Zintnieks Totis par paralēlo pasauli...

«No ceturtā stāvā pa logu skatoties pilsētā, redzēju tādu kā tīklojumu. No sākuma domāju, ka man jumts aizbraucis. Bet vēlāk sapratu, ka sāku redzēt...» stāsta rīkstnieks, zintnieks un dziednieks Jānis Neibergs, kuru sabiedrībā vairāk pazīst kā Toti. Jau jaunībā Neibergs spēja noteikt ūdens āderes, taču tikai ar instrumentu palīdzību. Bet nopietni ar rīkstniecību viņš aizrāvies pirms četriem gadiem. Patlaban Totis darbojas Starptautiskajā dziednieku līgā, bet šogad izveidojis Latvijas Rīkstnieku un zintnieku brālību.

Rīkstnieks nav profesija?

— Vai Latvijā šī ir pirmā rīkstnieku brālība?

— Jaunajā neatkarības laikā šī ir pirmā. Latvijā ir daudz apvienību, kuras ir vairāk zinātniskas. Ir arī dziednieku asociācija. Latvijā rīkstnieka profesija pat nav oficiāli atzīta. Mūsu valstī netiek sertificēti nedz rīkstnieki, nedz zintnieki. Es ļoti vēlējos izveidot šo brālību. Katrā valstī Eiropā ir tādas brālības. Mēs vienojāmies Anglijā, ka veidosim kopēju Eiropas rīkstnieku asociāciju. Bet tas ir sarežģīts darbs. Jāizdomā kopējie termini. Pat rīkstniecību dažādās valstīs dēvē dažādi. Pie mums un Anglijā par rīkstniecību, Vācijā — par radostēziju, Krievijā — biolokāciju. Mums beidzot pašiem ir jātiek skaidrībā, kas mums notiek apkārt. Ja mēs palasām tās nedaudzās grāmatas par rīkstniecību, kas izdotas pirms gadiem desmit divdesmit un mūsdienās, tad diemžēl neredzēsim nekādu attīstību. Par ko runājām pirms divdesmit gadiem, par to runājam arī tagad.

— Kāpēc tā?

— Vēsturiski ir izveidojies tā, ka rīkstniekiem bija atļauts tikai meklēt ūdens avotus, kur veidot aku. Noteicošās šķiras toreiz neļāva viņiem attīstīties. Arī baznīcai bija sava loma, aicinot rīkstniekus noteikt akas vietu. Ja rīkstnieks sāka runāt par citām lietām, piemēram, norādīt, kur ir āderes, uzreiz domāja, ka viņš ir šarlatāns. Tā bija dogma, kas visu laiku tīšām tika veidota. Padomju laikos vispār par to bija liegts runāt, jo bijusi strikta cenzūra. Rīkstniekam zināšanas pārgāja no citiem speciālistiem. Rakstītā veidā tā visa nekur nebija. Pastāvējušas arī slepenas brālības. Tās sastopamas arī mūsdienās.

— Parasti, kad cilvēki dzird par rīkstniecību, zintniecību un dziedniecību, viņi vai nu netic, vai izvairās runāt par šādām lietām.

— Jā, daži cilvēki neuzticas rīkstniekiem, jo zinātne nevar pamatot un izskaidrot daudzas lietas, piemēram, ūdens āderes. Tāpat kā fiziķi nevar paskaidrot, kā latvietis Edvards Liedskalniņš spējis saviem spēkiem uzcelt Koraļļu pili Floridā; cilvēka prātam tas šķiet neiespējami. Zinātne grauj rīkstniecības un dziedniecības prestižu. Savukārt arī dziednieki nespēj sniegt cilvēkam, piemēram, kardiogrammu, lai pierādītu, ka viņam kaut kas ar sirdi nav kārtībā. Dziednieki redz vai jūt, vai kādā citā veidā nosaka kaiti. Es redzu starojumus kā hologrammu, bet cilvēka slimību — kā tumšu plankumu. Pēc tam, zinot, kāds orgāns tajā vietā ir, nosaku slimību. Katrai slimībai ir savs kods. Pasaulē tomēr ir interesantas un ne visai parastas parādības. Paralēlā pasaule... Tur arī cenšamies atklāt lietas, kas daudziem nav saprotamas un ko daudzi sauc par mistiku.

