, skatīties pat vairākas reizes un vienmēr arī noķert to prieku?

– Ja cilvēki vispār nāk uz mūsu koncertiem un vēlas dzirdēt mūsu mūziku, tātad viņi ir savā ziņā mūsējie. Mani reizēm tāpat kā daudzus citus šeit, Latvijā, pārņem izmisums par to, ka te viss ir pārāk slikti un truli. Mēs dzīvojam, pārāk neiedziļinoties. Bet tad, kad ieraugu mūsu koncertu publiku, tad zinu, ka neesam vieni. Es to izjūtu kā tādu savējo, kuri atbalsta cits citu, pulcēšanos.

– Daļa jūsu publikas ikdienā, nedaudz pārspīlējot, ir tādas biznesa haizivis un tad uzpucējas un atnāk uz koncertu. Vai tajā nav mazliet liekulības?

– Godīgi sakot, nezinu, vai man par to vajadzētu īpaši domāt. Pat ja tas tā būtu, es jebkurā gadījumā novērtēju ikviena soli uz atklātību.

– Tavs vārds ir kļuvis par brendu, un daudziem šķiet stilīgi aiziet uz Mielava koncertu.

– Iespējams, ka tā ir. Bet, ja atnākot uz to, kaut kas tiešām aizķeras un tiek saprasts, ka tās nav vienkārši dziesmas, bet arī mūsu vēstījums un redzējums par galvenajām lietām, tad, lūdzu!

– Runājot par vēstījumu – jaunā albuma nosaukums ir «Tad, kad pasauli pārdos». Tas noteikti nav nejauši izvēlēts un skan diezgan dramatiski. Tev šķiet, ka mūsu sabiedrībā cilvēcisko attiecību ziņā joprojām viss iet uz leju un pasauli tiešām pārdos?

– Jā. Es neesmu īpaši oriģināls. Neesmu vienīgais, jo pasaulē diezgan daudzi mākslinieki uzskata līdzīgi. Ne tikai beidzamajā laikā, bet arī pirms vairākiem gadu desmitiem. Bet nosaukums ir rinda no vienas dziesmas, un tas ir jāskatās kontekstā. Pilnais nosaukums varētu būt «Lai tad, kad pasauli pārdos, mēs izslīdētu kā zīds». Es to skaidrotu tā, ka es dziedu par to, kas ar sevi ir jāizdara, lai nekļūtu par preces sastāvdaļu un izspruktu cauri sveikā. Tādēļ tas nav tik traģiski, kā izklausās.

– Tad sanāk, ka tavu radošo daiļradi tomēr ietekmē ikdienas notikumi arī sabiedriskajā, ne tikai privātajā līmenī?

– Diemžēl tā tas ir. Es gan esmu sapratis, ka maksimāla norobežošanās no tā dēvētās mediju realitātes zināmos dzīves posmos ir labākais risinājums. Šobrīd es tā arī daru. Vairs nelasu daudzas avīzes, ko kādreiz lasīju, praktiski neskatos televīziju un neklausos populārākās radiostacijas. Ja sākumā, kad nolēmu to darīt, mani pārņēma šaubas, vai spēšu bez tā iztikt, tad burtiski pēc dažām dienām es sapratu, ka dzīve turpinās un ir piepildīta arī bez tā, ko mums piedāvā.

– Tavs aizvainojums mazliet parādās arī dziesmu tekstos. Tu neraksti vienkārši par mīlestību, bet ar piesaisti reāliem notikumiem.

– Es vienkārši uzrunāju cilvēkus. Godīgi jāteic, ka visas dziesmas, protams, ir par mani. Tur nav ko slēpt. Par manu mīlestību un par to, ko es domāju par šo pasauli. Es cenšos pateikt, ka ar mani tas ir noticis, ka šādi var domāt un ka joprojām esmu sveiks un vesels. Un smaidīgāks nekā jebkad agrāk! Tā būtu tā doma. Tas nekādā gadījumā nav uzbrukums vai depresijas nospiestas gaudas par to, cik viss ir sūdīgi. Nekādā gadījumā. Tā drīzāk ir ironija par to, kurp diemžēl liela daļa manu tautiešu šobrīd veļas.

