* Visplašāk pūra tiesības aplūko eiropiešu likumi. Te pūrs ir obligāta laulību sastāvdaļa. Sievietei bez pūra parasti nebija iespējas noslēgt laulību, tāpēc viens no veidiem, kā sodīt nepaklausīgu meitu, bija pūra atņemšana. Dižciltīgu meitu pūru parasti veidoja gan nauda un dārglietas, gan zeme. Dzimtcilvēku pūru — sadzīves priekšmeti. Pūrs parasti bija sievietes īpašuma daļa, kuru viņa saglabāja pat tad, ja neapprecējās un iestājās klosterī.
* Arī Latvijā ar pūru saistās svarīgi kāzu rituāli. Pūra jēdzienu atrodam jau senākajos zemnieku likumos. Domājams, ka sākotnēji pūrā varēja būt arī zeme un lopi, bet, tā kā vēlāk tas viss vairāk vai mazāk kļuva par muižnieka īpašumu, galvenā pūra daļa bija rokdarbi, kurus glabāja īpašā košā pūra lādē. To vidū bija palagi, galdauti, dvieļi, krekli, cimdi, zeķes, prievītes, villaines, saktas.
Spriežot pēc pūra aprakstiem, šie priekšmeti pūra lādē varēja būt simtos (300 cimdu, 400 kreklu, 500 palagu). Protams, būtu grūti iedomāties, ka to visu varētu pagūt izgatavot jaunā sieva. Pētnieki pieļauj, ka liela daļa pūra pārgāja no paaudzes paaudzē — jaunā sieva to tikai pielaboja un papildināja. Par to varētu liecināt arī tas, ka pēc tradīcijas meitas mantoja mātes pūru. Tomēr arī papildināšana prasīja lielu darbu, tāpēc pūra darināšanu meitenes sāka jau kopš bērnu dienām un izmantoja tam katru brīvo brīdi.