— Ja ir zināmi slimību kodi, vai ir iespējams izārstēt vēzi?

— Visi to vēlas. Esam optimisti!

Rīkstniekam — rīksti, dziedniekam..

— Vai ārsti «draudzējas» ar rīkstniekiem vai dziedniekiem?

— Izveidojušās divas nometnes. Cilvēki noliedz netradicionālo, kas iepriekš bija tradicionālais. Bet man personīgi nav nekādu problēmu, runājot ar ārstiem. Šķiet, arī viņiem nav. Jāteic, ka dziednieki un ārsti sāk sadarboties. Tiesa gan, šis process notiek domu līmenī.

— Mūsdienās ir arī šarlatāni. Kā parastam cilvēkam noteikt, vai rīkstnieks ir īsts?

— Rīkstniecībā ir liela problēma. Ir tāds uzskats — rīkstniekam viss jānosaka ar rīksti. Ja viņš ņem biorāmīti vai svārstu, tad viņš ir šarlatāns; ir izveidojies šāds stereotips. Tomēr ar rīksti nav iespējams noteikt starojuma zonu, toties ar rāmīti — var. Protams, ir arī šarlatāni. Pirms četriem gadiem, kad sāku nopietni nodarboties ar rīkstniecību, meklēju cilvēkus, citus rīkstniekus. Reklāmā daudzi publicējuši sludinājumus, paziņojot, ka nosaka āderes. Es apzvanīju viņus un pajautāju, vai nosaka arī uguns āderes jeb tā saukto dievišķo enerģiju. No visiem tikai procenti desmit mācējuši paskaidrot, kas tas vispār ir. Pārējo klasiskā atbilde bijusi: mēs ar to nenodarbojamies vai — mums par to nekas nav zināms. Lai pārliecinātos par rīkstnieka spējām, jāvaicā, vai viņš prot noteikt uguns āderes un lūzumus. Vai strādā tikai ar rīksti? Savukārt pie dziedniekiem jāuzmanās, ja visas veselības problēmas skaidro ar kaut kādu «uzlikšanu». Tādi gadījumi arī zināmi, bet to ir maz. Vairāk tas saistīts ar to, ka cilvēks, piemēram, guļ sliktā vietā. Protams, psiholoģiski klientu ir vieglāk ietekmēt, pasakot, ka ir uzlikts lāsts; «izglīto» klientus un savus makus. Cilvēkam kādu laiku paliek labāk, bet vēlāk jānāk atkal. Šāds process var vilkties ļoti ilgi. Ir arī dziednieki, kuri prasa klientiem: nu, stāsti, kas tev tur ir? Kas notiek? Nu, skaidrs. Tagad tev viss būs kārtībā...

Pats sev ārsts

—Vai Latvijā ir daudz cilvēku ar īpašām spējām?