– Tavi teksti tomēr nekļūst seklāki. Ja salīdzina ar «Z-Scars», kuriem, piemēram, ņemot vērā Andra Kiviča domstarpības ar dzelteno presi, ir dziesma, kurā tiešā tekstā pateikts, ka redaktors ir tāds un šitāds. Vai tu centies rakstīt abstraktāk?

– Man grūti spriest par saviem tekstiem. Varu pateikt tikai to, ka esmu bijis pret sevi godīgs, neesmu melojis un, ja jāsaka no tīri literārā viedokļa, ja uzdrīkstos vispār tā teikt, esmu gandarīts par paveikto.

– Vārdi droši vien joprojām ir galvenais, un mūzika ir otrais plāns...

– Teksti ir ļoti svarīgi, bet es nekad negribu šādi apgalvot. Daudziem cilvēkiem vienmēr šķiet – ja dziesma ir askētiska, ja tajā ir tieši tik daudz mūzikas, cik nepieciešams, lai nogādātu saturu, tad mūzikas uzreiz ir par maz. Klāss Vāvere pareizi minēja pagājušā albuma sakarā, sakot, ka mazāk ir vairāk. Vismaz uz mani mazāk noteikti iedarbojas vairāk. Tādā gadījumā, ja mūzika nav tikai mūzika, bet tur ir arī vārds, kas kaut ko nozīmē, un ar to ir domāts kaut ko arī pateikt. Tādēļ es domāju, ka šeit ir ļoti daudz mūzikas.

– Muzikāli tas nav pankroks. Tu esi palicis uzticīgs savai mūzikai?

– Nu, kas tas ir par stilu, to es vairs galīgi neņemos teikt. Ja klausās pēc tā, kā veidojas mūsu skaņas modelis, tad droši vien, ka tuvākie līdzinieki mums meklējami starp Amerikas dziesminiekiem. Var minēt kaut vai to pašu leģendāro Džoniju Kešu vai tādus māksliniekus kā Eels un Džims Vaits. Arī saturs ir brīžiem līdzīgs, brīžiem ļoti atšķirīgs.

– Skanējuma ziņā lielu eksperimentu joprojām nav. Tu minēji grupu «Eels». Viņiem ir tendence šad un tad arī diezgan drosmīgi paeksperimentēt. Tu šādos eksperimentos tomēr neielaidies...

– Neteiksim, ka neielaižos. Es par to šobrīd vienkārši nedomāju, jo man un «Pārcēlājiem» joprojām ir pietiekami interesanti būt kopā trijatā. Es uzskatu, ka Gints šajā albumā demonstrē jau pavisam cita līmeņa ģitārspēli. Viņš vienmēr ir bijis labākais no labākajiem, bet tagad apjauš to, ka ir vienīgais harmonijas nesējs grupā, un ir iemācījies pārvaldīt instrumentu tā, ka vienā spēles paņēmienā panāk tādu efektu, it kā tas būtu iespēlēts trīs reizēs. Tas ir apbrīnojami. Es ceru, ka cilvēki saklausīs to, ka Gints ir sapratis – tas ir liels gandarījums panākt pabeigtības sajūtu un gandarījumu, esot tikai trijatā. Balss, bungas un ģitāra.

– Tīri tehniskā ziņā viņš joprojām ir galvenais darbarūķis.

– Tā viņš ir iekārtojies! Vienmēr esmu uzskatījis, ka Gintam ir unikāla dzirdes sajūta, un es tiešām domāju, ka viņš ir labākais skaņu veidotājs Latvijā. Varbūt nav derīgs visiem projektiem, bet viņš jau arī izvēlas, ar ko strādāt. Vismaz tajā mūzikā, kas viņam ir pieņemama, viņš skaņas rezultātu panāk pasaules līmenī.

– Arī jaunais albums tapis Siguldā. Vai šī ir vislabākā vieta, kur strādāt?

– Studijas ziņā noteikti. Es joprojām šeit jūtos prom un neaizsniedzams. Man joprojām patīk, ka dienas saule iet pāri studijas ieejai, ka apkārt ir koki, putniņi čivina. Bet es nedomāju, ka tieši pilsētai ir kāda liela nozīme. Vienkārši laimīgā kārtā studijas izvietojums un aura ir sakrituši tā, ka te ir labi. Un priecē tas, ka tagad mēs esam palikuši tie trīs, kurus tiešām interesē tas, ko viņi dara. Kas par to pārdzīvo, ar to iet gulēt un ceļas. Tas ir pirmām kārtām. Un vēl ir tas, ka beidzot ir īsta draudzība starp trim vīriešiem, kas ir tik reta parādība šajā pasaulē, ka būtu milzīgs grēks to nenovērtēt.

