Kuldīgas rajona Turlavas pagastā, aptuveni pusceļā starp Kuldīgu un Aizputi, šosejas varmācīgi pārdalīta, atrodas Elka birzs — laika un cilvēku pasaudzētas kādreizējā kuršu koniņu svētā meža atliekas.
Ķoniņu svētbirzs spēks
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Kuršu koniņi kā priviliģēti Livonijas ordeņa vasaļu pēcteči bija izveidojuši savu īpatnēju, noslēgtu kultūrvidi, kurā līdz visjaunākajiem laikiem tika saglabātas daudzas pagāniskās tradīcijas. Ar Elka birzi saistīti daudzi senāki un jaunāki, vilinoši un baisi nostāsti, kas liecina, ka senā svētvieta savu spēku vēl nav zaudējusi.
Zaļie dievnami
Svētie meži ir visnoslēpumainākā un visneizzinātākā no Latvijas svētvietu grupa. Mūsu valstī zināmi pavisam 40 svētmeži un svētbirzis. Lielākā daļa no tiem atrodas vai atradušies Kurzemes un Vidzemes ziemeļu daļā.
Mežu godināšana ātri pievērsa kristīgās ticības sludinātāju uzmanību. Ap 1220. gadu sarakstītajā «Svētās zemes vēsturē» vācu garīdznieks Olivers Sholastiķis piemin lībiešu, igauņu un prūšu pagāniskos ticējumus: tiem esot birzis, kuras neviens cirvis neuzdrošinās apgānīt, kuru avotus un kokus, kalnus un pakalnus, klintis un ielejas tie godina, it kā tajos slēptos kāds tikums.
Elka mežs bija izplatīts svētmežu nosaukums Lietuvā un Kurzemē. Alh seno gotu valodā apzīmē svētnīcu, sargājamu un neaizskaramu vietu. Meža svētumu jeb tīro dzīvības spēku saņēma ikviens — augs, dzīvnieks, cilvēks, kas tajos mitinājās vai tika svētbijīgi ienācis. Visizplatītākais ticējums bija, ka svētmežus cilvēki saimnieciski izmantot nedrīkst nekādā veidā, jo tas var apgānīt svētumu un pavērst to pret meža pāridarītāju. Tā senie aukstaiši uzskatīja, ka mežu apgānīšana ar cirvi varēja nest nāvi un citas nelaimes.
Par to, ka svētmeži kalpojuši kā saskarsmes vieta starp cilvēkiem un dievībām, liecina daudzi vēstures avoti. 1249. gada miera līgumā ar Vācu ordeni prūši apņēmās savā zemē uzcelt zināmu skaitu baznīcu, un apsolīja, «ka minētās baznīcas tie uzcels tik izcilas un skaistas, ka tie jutīsies vairāk pacilāti ar tur sarīkotajām lūgšanām un ziedojumiem nekā mežos».
Svētajiem mežiem un birzīm tika piešķirt īpašvārdi, kuros skaidri manāma saikne ar dievišķo, labumu, varu: Prūsijā — Skaite, Labun, Devinte, Lietuvā — Dievogala, Latvijā — Ropa Sabiles un Varinge Ventspils apkārtnē.
Svēts arī kristietības laikos
Pretēji sabiedrībā izplatītajam uzskatam, ka krustneši pagāniskās svētvietas centās iznīcināt, mežu svētumu kristīgie zemes virskungi respektēja. 1252. gada līgumā starp Kursas bīskapu un Livonijas ordeni bija paredzēts, ka garīdznieku vajadzībām var cirst malku visos mežos, izņemot svētos. 1253. gada Kursas dalīšanas līgums paredzēja, ka kurši var mantot visus mežus, izņemot svētmežus; tāpat nedalītiem bija jāpaliek svētajiem ezeriem. Tas nozīmē, ka svētvietas — Dieva un visu cilvēku īpašums — nevarēja būt lietišķu darījumu objekts.
Svētmeži kā Livonijas vides dabiska sastāvdaļa bieži tika minēti 14.–15. gs. robežu un ceļu aprakstos. Viens no kuršu koniņu svētmežiem minēts 1503. gadā, kad Livonijas ordeņa mestrs Pletenbergs piešķīra Dragūnam lēņos zemi pie Ēdas upes tagadējā Vārmes pagastā Kuldīgas rajonā. Zemes robežu apraksts sākas ar kādu svēto birzi, sauktu Elkavalks jeb Elka ieleja.