— Jā, diezgan, tomēr daudziem nevajadzētu ar šādām lietām ņemties. Esmu atklājis, ka cilvēki iedalāmi dažādos enerģētiskos tipos. Piemēram, atnāk trīs rīkstnieki vienā vietā noteikt āderi, un visiem trim rīkste vai biorāmītis rāda dažādi, griežas uz pretējo pusi. Varētu domāt, ka kaut kas nav kārtībā. Izrādās, visiem ir taisnība. Katram cilvēkam rokās ir noteikta polaritāte, pozitīvs vai negatīvs lādiņš. Atkarībā no tipa dažādi jāsaprot tas, ko rāda rīkste. Bet ir arī tādi cilvēki, kam tā polaritāte mainās pat minūtes laikā. Pirmo reizi iet — rīkste rāda uz augšu, nāk atpakaļ — uz leju. Cilvēks nesaprot, kāpēc, bet es redzu, ka rokām mainījusies polaritāte. Šāda problēma ir arī ekstrasensiem un dziedniekiem. Nosaka pacientam, ka kaut kas nav kārtībā, bet patiesībā viņam pašam nav kārtībā. Ja cilvēkam ir mainīgais lauks, ar šādām lietām nedrīkst nodarboties; tas nebūtu godīgi pret klientiem. Cik esmu skatījies, ceturtā daļa dziednieku un rīkstnieku ir tieši šā nelabvēlīgā tipa pārstāvji. Droši vien šis atklājums daudziem nepatīk; un viņi domā — ko tas Totis atkal izgudrojis, bet tāda ir patiesība. Pasaulē šo teoriju jau lieto praksē. Mūsu uzdevums šodien ir pieņemt kopēju mēretalonu un sistēmu vai diagnostisku iekārtu, ar ko varētu noteikt, kāds katram tips ir.

— Vai cilvēks var pats sevi izārstēt?

— Jā, kaut kādā mērā var. Vajadzīgs spēcīgs impulss un doma. Ar gribēšanu vien nepietiek. Vai cilvēks spēj šo lādiņu pats sev dot? Tas ir nopietns jautājums. Tas notiek pēc tāda paša principa kā ģeneratoram, kas ražo strāvu. Vajadzīgs ierosmes tinums, kas dod attiecīgu enerģijas avotu. Tomēr katrs cilvēks var pozitīvi «uzlādēt» dienu, no rīta sveicot saulīti.

— Ja parasts cilvēks paņems svārstu rokās, vai viņš varēs noteikt, piemēram, vai produktu drīkst lietot uzturā?

— Principā jā. Vēl jānosaka metāls, kas ir enerģētiski piemērots, citādi radīsies bloks. Tomēr jāuzmanās. Katram cilvēkam svārstību skaits ir dažāds. Lielākais ir divdesmit septiņi. Nu, piemēram, diagnosticējam sīpolu. No sākuma svārsts rādīs, ka to lietot drīkst uzturā, jo sīpols ir veselīgs un vitamīniem bagāts dārzenis. Bet patiesībā tas varētu būt veselībai kaitīgs; to svārsts rādīs vēlāk, pēc noteikta svārstību skaita, kas jebkurā gadījumā dalās ar trīs.

Jānis vai Totis?

— Parasti jūs dēvē par zintnieku Toti, nevis par Jāni Neibergu. Kāpēc tāds segvārds?

— Divu gadu vecumā māte un vecmāte saukušas mani vārdā, un es esot atbildējis, ka esmu Totis. Nezinu, kāpēc tā. Nu tad mājās mani tā arī sauca, par Toti. Pēc tam dzīvē tas bija aizmirsies. Pirms četriem gadiem uztaisīju sev e-pastu. Nolēmu nedz savu vārdu, nedz savu uzvārdu nelikt. Uzrakstīju «Totis». Burtiski kopš tās dienas pa īstam sāku redzēt enerģētiskajā laukā notiekošo. No sākuma, ejot pa pilsētu, redzēju, kas kaiš cilvēkiem, kuri nāk man pretī. Gribējās pieiet klāt, raustīt aiz rokas un pateikt, ka viņš, piemēram, guļ uz ūdens āderes... Bet mani taču uzreiz par traku uzskatītu. Tagad es redzu tad, kad man vajag. Jaunībā jau noteicu radiem un draugiem, kur apkārt ir āderes. Toreiz kvalificēt varēju, neapgūstot, nelasot nekādu literatūru. Tikai pēc tam uz prakses pamata liku teoriju.

