Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/14/8996477t1h0756.jpg)
Naktī pēkšņi uzkritis sniegs mani spēja sajūsmināt tikai bērnībā. Tagad man patīk gan fiziski, gan morāli sagatavoties gan salam, gan sniegam, gan tā sauktajiem ziemas priekiem.
Cimdi, zeķes, zābaciņi
Cik ilgi vien atceros, katru gadu atkārtojas viens un tas pats. Uznākot pirmajam aukstuma vilnim, dažas lietas manā dzīvoklī sazvērējas pret mani. Vai arī sāk spēlēt paslēpes. Nav NEKĀ, ko varētu vilkt TAGAD. Bet — halo, halo! — pēkšņi atrodas kaudzēm dažādu vasaras lietu! Skapja dziļumos pēkšņi atrodas pāris jauku un tā arī ne reizi neuzvilktu vasaras kleitu, no kādas atvilktnes koķeti pirkstus izbāž rozā zīda cimdiņi, kurus vilku draudzenes kāzās, atrodas mistiskā veidā vasaras vidū pazudusī augstpapēdene (tās kurpes bija ārkārtīgi dārgas, un es jau sāku domāt, ka manās mājās dzīvo Kerijai Bredšovai līdzīgs rēgs, kas ir tikpat ķerts uz kurpēm!)... Kad koridora skapī cerēto ziemas zābaku vietā ieraugu peldkostīmu, no kura izbirst mazliet smilšu un pāris gliemežvāku, es saprotu: atkal tas pats. Visas ziemas drēbes ir PAZUDUŠAS. Ne cimdu, ne šaļļu, ne zābaku — nekā, ko vilkt! Katru gadu es uzvedos kā stulba: sākumā vienkārši apvainojos uz visu pasauli, tad krītu vieglā histērijā (un rokos pa plauktiem, pamazām pārvēršot dzīvokli par postažu), tad iegrimstu nelielā depresijā, tad mani pārņem nepamatots optimisms (štrunts! Ja nav, lai nav! Nopirkšu visu jaunu!), tad es domās saskaitu visus savus ienākumus un izdevumus un saprotu, ka neko es nenopirkšu, tad... Nu, īsi sakot, tāda neliela sezonas maiņas izplosīšanās.
Nu, un pēc tam var sākt domāt loģiski.
Domu par to, ka esmu neģēlīgi apzagta, es atmetu uzreiz. Nekas no manām drēbēm nav tik vērtīgs, lai to iekārotu kāds modes maniaks — diemžēl.
Domu, ka es pusi drēbju uz gadu būtu aizmirsusi ķīmiskajā tīrītavā (kaut kas līdzīgs reiz gadījās), arī atmetu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka man piemīt pretīgais niķis līdz ar pirmajām cerībām uz pavasari ziemas drēbes samest sazin kur — ar domu «kaut kad aiznest uz ķīmisko tīrītavu». Bet ne vienmēr tas izdodas.
Tad es apsveru domu, ka, iespējams, esmu visas ziemas drēbes jauki sasaiņojusi pa maisiem, iesvētot ar pretkožu līdzekli un tamlīdzīgi. Doma laba, bet, sevi pazīstot... Es droši vien BŪTU GRIBĒJUSI tā darīt. Bet vai dzīves straujais ritums man to būs ļāvis?
Paskatīsimies vēlreiz...
Njā. Un tad jau cits pēc cita atrodas i cimdi, i zeķes, i zābaciņi. Daži patiešām ir iemīcīti maisos. Nezinu, kurš idiots ir nosviedis skapja dziļākajā stūrī ziemas jaku. Un kurš iemīcījis zābakus un adījumus balkona skapī kopā ar egles kāju un rotājumiem?!
Ah, īsi sakot, šonedēļ, kamēr vēl silts, man steidzami jāatrod visas noslēptās ziemas lietas un jāatbrīvo no eņģeļa matiem (par agru!), kā arī no pērnās ziemas trolejbusa un kinobiļetēm kabatās (kas liecina, ka ķīmiskās tīrītavas posmu pavasarī esmu izlaidusi, ļoti slikti).
Nekas jau nav noticis. Labā ziņa ir tā, ka visu vēl var pagūt! Lai tad, kad iestāsies riktīgi auksts, es ar lēdijas mieru atvērtu kādu no saviem četrdesmit septiņiem skapjiem un bez steigas izvēlētos, kuru no saviem daudzajiem ziemas sezonas tērpiem vilkt šoreiz!
Vēl jāpagūst apskatīt
Mēdz teikt, ka vienas durvis atveras tikai tad, kad otras aizveras. Nedomāju, ka ziema neiestāsies, ja nebūšu gana izpriecājusies par rudeni, bet... Sasodīts, vai šogad tiešām atkal būšu nokavējusi došanos pretī zelta rudenim? Nu jau tas drīzāk varētu izskatīties pēc rikšošanas pakaļ pēdējai zelta lapai...
Man šķiet, ka šonedēļ vienu dienu būs jānosimulē vēdergripa, ģībonis vai vējbakas un jāaizlaiž uz Siguldu!
Kur mana Sniegbaltītes kleita?
Vienmēr esmu mazliet apvainojusies uz sieviešu žurnāliem un citiem medijiem. Decembrī visi kā viens pēkšņi metas skandināt: gatavojies ballītēm! Un tad tik sākas: kā piecās dienās novājēt, 248 soļi, kā uzpost sevi Jaungada ballei, diēta Sniegbaltītei... Un tādā garā.
Tad man vienmēr gribas kliegt: «Nekaisiet sāli brūcēs! Par vēlu! Kur jūs bijāt agrāk?! Kāpēc neatgādinājāt tad, kad TIEŠĀM vēl kaut ko varēja darīt?»
Nesmīdiniet. Tur tiešām jābūt Sniegbaltītei, lai piecu dienu laikā iegūtu mazās vakarkleitas cienīgu figūru.
Tāpēc šogad esmu briesmīgi lepna uz sevi, ka esmu atcerējusies laikus: ja vēlos iespraukties pērnā gada kleitā, man steidzami jāsāk...
Nu jā, principā man par to vēl jāpadomā. Jo rudens, zini, tāpat jau ir tāds patumšs laiks. Ja man tas jāpārdzīvo bez ceptiem kartupeļiem un vīna, tad...
Bet tu — tu vismaz nevarēsi teikt, ka neesmu tevi brīdinājusi vai ne?
Vispār jau tas ir cietsirdīgi: mēs jau sen nedzīvojam alās un esam šo to izgudrojuši, bet vēl joprojām nav izdomāts veids, kā cilvēkam tikt vaļā no šausmīgā zīdītāju lāsta — uzkrāt taukus, lai pārciestu garo ziemu. Mūsdienās cilvēkam nevis jāpārcieš garā ziema, bet gan jāpārcieš ziemas ballītes!