Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/14/8988296t1hc1e9.jpg)
Līdz 9. Saeimas vēlēšanām vairs atlikušas vien trīs dienas. Reklāmas uzņēmušas apgriezienus, kandidāti medī atlikušās balsis, tomēr pietiekami daudz cilvēku joprojām nezina, ko sestdien iesākt — vēlēšanās nepiedalīties vispār vai arī iet un sakostiem zobiem balsot par mazāko ļaunumu.
Uzreiz gribas teikt, ka piedalīties vēlēšanās — tas tomēr ir demokrātiskas valsts pilsoņa pienākums. Demokrātija nozīmē, ka mums katram ir savs sakāmais valsts un sabiedrības nākotnes veidošanā, un arī tad, ja šis sakāmais individuālā nozīmē visbiežāk netiek saklausīts, balsošana Saeimas vēlēšanās ļauj ne vien lemt, kuras partijas nākamo četru gadu laikā vadīs mūsu valsti, bet arī ar krustiņu un svītrošanas sistēmu pakoriģēt partiju sarakstus. Būtu vēlams nākamajos četros gados Saeimai padomāt par jauktas vēlēšanu sistēmas ieviešanu, lai viena daļa deputātu būtu ievēlēti no konkrētiem rajoniem (lai gan jāatzīst, ka tādā gadījumā Latvijas lielākajās pilsētās ceļš uz Jēkaba ielu būtu visnotaļ brīvs kandidātiem no Latvijai ne vienmēr draudzīgajām «krievvalodīgo» partijām), taču patlaban situācija ir tāda, kāda tā ir.
Es zinu, par ko balsošu, bet neteikšu. Gadu gaitā ļaudis ir apgalvojuši, ka es atbalstu visdažādākās partijas, reizēm pamatoti, biežāk — ne tik, taču varu pateikt tik daudz, ka ļoti ceru, ka nākamā valdošā koalīcija būs centriska, to veidos racionālas partijas un politiķi, kuri turpinās attīstīt Latvijas tirgus ekonomiku un saglabās tās statusu starptautiskos notikumos.
Ar to visu padomā vēlos sniegt pārdomas par partijām, kuras sestdien cer uz vēlētāju atbalstu.
«Jaunais laiks»
PAR: JL politika ir racionāla un sakarīga. Lai arī partijai ar pašas sludināto godīgumu reizēm kā bijis, tā bijis, ir svarīgi Latvijas politikā saglabāt diskusiju par politisko ētiku un godīgumu. Turklāt JL rindās ir ļoti spējīgi un sakarīgi politiķi, piemēram, Sandra Kalniete, Linda Mūrniece, Guntis Bērziņš, Ina Druviete u. c.
PRET: Ļoti gribētos, lai JL skaidri pasaka, ka bijušajam premjerministram Einaram Repšem vieta pie valdības stūres nebūs. Valdīšanas laikā viņš bija, mīksti sakot, ekscentrisks, savukārt, par ierindas deputātu kļuvis, viņš uzskatāmi demonstrēja, ka garlaikojas. Būtu jāļauj viņam palikt uzņēmējdarbībā.
Tautas partija
PAR: TP līderiem ir taisnība, ka partijā ir profesionāli un darba spējīgi cilvēki. Arī šajā partijā ir pozitīvi vērtējami politiķi: Artis Pabriks, Helēna Demakova, Vaira Paegle, Dzintars Ābiķis u. c.
PRET: TP pelnījusi sodīšanu par vīzdegunīgi cinisko attieksmi pret partiju finansēšanas likumu, kā arī par korporatīvo attieksmi, kādu tā demonstrējusi pietiekami daudzos jautājumos, arī jautājumā par azartspēlēm. Vēlētāji nedrīkstētu aizmirst Jūrmalgeitas afēru, kurā atšķirībā no tā dēvētajām «Rēzeknes sarunām» JL gadījumā tomēr ir konkrēti pierādījumi par lielu nesmukumu Jūrmalas Domes priekšsēdētāja vēlēšanās.
Zaļo un zemnieku savienība
PAR: ZZS 8. Saeimas laikā nav īpaši iekūlusies nekādos skandālos, lai gan Saeimas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre reizēm ir demonstrējusi visnotaļ skandalozu uzvedību.
PRET: Partija ir kā putekļu sūcējs, grūti saprast, ko vienā partijā meklē Augusts Brigmanis un Vilnis Edvīns Bresis no vienas puses un Leopolds Ozoliņš, Aleksandrs Kiršteins un Visvaldis Lācis no otras puses. Taču galvenais ir cits — prātam neaptveramā doma par premjerministra kandidātu izvirzīt cilvēku, pret kuru vērsta nopietna kriminālapsūdzība.
«Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK
PAR: «Tēvzemieši» šoreiz izvēlējušies atmest gaudeno dziesmu par latviešu tautas iznīcību un uzsvērt ekonomiskos jautājumus, Roberts Zīle izstrādājis sakarīgu ekonomisko programmu, turklāt nenāk par sliktu tas, ka Saeimā darbojas partija, kura nepārprotami sargā latviešu valodu un tautu.
PRET: Šajā sargāšanā «tēvzemieši» tomēr aiziet par tālu — atcelt naturalizāciju ir bīstama doma, partijā ir arī visnotaļ bļaustīgi politiķi, kuri tālāk par savu latvisko degunu neredz. Turklāt der atcerēties, ka «stingrā mugurkaula» turētāji Rīgas Domē savulaik brāļojās pat ar PCTVL.
Tās, lūk, ir partijas, par kurām varu iedomāties latvieti balsojam. Latvijas Pirmā partija savu kampaņu pamato aizspriedumos un valsts un baznīcas atšķirtības graušanā. Gan it īpaši PCTVL, gan «Saskaņas centrs» manai gaumei ir pārāk kreisi. LSDSP ir noiets etaps. Pārējām partijām Saeimā iekļūt izredžu, manuprāt, nav nekādu.
Sestdien visi dosimies pie urnām. Tiem, kuri vēlēšanās nepiedalīsies, pēc tam nebūs nekādu tiesību gausties par to, kas valstī notiek. Turklāt varam rēķināties, ka ar PCTVL kabatas avīžu palīdzību «krievvalodīgajā» spārnā vēlētāji tiek organizēti itin sparīgi. Nedomāju, ka «kreisajam» spārnam šoreiz spīd lielākas iespējas kā 2002. gadā (neaizmirsīsim, ka PCTVL toreiz ieguva ceturto daļu vietu Saeimā), taču pret to liekams pretspars. Lai nu 7. oktobrī tautas izvēle būtu gudra.