Pētot dažādu tautu paražas, var ievērot, ka pūram ir divi uzdevumi. No vienas puses, tas mēdz kalpot kā sievas ieguldījums kopīgas dzīves pamatā, no otras puses — kā sievas tiesa ģimenes īpašumā, kuru var izmantot visi ģimenes locekļi, taču laulības šķiršanas vai vīra nāves gadījumā tas parasti kalpo kā nodrošinājums sievietes turpmākajai dzīvei.
Dažās tautās par pūru jārūpējas līgavas tēvam (protams, kopā ar ģimeni), citās — arī nākamajai sievai pašai. Ja par pūru rūpējas arī sieva pati, parasti tam ir vēl viens uzdevums — pēc tā, cik pūrs ir bagāts, spriež par sievietes darba tikumu un mājsaimnieces spējām. Tāpēc kāzās pūru parasti apskata vīra ģimenes pārstāvji un daļu pūra sieva izdāvina vīra radiniekiem.
* Austrumu tautām oficiāls pūrs parasti neeksistē. Drīzāk otrādi — vīrs maksā sievas radiniekiem kompensāciju par to, ka atņēmis viņu ģimenei darba rokas. Kādreiz to sauc arī par sievas pirkuma naudu. Tāpat Austrumu tautas uzskata, ka vīrietim ir jāaprūpē sieva tā, lai viņai nekā netrūktu, un tas jādara arī tādā gadījumā, ja laulība tiek šķirta. Tikai tad, ja šķirtā sieva atrod jaunu vīru, agrākā laulātā saistības beidzas. Ir tradīcija, ka tēvam ir jāapdāvina meita ar zināmu naudas summu vai dārglietām, kuras viņa var uzskatīt par savu īpašumu vīra mājās.
Ebrejiem, piemēram, bija pat noteikts minimālais dāvājums, kuru, ja to nespēja sagādāt tēvs, sievietei piešķīra visa kopiena. Līdzīgas tradīcijas ir arī islāma valstīs. Te tēva dāvātas drēbes un dārglietas parasti ir vienīgais īpašums, pār kuru noteicēja ir tikai sieviete. Arī Ķīnā šāds tēva dāvājums ir sievietes varā, taču ir noteikts, ka vīrs to drīkst tērēt, ja runa ir par bērnu izglītību vai vecvecāku uzturu.
* Visplašāk pūra tiesības aplūko eiropiešu likumi. Te pūrs ir obligāta laulību sastāvdaļa. Sievietei bez pūra parasti nebija iespējas noslēgt laulību, tāpēc viens no veidiem, kā sodīt nepaklausīgu meitu, bija pūra atņemšana. Dižciltīgu meitu pūru parasti veidoja gan nauda un dārglietas, gan zeme. Dzimtcilvēku pūru — sadzīves priekšmeti. Pūrs parasti bija sievietes īpašuma daļa, kuru viņa saglabāja pat tad, ja neapprecējās un iestājās klosterī.
* Arī Latvijā ar pūru saistās svarīgi kāzu rituāli. Pūra jēdzienu atrodam jau senākajos zemnieku likumos. Domājams, ka sākotnēji pūrā varēja būt arī zeme un lopi, bet, tā kā vēlāk tas viss vairāk vai mazāk kļuva par muižnieka īpašumu, galvenā pūra daļa bija rokdarbi, kurus glabāja īpašā košā pūra lādē. To vidū bija palagi, galdauti, dvieļi, krekli, cimdi, zeķes, prievītes, villaines, saktas.
Spriežot pēc pūra aprakstiem, šie priekšmeti pūra lādē varēja būt simtos (300 cimdu, 400 kreklu, 500 palagu). Protams, būtu grūti iedomāties, ka to visu varētu pagūt izgatavot jaunā sieva. Pētnieki pieļauj, ka liela daļa pūra pārgāja no paaudzes paaudzē — jaunā sieva to tikai pielaboja un papildināja. Par to varētu liecināt arī tas, ka pēc tradīcijas meitas mantoja mātes pūru. Tomēr arī papildināšana prasīja lielu darbu, tāpēc pūra darināšanu meitenes sāka jau kopš bērnu dienām un izmantoja tam katru brīvo brīdi.
* Pūrs parasti tika izrādīts kāzās, un bija liels kauns, ja vīramāte to novērtēja par pārāk mazu vai arī secināja, ka cimdu raksti pūrā ir pārāk vienādi. Daļu pūra sieva izdāvināja vīra radiem, daļu ziedoja vīra mājas gariem, lai tie viņu pieņemtu. Īpaša loma pūrā bija baltajiem kāzu cimdiem. Ja pāris nodzīvoja visu mūžu laimīgi, tos deva laulātajiem līdzi kapā.
* Arī patlaban spēkā esošais Latvijas Republikas Civillikums nosaka, ka pūrs ir sievas īpašums pat tad, ja to lieto vīrs. Likums pat pieļauj, ka par pūrā dodamo kustamo mantu vīra un sievas radinieki var noslēgt līgumu un sieva vai vīrs divu gadu laikā var pieprasīt no sievas ģimenes pildīt pūra solījumu. Sieva zaudē pūru, ja precējusies bez pūra devēja ziņas. Sievas nāves gadījumā solīto pūru var pieprasīt vīrs, ja viņam jāaudzina mirušās sievietes bērni.