Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/14/9009910t1hba2d.jpg)
Pagājušajā nedēļā viena no Latvijas telekompānijām noslēdza parakstu vākšanas akciju, kurā runa bija par tā dēvētajām «nozagtajām brīvdienām», proti, par svētku dienām, kurām reizēm gadās iekrist nedēļas nogalē. Šogad ar šo lietu bijis paskarbi. Jāņu svinības šogad notika naktī no piektdienas uz sestdienu, 18. novembris bija sestdienā, Ziemassvētku nakts šogad būs naktī no svētdienas uz pirmdienu.
Šī telekompānija apgalvo, ka tā esot «nepamatota netaisnība», tā aicināja ļaudis parakstīt protesta papīrus, kuri bija izvietoti kādā pārtikas preču veikalā. Nepārsteidzošā kārtā parakstījās daudzi tūkstoši Latvijas iedzīvotāju — kam gan negribas papildu brīvdienu?
Baidos gan, ka šis savdabīgais protests izrādīsies gluži velts. Valsts iestādēs brīvdienu bīdīšana notiek jau ļoti sen, tā, piemēram, NATO laikā piešķirtās «brīvdienas» (ierēdņiem, protams, tās nebūs nekādas brīvdienas, taču cita veida darbus darīt laika nebūs noteikti) tiks pārbīdītas citur. Tas pats noticis arī citreiz.
Taču valsts un pašvaldības ierēdņi ir viena lieta, komercija ir pavisam kas cits. Jādomā, ka «Apollo» lasītāji būs pamanījuši, ka veikali Latvijā mierīgi strādāja arī nupat pagājušajā 18. novembrī. Kādā lielveikalā pārdevēja bija pavisam izbrīnīta, kad vaicāju, vai 18. novembrī veikals strādās. «Protams,» viņa atbildēja. «Cilvēki taču iepērkas.» Valsts svētku dienā bija slēgts pasts (lai arī ne visas pasta nodaļas) un bankas, taču iepirkties cilvēki varēja uz nebēdu.
Protams, cilvēciski var būt žēl to ļaužu, kuriem jāierodas darbā pulksten septiņos no rīta pēc Jāņu nakts svinībām, kuri spiesti atrasties darbā piecas minūtes pēc pusnakts Jaungada naktī. Kamēr vieni svin, citiem lemts dirnēt darbā.
Taču, no otras puses, jāatzīst arī tas, ka septiņos no rīta pēc Jāņu nakts svinībām un piecas minūtes pēc pusnakts Jaungada naktī tomēr ir pietiekami daudz cilvēku, kuriem rodas vajadzība aizskriet pēc cigaretēm vai piena pakas. Turklāt lielās svētku dienas pietiekami daudziem cilvēkiem ir brīvdienas, kuru laikā viņi var iepirkties arī plašāk.
Ļaudis, kuri strādā svētku dienās, var iedalīt divās kategorijās. Ir tādi, kuriem tas nav voluntārs lēmums. Cilvēki svētku dienās noziedzas pret citiem, tāpēc darbs ir policijai. Svecīte no Ziemassvētku eglītes reizēm nokrīt uz tepiķa, darbā nedrīkst nebūt ugunsdzēsēji. Televīzijas ziņas ļaudis vēlas skatīties arī svētvakarā, tur ir darbs žurnālistiem. Arī avīzēm jāiznāk nākamajā dienā pēc svētkiem (iemesls, starp citu, kāpēc Latvijā atšķirībā no pavisam civilizētām valstīm svētdienās un svētku dienās neiznāk laikraksti, nav žurnālistu slinkums, tas saistīts ar apstākli, ka šajās dienās nestrādā Latvijas Pasts, kas joprojām ir galvenais preses izplatītājs mūsu valstī). Šādu kategoriju ir visnotaļ daudz.
Otra kategorija ir ļaudis, kuri strādā tāpēc, ka priekšnieks tā lēmis. Diennakts veikals nav diennakts veikals, ja tas slēgts svētku dienās, tāpēc diennakts veikalos ļaudis strādā vienmēr. Arī citos veikalos galvenais īpašniekiem ir nevis atzīmēt kaut kādu tur svinamo dienu, bet gūt peļņu, ja 18. novembrī kāds vēlēsies pirkt zeķbikses vai jaunu televizoru, veikals būs gatavs viņam to pārdot.
Ir jau tādi cilvēki, kuri nevar sevi iedomāties svētku dienā dodamies uz lielveikalu, taču arī viņiem dienas vidū var pietrūkties piena, alus vai šokolādes, un tad labi vien ir, ka veikals strādā. Ir arī tādi cilvēki, kuriem pēc lieliem svētkiem nav ne mazākās vēlēšanās vairs brīdi pavadīt virtuvē, un tad labi vien ir, ka strādā arī restorāni un kafejnīcas. Un cik mūsu valstī ir cilvēku, kuriem tieši svētku dienā jāpabeidz viens vai otrs projekts, jo ārvalstu partnerim ir vienalga, ka 18. novembris ir valsts svētku diena? Mēs paši pieprasījām tirgus ekonomiku, un te nu ir viens no tās rezultātiem. Darbs neapstājas tāpēc, ka kāds nolēmis noteikt svētku dienu.
Cik var spriest, šī komerctelevīzija runā ne tik daudz par brīvdienu bīdīšanu, cik par kompensāciju darbiniekiem tajās dienās, kad brīvdiena iekritusi nedēļas nogalē. Grūti iedomāties, ka valsts pat uz mirkli sāktu domāt par jauna tarifa uzlikšanu komercijai, turklāt tirgus ekonomikā privātam uzņēmumam diktēt, kad tas drīkst un nedrīkst strādāt — nu nē. Ir gadījumi, kad valsts iejaucas komercijā, ja runa ir par cilvēka drošību (aizliegums pēc pulksten 22 pārdot alkoholiskos dzērienus ir piemērs), taču tādi gadījumi ir retāki, nevis biežāki. Jācer, ka ne vien valsts maizē strādājošiem, bet arī privātos uzņēmumos strādājošiem par darbu svētku dienās tiek maksāts vairāk, taču tas nedrīkst kļūt par likumu. Tas nozīmētu diktēt algas, un atvērtā tirgus ekonomikā tā nu gan nedrīkst. Savukārt pateikt, ka 18. novembrī un 25. decembrī viss būs aiz septiņām atslēgām, lai pilnīgi visi var baudīt ģimenes siltumu un mīlestību, — nu, runāsim atklāti, tas nav un nekad nebūs reāli.