Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/14/8991235t1h74d4.jpg)
Cik interesanti. Daudzu mēnešu garumā Latvijas Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) pārstāvji locījās kā vien prazdami, skaidrojot, kāpēc gan viņi premjerministra amatā vēlas redzēt smagos kriminālnoziegumos apsūdzēto Aivaru Lembergu. Izrādās, ka nemaz tik karsta šī vēlme nebija — nepagāja ne 48 stundas pēc vēlēšanu iecirkņu slēgšanas, un ZZS jau laimīgi ziņoja, ka, protams, nākamais premjerministrs būs Aigars Kalvītis.
ZZS vadonis Augusts Brigmanis šo pārliecību centās pasniegt kā lielu pārsteigumu, bet pārsteigums tas nebija — doma par Lemberga izvirzīšanu augstajam amatam bija smieklīga pašā sākumā, un tā bija tikpat smieklīga arī pēc vēlēšanām. Tiesa, Ventspils boss piedalās sarunās par valdības veidošanu — kā nekā viņa vadītā partija «Latvijai un Ventspilij» vēlēšanās piedalījās vienā sarakstā ar «zaļajiem zemniekiem», taču ar to arī viss it kā ir pateikts. Lembergs varēs atgriezties savā Ventspilī padomāt, kāpēc par viņa pārstāvēto sarakstu pat Ventspilī un rajonā balsoja krietni mazāk nekā puse vēlētāju, un gaidīt tiesu. Moris savu ir izdarījis, moris var iet.
Vēl šajās dienās kļuvis zināms, ka no amata aiziet pošas Tautas partijas (TP) «neatkarīgās» priekšvēlēšanu televīzijas klipu kampaņas organizētājs, Latvijas premjerministra līdzšinējais biroja vadītājs Jurģis Liepnieks. Viņš svētulīgi paziņojis, ka nevēlas «mest ēnu» uz valdības darbu. Pie šīs pārliecības Liepnieks gan būtu varējis nonākt krietni agrāk, piemēram, laikā, kad viņš «amata apvienošanas kārtībā» vienlaikus vadīja Ministru prezidenta biroju un organizēja savas un premjera partijas pārstāvju slavināšanu televīzijā. Nebūtu neiespējami turklāt domāt, ka Liepnieka «ēna» drīzāk saistās nevis ar televīzijas reklāmām (kā nekā TP pārstāvji pēdējā nedēļā pirms vēlēšanām skaidri pateica, ka kampaņa varbūt bija amorāla, taču tas nekas, jo morālei ar likumu nav nekāda sakara), bet gan ar biezajiem mākoņiem, kādi velkas pāri skandalozā digitalizācijas projekta organizētājiem. Kā ziņots medijos, Liepnieks, lai gan pats sakās to neatceramies (īsa gan atmiņa), kādreiz bija augsti stāvoša amatpersona kādā ar digitalizācijas procesu cieši saistītā uzņēmumā — «Gedney Purcel Ventures, Ltd.». Arī šajā gadījumā moris savu ir izdarījis, moris var iet. Arī šajā gadījumā ir pilnīgi iespējams, ka sekos tiesu darbi.
Abu šo partiju izturēšanās skaidri apliecina Latvijas politikā valdošo pārliecību — priekšvēlēšanu kampaņas laikā var darīt jebko, nekādas īsti paliekošas sekas no tā nebūs, un pēc tam mierīgi var tautai skatīties acīs un pateikt, ka tā tas nemaz nebija domāts. Atliek cerības likt uz Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB). Jācer, ka tas tomēr nolems, ka Liepnieka «neatkarīgā» kampaņa bija Tautas partijas oficiālās kampaņas sastāvdaļa un piespriedīs attiecīgu sodu. Otru «neatkarīgo» kampaņu, protams, veica reklāmas speciālists Ēriks Stendzenieks, taču te jautājums tomēr ir cits, jo viņējā ir privāta firma, nevis premjerministra birojs. Turklāt «trešo personu» kampaņas arī citur pasaulē nav nekas nezināms — lasītāji, piemēram, zinās, ka ASV laikā pirms 2004. gada prezidenta vēlēšanām Latvijā pazīstamais miljardieris Džordžs Soross izdeva ļoti daudz naudas, cenšoties panākt ASV prezidenta Džordža Buša neievēlēšanu. Taču Amerikā būtu neiedomājami prezidenta Buša biroja vadītājam «brīvajā laikā» organizēt reklāmas kampaņu sava priekšnieka partijas slavināšanai.
Valdošās koalīcijas paziņojums, ka būtībā tā turpinās darbu tāpat kā iepriekš, tikai droši vien ar «tēvzemiešu» iesaistīšanu valdībā, līdz minimumam samazina iespēju, ka politikāņi aizvērs to robu likumos, kas pieļāva minēto «neatkarīgo» kampaņu. Tā ir pārāk izdevīga sprauga, lai kāds caur to negribētu spraukties, lai gan jāatzīst, ka citas partijas, arī «zaļie zemnieki», šoreiz bija godīgi un tā nedarīja.
Jautājums tomēr skatāms plašākā diapazonā, runa ir par visnotaļ izšķirošu cīņu ap Latvijas nākotni. Vienā pusē stāv tie, kam patīk neskaidrība likumos un darbu veikšana lielākoties aizkulisēs. Otrā pusē stāv tie, kas tomēr uzskata, ka arī politika var būt godīgs un atklāts process. Acīs krīt arvien histēriskākā kampaņa, kādu tā dēvētās «Ventspils intereses» un tās kabatas avīzes Rīgā veic pret ««sorosiešu» ietekmi» Latvijā, bļaustīšanās nu jau aizgājusi tik tālu, ka blakus ventspilnieku allaž nicinātajai «Delnai», pētījumu centram «Providus», laikrakstam «Diena», Latvijas Televīzijas «Panorāmai» un Sorosa fondam Latvijā nu jau ierindota arī Valsts prezidente, Ģenerālprokuratūra un KNAB. Citiem vārdiem sakot, ventspilnieki vēršas pret visiem tiem, kas skaļi runā par to, ka normālā valstī nevar būt sīka impērija, kura cenšas diktēt noteikumus, bet par sevi atklāt nevēlas neko. Īpašuma tiesības Ventspils dažādajos uzņēmumos ir lieta, kura noteikti ir interesanta visām minētajām «sorosiešu» instancēm, savukārt ventspilnieku interesēs noteikti ir samazināt šo instanču lomu, lai arī šajā ziņā viņi varētu saimniekot tāpat vien tālāk — viens ofšors pēc nākamā, patvaļīga pieeja likumam (tā dēvētā «Ojāra Grinberga epopeja» bija tikai viens piemērs) u. tml.
Valdošās koalīcijas atjaunošana amatā pati par sevi nav nekas slikts. Valdība pēdējos gados valsti ir vadījusi prasmīgi, premjerministra Kalvīša solītie «septiņi treknie gadi» nav nereāli, ar ievērojamiem izņēmumiem ministri bijuši profesionāli un spējīgi. Taču valdības darbā būtu stipri vairāk jāievēro Tautas partijas runas vīru nonicinātā morāle. Uz Ministru kabineta sēžu zāles sienas iegravētajā tekstā lasāmi vārdi «Viens likums, viena taisnība visiem». Tur nav rakstīts: «Viens brīvi interpretējams likums un taisnība savējiem.»