Kārlis Streips: Par vārda brīvību

Kā jau tai tas ir raksturīgi, tieši «Latvijas Avīze» par attaisnojošo spriedumu bijusi visvairāk sašutusi. Tā, piemēram, kolēģis Māris Antonevičs: «Daudzi šo spriedumu uzskata par apkaunojošu, kas parāda, ka Latvija nespēj tikt galā ar saviem ienaidniekiem — to nespēj ne tiesas, ne politiķi, pēc kuru veidotajiem likumiem tiesneši vadās, rakstot spriedumu.»

Šajā lietā primārais tomēr ir jautājums par vārda brīvību. Hrestomātisks ir atzinums: «Es nepiekrītu tam, ko tu saki, taču es līdz nāvei aizstāvēšu tavas tiesības tā teikt.» Visbiežāk tas tiek piedēvēts 18. gadsimta franču autoram un filozofam Voltēram, lai arī speciālisti strīdas par to, vai tas patiešām bijis viņš, kurš nācis ar šo atziņu. Tas gan nav būtiski, būtisks ir pats princips. Demokrātiskā valstī pastāv plaša viedokļu amplitūda, tikai ekstrēmos gadījumos demokrātiska valdība drīkst ierobežot šo viedokļu paušanu.

Manuprāt, atzinums, ka Latvijas valsts ir likvidējama, skan pēc aicinājuma gāzt valsts varu. Nelaime, kā to atzinusi prokurore, kura uzturēja apsūdzību pret Giļmanu, ir tā, ka eksperti nav vienisprātis, vai tas tā tiešām ir, nav metodoloģijas, kura ļautu konkrēti pateikt, kurā brīdī vārdi vairs nav likumīgi. Grūti spriest, kas šādu metodoloģiju varētu izstrādāt. Pasaulē vārda brīvības ierobežojumi, protams, pastāv. Lasītāji būs dzirdējuši, piemēram, ka nesen Francijas parlaments aizliedza pret armēņu tautu pagājušā gadsimta sākumā veiktā genocīda apšaubīšanu, lai gan tas vismaz patlaban ir tikai pietiekami strīdīgs pagaidu lēmums. Daudzviet Eiropā tiesas darbus var sagaidīt tie, kas noliedz pret ebrejiem veikto genocīdu Otrā pasaules kara laikā. Amerikā katrs žurnālistikas students iemācās, ka vārda brīvība neļauj cilvēkam pārpildītā kinoteātrī bļaut: «Deg!», ja tas tā nav, jo kaitējums, kāds rastos panikas dēļ, ir lielāks nekā labums, kāds nāk no attiecīgās personas vārda brīvības.

Taču šādi ierobežojumi ir gan šauri, gan arī pamatoti. Kopumā demokrātiskā sabiedrībā minētā viedokļu amplitūda ir jāakceptē, ja aizliedz vienu viedokli, tad ļoti mierīgi pēc tam var aizliegt citu un atkal citu.

Šajā kontekstā apsverama arī cita prāva, proti — radikālās Latvijas Nacionālās frontes apkārtraksta «DDD» veidotāju tiesāšana par naida celšanu. Par to, ka šī lapele nereti ir naidīga, par to nevar šaubīties neviens, kurš to kādreiz ir pacēlis rokās. Lieta šajā gadījumā ir par kādā intervijā uzdotu jautājumu: kad Latvijas valsts beidzot deportēs tai naidīgus «žīdus»? Lapeles redaktores vienmēr ir uzstājušas, ka viņām ir tiesības lietot šo daudziem ebrejiem aizvainojošo vārdu, taču vai ar to pietiek, lai viņas notiesātu par naida kurināšanu?

Vienā Latvijas sabiedrības daļā ir raksturīgi šīs prāvas pozicionēt vienu pret otru — ja attaisnoja Giļmanu, automātiski jāattaisno arī «DDD» aktīvistes. Tik vienkārši, protams, tas nav, jo šajās prāvās tomēr ir divi atšķirīgi jautājumi, taču arī šajā gadījumā galvenais ir tas, vai lapeles autorēm ir vai nav tiesības paust savu viedokli, vienalga, cik tas saprātīgiem cilvēkiem liktos nepamatots un naida pārpilns.