Aizsaules vārti
Pirmo kuršu koniņu rituālu aprakstu, kas saistīts ar svētmežu, 1585. gadā sniedzis ceļotājs no Kēnigsbergas Reinholds Lubenavs, kas bija apmeties koniņu ciemā: «Tā kā tuvojās Ziemassvētki, viņi brauca medībās uz savu svēto mežu, kurā viņi citādi cauru gadu nekā nemedī, arī nevienas rīkstes necērt. Visu, ko viņi tur tagad nomedīja: stirnas, briežus un zaķus, tie nodīrāja, izcepa un nolika uz gara galda; pie galda viņi piestiprināja pulka vasku sveču savu vecāku, bērnu un radinieku dvēselēm. Pēc tam, gan stāvēdami, gan šurp un turp staigādami, viņi ēda un dzēra un lika arī mums to darīt. Vēlāk tie atnesa tukšu alus mucu un sita uz tās divi nūjām, un vīrieši un sievietes, kā arī bērni dejoja ap galdu, kas vilkās cauru nakti. Kad nu viņi viens pēc otra devās gulēt, tie aicināja mūs ēst, un, ko vēlamies, līdzi ņemt, jo atlikušo tie neēdīšot, bet atdošot suņiem; viņi negribēja arī ņemt no mums nekādu maksu par to, ko bijām apēduši.»
Aprakstā skaidri izgaismojas visās baltu zemēs izplatītais rituāls — svētais dzīvo kopmielasts ar veļiem. Veļu mielasta pārpalikums, lai nezustu svētība, obligāti bija jāsadedzina, jāatdod mājdzīvniekiem, viesiem vai nabagiem.
Sākotnēji veļu mielasti notika mežos, kur tika apbedīti mirušie. Iespējams, pirmā liecība par kuršu koniņu svēto mežu kā apbedīšanas vietu sastopama franču bruņinieka Žilbēra de Lanuā 15. gadsimta sākuma ceļojuma aprakstā: «Kuršiem ir kāda sekta, kas savus mirušos, greznotus ar labākajām rotām, sadedzina kādā tuvākā birzī vai mežā tīras ozolu malkas sārtā un tic — ja sārta dūmi ceļas stāvus gaisā, mirušā dvēsele ir glābta, bet, ja dūmus nes sānis, dvēsele ir pazudusi.»
Šeit izpaužas kuršu koniņu saglabātais seno baltu priekšstats par svētajiem mežiem kā vārtiem uz Aizsauli, pa kuriem veļi dodas uz jauno pasauli un noteiktā gada laikā var atgriezties, nesot svētību dzīvajiem. Vēl divdesmitajā gadsimtā Ķoniņciema iedzīvotāji stāstījuši, ka Elka birzī senāk bijusi baznīca. Kurš nomiris, to nesuši uz baznīcu augšā. Pēc bērēm visi braukuši uz Elka birzi, salauzuši svēto koku zariņus, un braucot ar tiem apvēdinājuši viens otru, dziedādami: «Nemirstiet jūs, ļautiņi, nav vairs rūmes kalniņā!»
Svētvietas atmaksa postītājiem
Atrašanās Aizsaules vārtos bez vajadzības varēja vieglprātīgajam cilvēkam nest nelaimi. Vēl ātrāk nelaime atsteidzās, ja tika postīti svētās birzs koki.
20. gadsimta sākumā Ķoniņciema Elka birzī jeb Elkā augušas divpadsmit ļoti resnas liepas ar sagrieztiem, kupliem zariem un lieliem dobumiem. Ja ar šo liepu zariem, arī sausajiem, Ķoniņciemā kāds uzdrīkstējās kurināt plīti, ēka nodega, ja ar tiem žāvēja gaļu — tā sadega. Ķoniņciema iedzīvotāji — kuršu koniņu pēcteči — pēc savas pieredzes zināja: ja cirta vai lauza Elkas kokus, ciemā vai nu izcēlās ugunsgrēks, vai traģiski aizgāja bojā pats postītājs.
