Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/14/8986005t1hee2f.jpg)
Līdz 9. Saeimas vēlēšanām vairs atlikušas vien desmit dienas. Šogad kampaņa kaut kā likusies klusāka nekā citugad, tas lielākoties ir tāpēc, ka šogad partijām jāievēro kampaņas izdevumu limiti. Tiesa, jau ilgāku laiku televīzijas skatītāji tiek bombardēti ar reklāmām, cik jauki un labi ir dažādi valdības ministri, bet aktīvākā televīzijas kampaņa acīmredzot vēl tikai stāv mums priekšā.
Pastaigājoties pa Rīgu neredz arī to masīvo reklāmu murskuli, kāds bijis redzams citos gados. Redz lielus plakātus ar vārdu «Šlesers», ir brandmūris ar Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas konstitucionāli apšaubāmo aicinājumu «gāzt pastāvošo iekārtu». Savdabīgā «Dzimtenes» partija kārtējo reizi aplīmējusi miskastes ar saviem aicinājumiem. Taču arī šeit acīmredzot izdevumu ierobežojumi veikuši savu.
Ņemot vērā politikāņu dabu, tas nenovēršami ir nozīmējis, ka kandidāti meklē visādus citādus veidus, kā sevi reklamēt. Šīs reklāmas par labajiem ministriem absolūti nepārprotami ir kampaņas elements, lai arī cik naivi par to neizteiktos to organizētāji, tajā skaitā Latvijas premjerministra biroja vadītājs Jurģis Liepnieks un reklāmas aģentūras «Zoom» vadītājs Ēriks Stendzenieks. Abos gadījumos veidotas «nevalstiskas organizācijas», kuras nodarbojas ar ministru slavēšanu. Par Stendzenieku vēl var runāt, jo «Zoom» tomēr ir privātfirma, taču premjerministra biroja vadītāja iesaistīšanās «neatkarīgā» reklāmas kampaņā? Tas ir absurds, un es būšu ļoti, ļoti negatīvi pārsteigts, ja Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs nenolems, ka par attiecīgo kampaņu izgrūstā nauda ir pieskaitāma Tautas partijas tēriņiem.
Tā pati Tautas partija atradusi arī citu veidu, kā veikt aģitāciju (un apgalvot, ka tā nav aģitācija). Premjerministrs Aigars Kalvītis pēdējā laikā bijis milzīgi aktīvs, braukājot pa visu Latviju un apgalvojot, ka tās ir «darba vizītes». Laikam gan, jo šurpu turpu premjerministrs brauc dienesta automobilī, bet jautājumus tomēr rada tas, ka viņam līdz brauc Tautas partijas kandidāti, kā arī ļaudis, kuri attiecīgajos ciemos un pagastos uzceļ Tautas partijas telti un dāļā aģitācijas materiālus.
Tas, ka amatpersonas priekšvēlēšanu laikā var izmantot administratīvos resursus kampaņas vajadzībām, nav nekas jauns nedz Latvijā, nedz arī ārvalstīs. Premjerministra darbs, protams, neapstājas tāpēc, ka ir sākusies kampaņas sezona, un gluži dabiski masu informācijas līdzekļi premjerministram pievērš plašāku uzmanību. Taču te ir arī ētikas jautājums. Var piekrist atsevišķu politikāņu teiktajam, ka likums šāda veida nodarbes neaizliedz, taču tas ir tikai tāpēc, ka politikāņi, apstiprinot tēriņu ierobežojumus, darbu tomēr nepabeidza un neko nepateica par tā dēvētajiem «trešās puses» reklamētājiem. Tas ir darbiņš, pie kura deputātiem pēc vēlēšanām būs jāatgriežas, un ar steigu.
Latvijas Pirmā partija savukārt bauda visnotaļ vienotu Latvijas kristīgo baznīcu atbalstu, ja nu dievnamos nav gluži izvietoti aģitācijas materiāli, tad šur tur izvietotas skrejlapas ar informāciju, kā dažādo partiju pārstāvji balsojuši jautājumos, kuri kristiešiem esot svarīgi. Savukārt «Jaunās paaudzes» sektas vadītājs nekaunas atklāti aģitēt par Latvijas Pirmās partijas sarakstu. Latvijā, tāpat kā citur demokrātiskajā pasaulē, baznīca no valsts skaitās atšķirta, un nav grūti iedomāties, ko, piemēram, teiktu Latvijas luterāņu baznīca, ja Saeimas deputāti sāktu diktēt, kam būtu jākļūst par nākamo baznīcas arhibīskapu.
Atsevišķām partijām aktīvu reklāmas atbalstu gan pozitīvā, gan arī negatīvā nozīmē sniedz masu informācijas līdzekļi. Dažas krievvalodīgo avīzes nav nekas cits kā aģitācijas apkārtraksti PCTVL un/vai «Saskaņas centra» sarakstam, vairāki «žurnālisti» ir kļuvuši par kandidātiem (pēdiņās šo vārdu lieku tāpēc, ka patiess žurnālists ar politiku nenodarbojas). Tā dēvētajām «Ventspils interesēm» piederošā «Neatkarīgā Rīta Avīze» mazāk aģitē par kādu partiju, bet ļoti aktīvi aģitē pret «Jauno laiku». Jāsarkst un jāskumst par kolēģiem, kuri ir darba devēja spiesti piedalīties šajā propagandā.
Politikāņi vienmēr meklē adatas caurumu, caur kuru izbāzt priekšvēlēšanu aģitācijas kamieli. Ir nepārprotami, piemēram, zināms, ka ASV prezidents Džordžs Bušs 2000. gadā amatu ieguva tikai tāpēc, ka viņa pārstāvētā Republikāņu partija prasti krāpās. Taču nožēlojami tas ir vienmēr, un vēlētājs gudri darīs, ja 7. oktobrī sodīs tās partijas, kuras šajā ziņā bijušas pašas nekaunīgākās.