– Pēdējā koncerttūrē tas bija manāms pat uz skatuves. Uz tās, pateicoties askētiskajam piegājienam, ļoti labi varēja redzēt arī katru no jums tā, ka būtībā visi bija solomākslinieki.

– Diemžēl pats neesmu no malas redzējis! Mums ir doma šogad decembrī uzfilmēt kādu no koncertiem Rīgā un vēlāk uztaisīt DVD, tad arī varēšu pateikt, kā no malas izskatās.

– Šāds DVD būtu laba lieta, jo pats esi teicis, ka koncerts kopā ar simfonisko orķestri, kas iemūžināts tavā pirmajā DVD, neatspoguļo tevi īstajā ādā.

– Tā tas ir. Ar milzīgu pateicību diriģentam, aranžētājam un visiem pārējiem es šos koncertus tieši emocionālajā ziņā tomēr uzskatu par visnenozīmīgākajiem manā dziedātāja mūžā. Vislabākais, kas šajos koncertos notika, bija tas, ka es sapratu – mums turpmāk vajag spēlēt trijatā.

– Kopā rakstāt arī mūziku seriālam Neprāta cena, kas ir vēl viens nebijis pavērsiens tavā daiļradē.

– Tā sanāca. Nāca šis piedāvājums, un bija divi aspekti, kādēļ es piekritu. Pirmais bija ļoti prozaisks – ja kāds mākslinieks vēlas, lai cilvēki uzzinātu, ka viņš kaut ko ir izdarījis, ir jāļauj publikai par to uzzināt. Šāds bezprecedenta seriāls, kas tiks demonstrēts katru vakaru, šajā ziņā ir lieliska reklāma un iespēja pievērst klausītāju uzmanību tam, ka ir jaunas dziesmas. Man nav kauns, ka domāju arī šādā virzienā. Otrs aspekts pat dalās divās daļās. Vispirms jau šo seriālu veido režisore Inta Gorodecka, kas uzfilmējusi vienu no labākajām un jūtīgākajām latviešu filmām Saldā indes garša. Un vēl seriāla galvenā tēma ir arī par mani, manu redzējumu uz to, ka pēc daudziem nodzīvotiem gadiem beidzot jāpieliek punkts, pietiek melot pašam sev. Tā es to sapratu un ceru, ka filmas veidotājiem to izdosies parādīt. Nav nekāds grēks beigt melot un sākt dzīvot tā, kā tu patiešām vēlies...

– Seriālā galvenā muzikālā tēma būs tava dziesma «Pie kājām nokrita lapa». Tā būs arī albumā?

– Būs. Tā netika speciāli radīta seriālam un bija jau gatava, kad nāca šis piedāvājums. Biju domājis seriālam rakstīt kādu speciālu dziesmu, bet vēlreiz pārlūkoju vārdus un sapratu, ka labāk un precīzāk nemaz nemācēšu izteikt to ideju, kas filmā paredzēta.

– Jūs ar Gintu rakstāt arī instrumentālus skaņdarbus seriāla vajadzībām.

– Tas vairāk ir Ginta ziņā – atvasināt no esošas dziesmas dažādas noskaņas, kā jau tas kino ierasts. Tie noteikti nebūs gari skaņdarbi, un nav doma tos atsevišķi izdot.

– Pats tu seriālus droši vien neskaties...

– Kāpēc ne? Es, piemēram, skatījos seriālu Sopranos. Uzskatu, ka tas ir labs kino, un pēdējā sērijā bija lielisks atrisinājums ar spēcīgu vēstījumu. Oktobra sākumā tiks rādīta arī pirmā jaunā seriāla sērija. Vismaz to noteikti noskatīšos!

– Tad principā arī agrāk pieļāvi iespēju veltīt kādu dziesmu TV seriālam?