Sešdesmitajos gados, remontējot Kuldīgas–Aizputes šoseju, tā tīši vai netīši tika izbūvēta tieši caur Ķoniņciema svēto birzi. Jau būvdarbu laikā notikušas dažādas neizskaidrojamas ķibeles ar tehniku — trūkušas traktoru kāpurķēdes, lūzuši kravas auto tilti un kloķvārpstas. Transporta līdzekļi, svētbirzij caurbraucot, bieži bojājušies arī vēlāk.
Pēdējie nostāsti par postītās svētbirzs atriebību attiecināmi uz pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumu. Vēloties sakārtot svētbirzi, Elkā izzāģēti nokaltušie koki un zari. Drīz pēc tam pagastā pēkšņi miruši vairāki jauni un veselīgi ļaudis.
Lielās Mātes spēka vieta
Vārti uz mirušo pasauli, mežs, dzīvnieki, liepas — kas tad vieno visus šos ar ķoniņu svētbirzi saistītos elementus? Atbildi uz šo jautājumu nav grūti atrast indoeiropiešu un citu pasaules sentautu mitoloģijā — svētie meži ir saikne ar pasaules sievišķo pirmelementu, matēriju — Lielo jeb Zemes Māti, kuras izpausmes latviešu folklorā sauktas Austra, Laima, Māra un mātes. Lielās Mātes pārziņā atradās meži, ūdeņi un mežonīgā daba vispār atšķirībā no garīgā pirmsākuma vīrišķajām debesu dievībām — Debesu Tēva un Viņa dēliem, kuru svētnīcas atradās svētkalnos un kuri pārzināja kārtību dabā un cilvēku dzīvē. Lielās Mātes klēpis bija smalkās matērijas jeb astrālā pasaule, kur mājoja un atdzimšanu gaidīja mirušo veļi.
Par Ķoniņciema Elka birzi kā Lielās Mātes svētnīcu vistiešāk liecina nostāsti, par birzī senāk atradušos akmens upuraltāri, uz kura Jāņos sadedzināti jēri un kazlēni kā ziedojums Zemes, Ūdens, Lauka, Meža mātēm. Daudzi vēstures avoti vēsta, ka rituālus svētmežos veikušas sievietes. Vēl pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados vecas Ķoniņciema iedzīvotājas Elku birzī «barojušas gariņus». Iespējams, ka svētbirzī notikuši arī meiteņu iniciācijas, līgavu un grūtnieču rituāli, par kuriem ziņas nav saglabājušās.
Sievišķība saistīta arī ar ļaunatminību un atriebtieskāri pārdarījumu gadījumos. Tā izskaidrojamas daudzās nelaimes, kas piemeklējušas gan Ķoniņciema Elkas, gan citu svētbiržu postītājus.
Posta darbi diemžēl sagaidāmi ne tikai no ļaundariem un tumsoņām, bet arī šķietamiem svētvietu pazinējiem. 2003. gada pavasarī Ķoniņciema Elkā no zemes izrāvu kādu diletantisku «svētvietu pētnieku» (jeb varbūt drīzāk melno magu) iedzītu mietu, ar ko šie «pētnieki» it kā iezīmējuši svētvietas enerģētisko centru. Prātā nāca Ziemeļamerikas indiāņu — mednieku un vācēju — atbilde uz pārmetumiem par nenodarbošanos ar lauksaimniecību: «Kā gan mūsu māte dos mums augļus, ja plosīsim viņas krūtis ar kapli? Kā gan viņa pēc tā spēs mūs uzņemt savā klēpī, kad būsim miruši?» Svētvietas apgānīšanas sekas nebija ilgi jāgaida — kā stāstīja vietējie iedzīvotāji, drīz pēc mieta iedzīšanas un iedzinēju dziedāšanas uznākusi milzīga krusa.
Pēc mieta izraušanas sajutu Lielās Mātes pateicību — mani pārņēma dziļa, agrāk neizjusta meitas, sievas un mātes vienlaikus klātbūtne. Šī spēja dziļāk izjust un godāt sievišķā pirmsākuma dažādās izpausmes pasaulē mani nepameta ilgu laiku pēc tam. Es zinu, ka šo spēju, kas nepieciešama, lai iesaistītos Debesu Tēva un Zemes Mātes kopīgajā radīšanas un uzturēšanas darbā, Ķoniņciema Elkā iespējams atgūt vienmēr.