Ja «DDD» tiek tiesāts par naida kurināšanu, drīzāk droši vien būtu jādomā par LNF fīrera reiz teikto, ka Latvijā dzīvojošie nelatvieši tomēr lielākoties ir deportējami. Cilvēciņš pat bija saskaitījis, cik šajā procesā būtu vajadzīgi vilcieni un vagoni. Taču gan šajā, gan arī antisemītisma jautājumā šie ļautiņi ir politiskā spektra pilnīgi radikālajā galā un stipri ārpus veselā saprāta. 9. Saeimas vēlēšanās tāpat kā pirms tam tauta pierādīja, ka ultranacionālisms tai nav pieņemams. Tāpat kā 2002. gadā tā dēvētā «Latviešu partija», tā arī šoreiz radikālie nacionālisti palika tālu aiz piecu procentu barjeras. Tas pats notika arī ar radikālākajām «krievu partijām» — pat PCTVL gandrīz palika aiz borta.

Taču tas nenozīmē, ka šāda veida sīkpartijas būtu aizliedzamas. Ja apmāti cilvēciņi vēlas veidot kabatas partijas un izdot nenopietnas skrejlapas, lai viņi tā dara. Stipra un pašpārliecināta sabiedrība saprot, ka galvenais ir tas, ka sabiedrības masīvais vairākums šādus ļautiņus vienkārši ignorē. Protams, tas ir nepatīkami, ka Saeimā ir deputāti, kuri uzskata, ka Latvija nekad nav bijusi okupēta. Nepatīkami, ja deputāti darbā pieņem minētās LNF lapeles autores. Taču abos gadījumos šie ļaudis valsts politiku nebīda, lai arī valsts tēlam viņi nekādu labumu, mīksti sakot, nedod.

Prokurore Giļmana prāvas noslēgumā teica, ka spriedumu iespējams pārsūdzēs, jo attaisnojošais spriedums nozīmē, ka maisam gals ir vaļā, ja runa ir par lielākoties anonīmu ļautiņu atstātajiem komentāriem internetā. Patiesībā jau maisam sen gals ir vaļā, tas ir redzams katru reizi, kad es rakstu komentārus portālā «Apollo». Vienmēr atrodas pāris prātvēderi, kuriem par tēmu sakāms nekas nav, viņi prot tikai bļaustīties par pediņiem. Dievs ar šiem ļaudīm, kuriem prāta spējas ir minimālas, taču viņiem jāsaprot arī tas, ka anonīmi viņi tomēr nav. Tajos gadījumos, kad «anonīmie» komentētāji rakstījuši kaut ko patiešām naidīgu un vardarbīgu, esmu viņus nosūdzējis Drošības policijai, man zināms, ka sekojusi arī Drošības policijas rīcība. To derētu paturēt prātā.

Ceru, ka Giļmana spriedums tiks pārsūdzēts, jo būtu labi, ja ar laiku Augstākā tiesa tomēr pateiktu gala vārdu par to, kādi Latvijā ir vārda brīvības ierobežojumi. Tas pats sakāms arī par «DDD» cilvēciņiem. Zināmā mērā te funkcionē Eiropas likumi, taču Latvijas sabiedrībai ir arī sava specifika, juridiskais precedents veidojams arī šeit. Tīri emocionāli es nebūtu noskumis par notiesājošo spriedumu nedz vienā, nedz otrā gadījumā, jo abos gadījumos cilvēki tomēr ir darbojušies ārpus vispārpieņemtajiem rāmjiem. Taču vārda brīvība ir svēta lieta, ja tā valstī ir ierobežota, jābūt skaidri saprotamiem iemesliem, kāpēc tas tā darīts.