– Jā. Es domāju, ka Latvijā vispār izveidojies tāds stereotips, ka ir kādi trīs vai četri komponisti, kuri specializējušies kino un teātra jomā. Daži tiešām ir ģeniāli – kā Kalniņš un Pauls, kuru kino mūzika ir neapšaubāmi folklorizējusies un pieskaitāma viņu daiļrades spožākajām lappusēm, bet ar dažiem citiem tā nebūt nav. Nedomāju, ka varētu pēkšņi rakstīt kādu orķestrālu mūziku, bet, ja darba saturs un uzstādījums atbilst mūsu priekšstatiem par mākslu, tad kāpēc ne?

Gints pēkšņi atraujas no pults, kur sēdējis kā pielīmēts, un ar sev tipisko labsirdīgo smaidiņu sejā klusi saka – tagad varam. Viņš paņem divus saliekamus krēslus, aiznes pie tuvējās egles un ir pati uzmanība.

– Tu grupā esi kļuvis par galveno muzikālo vilcējspēku – esi gan harmoniju pārzinātājs, gan skaņu režisors.

– Es tā negribu dalīt. Izrauj vienalga kuru no mums ārā, un vairs nebūs tas. Katrs ir vienlīdz svarīgs un tikpat labi nosaucams par galveno.

– Mēģināt ierakstīt visu uzreiz, nevis pieslīpējot katru niansi?

– Mums šis variants der vislabāk. Tāds bardu piegājiens. Ja ar pirmo reizi ir vajadzīgais efekts, tad arī ir. Pēc tam var pielikt klāt tikai dažas puķītes.

– Jums viss ir maksimāli vienkāršots. Arī skatuves šovs.

– Nu, koncertos varbūt kaut kas arī pamainīsies, bet dejas noteikti nesāksim iestudēt. Mūsu publikai tas ārējais noteikti nav galvenais.

– Kā tev šķiet, vai Ainars arī mainās savos tekstos un mūzikā?

– Viņš joprojām vadās pēc savām iekšējām izjūtām. Dzīve mainās, un teksti līdz ar to arī mainās. To katrs klausītājs var mēģināt izšķetināt pats. Man jau šķiet, ka mainās.

– Vai mainās arī tava attieksme pret spēlēšanu?

– Es domāju, ka tā ir krietni atšķirīga, ja salīdzina, ko darīju vēl pirms trim gadiem, taču kopš iepriekšējā albuma varu teikt, ka piegājiens palicis līdzīgs. Mums pagaidām nav nepieciešamības izdomāt kādas jaunas manieres un mēģināt panākt, lai katra dziesma skanētu atšķirīgi. Kādam tas noteikti ir vajadzīgs, bet mums motivācija ir vienkārša – ja ir ko teikt, spēlējam. Ja nav – viss.

– Tas nozīmē, ka joprojām ir ko teikt?

– Ir sakrājies! Un galvenais jau ir arī sevi piespiest kaut ko darīt, jo braukt uz veciem lauriem nedrīkst. Tas vienā brīdī piegriežas.

– Vai tavs ikdienas ritējums ir kļuvis mierīgāks vai joprojām spēlē arī ar citiem un intensīvi strādā studijā?

– Noteikti, ka dzīve kļuvusi mierīgāka. Ir darbs ar Pārcēlājiem, studijas pienākumu ir krietni mazāk, un tas ir ļoti likumsakarīgi. Prioritātes ir mainījušās, un man tas ļoti patīk. Nebūt neesmu noskumis. Tāpat piespēlēju Lādezerā, bet pamatā tomēr ir šī grupa.

– Vēl plānos ir projekts ar Aigaru Voitišķi, kas gan tagad ir piebremzējies.

– Hmm... Jājautā, kā tu to zini?

– Juris pastāstīja!

– Nu, jā. Vēl nekas liels nav noticis, ir bijuši tikai pāris ieraksti. Bet man šķiet, ka Aigaram tā ir jauna elpa, radošais uzrāviens, kurā viņš var izlikt savu personīgo enerģiju.

«Zaļās gaismas» fragmenta atskaņošana vēl un vēlreiz ir mitējusies. Juris paņem rokās cigarešu paciņu un dodas uz savu iemīļoto vietu ārpus studijas – pie koka. Pret tā stumbru var ērti atstutēt muguru un izpīpēt kādas divas cigaretes. Pietiekami ilgs laiks, lai arī parunātos ar «Pārcēlāju» galveno ritma motoru, kurš jau četrus gadus Siguldu var dēvēt ne tikai par savu darbavietu, bet arī par mājām.