Sāku interesēties, kas tas Totis ir bijis. Leģenda vēsta, ka viņš bijis ēģiptietis, gudrības Dievs, kas attēlots piramīdās. Protams, es neesmu Dievs, bet arī es kaut ko zinu. Katru dienu attīstos.

— Var rīkstnieks spēj neitralizēt negatīvu starojumu?

— Prasmīgs rīkstnieks — jā. Bet mani ļoti uztrauc, kas tagad notiek Latvijā. Mūsu tēvu tēvi pratuši noteikt ūdens un uguns āderes. Ja bijis slikts starojums, mājas pamatos likts akmens, kas neitralizē negatīvu starojumu. Lika arī sienās pie kūtīm. Tad lopiņi labi jutās. Kad diagnosticēju, redzēju starojumu, bet tur, kur bija ielikts akmens, tas pazuda. Šodien rīkstnieki šādu paņēmienu brīvi interpretē, bet tam dažkārt ir traģiskas sekas. Liek akmeni nevis pamatos, bet līdzās mājai. Skatās, tiešām — akmens starojumu neitralizē, bet neviens neaizdomājas, kas notiks pēc trim četriem gadiem. Ja mēs paskatīsimies, tad redzēsim, ka pēc kāda laika mājas sienās rodas lielas plaisas, ko koka mājās saskatīt nevar. Vācijā pat viens profesors par to tiesājies. Mums arī līdz tam var nonākt.

Ideālā gadījumā rīkstniekam jāredz starojums, lai nepieļautu tādu kļūdu. Ja cilvēks nepareizi noteicis akas vietu, tā ir tikai saimnieciska problēma, kas izpaužas kā naudas zaudējums. 300 latu par rakšanu, un viss. Bet, ja rīkstnieks nepareizi noteicis mājas celtniecības vietu, tā jau ir milzīga atbildība.

— Kā izvairīties no tādām kļūdām?

— Jāiet kopā. Daudzi rīkstnieki uzskata citus par konkurentiem un domā, ka var iet vieni paši. Man nav nekādu problēmu aiziet ar kolēģiem un pārliecināties, vai tiešām viss ir kārtībā.

Uguns āderes glābj cilvēkus

— Vai pie jums vēršas daudz cilvēku? Vai nāk arī sabiedrībā pazīstamas personas?

— Jā. Bet tas nenozīmē, ka viņiem ir kādas prioritātes. Man visi ir cilvēki, un visi ir vienādi. Es neizglītoju savu maku. Ja cilvēks nevar samaksāt un saka paldies, arī nav ne vainas. Es dažreiz mēdzu jokot, ka esmu laimīgs vīrietis. Esmu bijis daudzu Latvijas sieviešu guļamistabās, nosakot, kur labāk likt gultu, protams.

— Ko cilvēkam dod uguns āderes?

— Tautas gudrība vēsta: tajās mājās, kur bezdelīgas vij ligzdas, neiesper zibens. Bezdelīgas ierīko savas ligzdas tieši virs uguns āderes. Mājas, kas ir uzceltas uz uguns āderes, ir pasargātas pret degšanu. Arī zibens nekad neiespers. Esmu pētījis tā saukto faraona lāsta iedarbību. Tie, kas mēģinājuši izlaupīt Tutanhamona kapenes, gājuši bojā. Tikai divi cilvēki palikuši dzīvi. Izrādās, viņi visu mūžu mita mājās, kuras atrodas uz uguns āderes...

— Nesen pasaule gandrīz vai juka prātā, lasot slaveno un skandalozo «Da Vinči kodu». Vai tā ir patiesība, kas tur rakstīts?

— Jā. Vienīgi Svētais Grāls nav fiziska lieta, kā tas ir rakstīts grāmatā. Tās ir augstākās zināšanas, kas palīdz vadīt enerģiju. Es arī rakstu par to grāmatu. Bet par to parunāsim pavasarī, kad tā tiks publicēta.