Kārlis Streips: Trijotne, četrotne

Galvenais, protams, — nebūs amati jāpārdala tā, lai trīs partiju vietā tie jāsadala četru partiju starpā. Pat mazākā potenciālā koalīcijas partnere TB/LNNK var pamatoti teikt, ka tai Saeimā ir gandrīz tikpat liela ietekme, kā Latvijas Pirmajai partijai (LPP) tandēmā ar «Latvijas ceļu», turklāt, ja domā par LPP vienu pašu, tad «tēvzemiešiem» ir lielāka ietekme, jo LPP kā tāda Saeimā ieguva tikai piecus mandātus — atlikušie aizgāja «ceļiniekiem». Rezultātā valdošajām partijām jārēķinās ar to, ka «tēvzemieši» varētu nākt ar nopietnām prasībām par ministru portfeļiem un visu pārējo.

Nelaime ir tā, ka šī «strādāsim tāpat kā tālāk» filozofija gandrīz noteikti novedīs pie vairākiem ļoti neakceptējamiem lēmumiem. Pirmais saistās ar to, ka, lai arī LPP par vēlēšanu rezultātiem it kā īpaši priecāties nevar, partijas boss un īpašnieks Ainārs Šlesers uzvedas kā lielais uzvarētājs, un patlaban prognozes ir tādas, ka viņš varētu atkal ieņemt pietiekami ietekmīgo satiksmes ministra vietu. No vienas puses, jāatzīst, ka šis buldozers, traktors, kosmosa kuģis vai kas cits viņš savā prātiņā domā sevi esam, Satiksmes ministrijas pamatdarbu vadīja it prasmīgi, taču, no otras, trešās un ceturtās puses, viņš ir tas pats Ainārs Šlesers, kas aktīvi piedalījās Jūrmalgeitas sarunās, viņš ir cilvēks, kurš valsts un arī Eiropas naudu dala pirmām kārtām «savējiem» un reizēm to izmanto, lai reklamētu sevi, un viņš tomēr ir cilvēks ar visnotaļ neadekvātu izglītību un diemžēl visai sliktu latviešu valodu. Latviešu valodā, Šlesera kungs, pareizi ir teikt «jāsaprot tas», nevis «jāsaprot to». Ja LPP par visām varītēm vēlas turēties pie satiksmes ministra portfeļa, nu tad labi, bet tikai ne Šleseru.

Otra atbaidošā vēsts ir, ka amatu tirgošanās laikā Tieslietu ministriju sev varētu pieprasīt «zaļie zemnieki». Patlaban ministriju kontrolē LPP, un nav nekādu šaubu, ka šai partijai iepriekš minēto iemeslu dēļ no atsevišķiem portfeļiem vajadzēs atteikties. Taču Latvijas likuma aizsardzības sistēmas pārraudzīšanu nedrīkst atstāt tās partijas rokās, kas daudzu mēnešu garumā uzstāja, ka par Latvijas premjerministru jākļūst cilvēkam, pret kuru izvirzīta smaga kriminālapsūdzība. Pārāk pašpārliecināta jauna valdošā koalīcija varētu mest acis Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja un Ģenerālprokuratūras virzienā ar domu, ka nu pienācis laiks nokārtot rēķinus, un tas, ka šīs instances virzās arvien tuvāk un tuvāk Ventspils hercogistes finanšu un pārvaldes atšķetināšanai, nozīmē, ka to pārraudzību nedrīkst uzticēt partijai, kura ir vistiešākajā veidā ieinteresēta novilcināt šo procesu.

Ārpus šiem aprēķiniem jāteic, ka, lai arī triju partiju koalīcija ir savā ziņā ērtāka par četru partiju koalīciju, tā ir arī bīstamāka. Latvijas politiskā kultūra ir tāda, ka, arī opozīcijā atrodoties, partijas prot izkaulēt atbalstu saviem priekšlikumiem, pretī sniedzot atbalstu kādā valdībai svarīgā jautājumā. Taču patlaban tas notiek mazākumvaldības kontekstā. Ja Tautas partija, Latvijas Pirmā partija un Zaļo un zemnieku savienība ir tik ļoti pārliecinātas, ka nākamajos četros gados tās varēs valdīt netraucēti, tad «Jaunajam laikam» un «tēvzemiešiem», nemaz nerunājot par tā dēvēto kreiso spārnu, būtu jāsolidarizējas un vismaz uz pirmajiem pāris mēnešiem jāliek valdošajai koalīcijai nodrošināt, ka Saeimas krēslos vienmēr sēž visi koalīciju pārstāvošie deputāti, sak, ja gribi valdīt, sēdi plenārsēžu zālē un nekusties. No valdošajām partijām Saeimā ir ievēlēti gan gados krietni veci, gan ne pavisam veseli, gan ar citiem pienākumiem nodarbināti deputāti. Absolūtu kvorumu nodrošināt valdībai varētu būt puslīdz sarežģīti, taču opozīcijas loma ir — oponēt. Ja nevar pārliecināties par kvorumu, paši vainīgi.

Ja no tā izriet skumjas, ka politika Latvijā ir pirmām kārtām izdevīguma aprēķins un tikai pēc tam pievēršanās jautājumiem, kuri Latvijā ir patiešām nopietni, tad skumjas ir pamatotas. Nākamajai valdībai steigšus būs jāķeras pie visdažādāko jautājumu risināšanas, arī domājot par tās Eiropas naudas izmantošanu, kas saistās ar Kalvīša solītajiem «septiņiem trekniem gadiem», par to, ka Latvijas elektrības monopols jau atkal vēlas krietni paplucināt iedzīvotāju maciņus ar jau atkal augstākiem tarifiem, par to, kā veidot attiecības ar Krieviju u. tml. Šie nav jautājumi, kuros valdošajām partijām būtu īpaši strīdi ar «Jauno laiku» vai arī ar «tēvzemiešiem». Kā šonedēļ raksta ietekmīgais britu žurnāls «The Economist», Austrumeiropas politikā alianses tiek pārveidotas un mēteļi tiek griezti uz iekšpusi «ar maz izprotamu steigu». Tā, piemēram, vai valdošā Tautas partija, kas 7. oktobra vēlēšanās Latvijā guva atkārtotu uzvaru, uzskatāma par kreisu vai labēju, ja to salīdzina ar «Jauno laiku»?» Kāpēc partijas ar visnotaļ vienotiem uzskatiem par valsts tālāko attīstību nevar strādāt kopā? To varam pārdomāt arī tepat Latvijā. Un nonākt pie secinājuma — ministru portfeļi un ar tiem saistītās administratīvās un finansiālās iespējas politikāņiem ir svarīgākas par valsti un sabiedrību kā tādu. Skumji.