– Vai esat kļuvuši savstarpēji vēl tuvāki un vai ir mainījusies katra ietekme uz rezultātu?

– Par ietekmi grūti spriest, bet varu droši teikt, ka visus vienlīdz interesē notiekošais. Tas ir normāls kopdarbs.

– Ritmu dziesmām izdomā tu vai tas var būt jebkurš no grupas?

– Jebkurš. Es tāpat sekoju ierakstā līdzi visam pārējam, ne tikai bungām.

– Neesat mēģinājuši pamainīties instrumentiem, kā to mēdz darīt citās grupās?

– Nu, tik mazā sastāvā viss ir jāizdara kārtīgi, nevar tā ampelēties un uztaisīt komiksu.

– Ko tu pats saki par to kailo nervu, kas ir palicis, atmetot visu lieko?

– Man tas patiešām patīk.

– Ko tu vari teikt par jaunajām dziesmām?

– Pagaidām vēl grūti ko teikt. Vienīgi zinu, ka izdevies labāk nekā pirmajā šā sastāva albumā. Bet pa īstam par dziesmām varēs kaut ko pateikt tad, kad jau pirmo, otro, trešo reizi tās būs spēlētas uz skatuves. Ja piektajā reizē vēl būs interesanti, tad jau ir O.K.

– Vai tevi nesamulsināja tas, ka Ainars piekrita veltīt mūziku seriālam?

– Nē. Viņš mani būtu samulsinājis, ja piekristu uzstāties «Eirovīzijā» vai šitajā te... kā Artjoms Troickis vienā intervijā teica, «Jevroviģeņije dļa ņiščih» («Eirovīzija nabagiem» – tulk. no krievu val.). Es domāju «Jauno vilni». Tas būtu pārsteidzoši. Bet seriāls noteikti būs jautrs. Tā vajadzētu būt, jo visi seriāli ir jautri!

– Vai arī jūsu darbs studijā ir jautrs?

– Man šķiet, ka studijā ir viena vienīga jautrība. Darbs patiesībā sākas tikai tad, kad viss jāsalipina kopā. Mēs gan lielākoties rakstījām visu reizē. Pa vasaru tikāmies apmēram reizi nedēļā un tad rakstījām – ir ir, nav nav.

– Pastāv iespēja, ka diviem no jums dziesma patīk, trešajam ne, bet tā vienalga tiek ierakstīta?

– Tā mums vēl nav bijis. Radošie strīdi, protams, ir, bet es mūsu kopīgo darbu drīzāk nodēvētu par izklaidi.

– Ko tu dari pārējā laikā, vai spēlē vēl kaut kur?

– Nespēlēju. Savulaik es to mēģināju. Labā atmiņā ir palicis sadarbības posms ar «Iļģiem», bet vispār neesmu tāds, kas varētu braukt visur un spēlēt. Tas nozīmē, ka neesmu profesionālis. Lūk, ko tas nozīmē! Patiesībā man ir kaut kāda pārspīlēta attieksme pret jebko, ko daru, tādēļ droši vien arī nespētu spēlēt visur, kur pagadās. Lai gan nupat sākām darbu pie Aigara Voitišķa soloalbuma. Iesākām to rakstīt trijatā kopā ar Gintu Solu. Tagad gan darbs ir apstājies, bet tas man ir ļoti iekritis sirdī.

– Droši vien tāpat kā jaunās Ainara dziesmas. Kura no tām vairāk?

– Apmēram puse! Bet es vēl neesmu iegaumējis, kā tās sauc. To es zināšu tūres beigās, kad lapa ar dziesmu sarakstu būs uz skatuves dēļiem labi nomīdīta.

Visu dienu nepļāpāsi, jo vīri tomēr sapulcējušies kopīgam darbam, lai arī paši to dēvē par izklaidi. Ainars pasaka paldies par toleranci, «Mēs» – par iespēju ielūkoties jaunā diska tapšanas virtuvē. Ārēji mierīgā, bet iekšēji – emocionāli piesātinātā. Un nav šaubu, ka liela daļa šo emociju pēcāk tiks nodots arī klausītājiem. Jāpaciešas vienīgi līdz oktobrim.