Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/14/8980608t1h73df.jpg)
Zviedru vārti ir liecinieki nu jau četros gadsimtos vecpilsētā notikušajam. Tie radušies, pateicoties pilsētas attīstībai, piedzīvojuši karus un arī Atmodas laika sirdsdegsmi, kad pie šiem vārtiem ar šaujamajiem un milnām pulcējās barikāžu aizstāvji. Tagad tur muzicē ielu muzikanti un staigā tūristi. Saprotams, Zviedru vārtiem ir arī savas leģendas, jo to mūža ilgums ir tik cienījams, ka leģendām bija jārodas. Tad nu par tām arī šis stāsts...
Zviedru vārti ir vienīgie līdz mūsdienām saglabājušies Rīgas aizsargsistēmas vārti. Kādreiz pilsētas nocietinājumu mūrī tādu bija astoņi. Zviedru vārtus izbūvēja 17. gadsimta beigās, lai savienotu iekšpilsētu ar mūra ārpusei piebūvētajiem namiem un kazarmām. Taču leģenda vēsta, ka kāda Rīgas meitene bija pazaudējusi sirdi jauna zviedra dēļ. Tolaik jaunavas nedrīkstēja satikties ar karavīriem, bet mīlestības dēļ jau allaž darītas trakas lietas. Arī abi jaunieši slepeni tikušies pie vārtiem. Vienreiz jauneklis nav ticis uz nolikto tikšanos. Rīdzinieki, zinot par jau minēto aizliegumu, notvēruši jaunavu un par sodu iemūrējuši vārtos. Pusnaktī tur atskanot nelaimīgās mīlētājas čuksti: «Un tomēr es viņu mīlu!» Ja vien nespējat nesavtīgi mīlēt, jūs šos vārdus sadzirdēt nevarēsiet...
Bet, atgriežoties pie pilsētas nocietinājumu mūra, laiks atgādināt, ka 17. gadsimtā tas savu nozīmi jau bija zaudējis – bija radīti modernāki ieroči un vajadzēja meklēt mūsdienīgākas Rīgas aizstāvības metodes. Tāpēc šajā laikā mūrim atļāva piebūvēt nelielus dzīvojamos namus. Čaklie rīdzinieki mūri apbūvēja tiktāl, ka tas teju vai pazuda starp namiņiem. Pazuda ne tikai mūris – ēkas pilnībā aizņēma arī ielu. Tālab 1697. gadā apkārtējo namu īpašnieki pieprasīja satiksmei slēgto Trokšņu ielu atjaunot. Un, lai būtu vienkāršāka pārvietošanās, izlauzt mūrī izbrauktuvi uz Torņa ielu. Pēc Vidzemes ģenerālgubernatora, feldmaršala un arhitekta Ērika Dalberga rīkojuma, saņemot arī mājas īpašnieka Gerda Haidemaņa atļauju, 1698. gada martā Torņa ielā 11 dzīvojamā nama pirmajā stāvā sākās būvdarbi. Tos pabeidza gada beigās - novembrī. Vārtu aili izmūrēja no kaltiem akmeņiem un izrotāja ar lauvu galvām un gadskaitli 1698. Senāk vārtiem bijušas arī masīvas vērtnes. Tos atvēra, saulei uzlecot, bet rietot – aizslēdza. Vārtu atslēgas glabājās Rātsnamā. Būvdarbi notika zviedru valdīšanas laikā Rīgā (neliela atkāpe - 1629. gadā zviedri pārņēma Dienvidigauniju un Vidzemi ar Rīgas pilsētu, bet Latgali atstāja Polijai. Sākās periods, kas literatūrā tiek dēvēts par zviedru laikiem. Rīgā apmetās Vidzemes ģenerālgubernators, tika izveidots pārvaldes aparāts ar plašām pilnvarām, kas izraisīja neapmierinātību vācu muižniecībā, jo zviedru augstmaņi ieguva lielus īpašumus). Zviedri ieviesa stingru kārtību, un pie vārtiem allaž atradās karavīru patruļas un bija nakts sardze. Ja kāds tuvojās vārtiem, sardzes virsnieks nepiekāpīgi taujāta: kurp iesi? Pie kā? Kādu pats ļaužu esi?
Vārtu nosaukums radies par godu zviedru varonībai Ziemeļu kara laikā, kad Krievijas cars Pēteris I uzsāka plašu uzbrukumu pret Zviedriju. Krievi ieņēma vairākus svarīgus cietokšņus un 1710. gadā pakļāva arī Rīgu, kad tikai mēris un bads jau bija pieveicis zviedrus, kas savukārt aizstāvēja savu iekarojumu – Rīgu. Pēteris I, pats būdams karavīrs, novērtēja zviedru varonību un nepieprasīja lielu kontribūciju no zaudētājiem, kā arī palaida zviedrus dzīvus. Bet mums ir palikuši Zviedru vārti.