Vecais zēns Caps

Kad ierodamies ciemos pie Capa un viņa saimniekiem, runcis laiskā solī panāk mums pretī, uzmet skatienu – sak'', kas te tādi atnākuši? – un, ziņkāri apmierinājis, garlaikots dodas atpakaļ uz savu guļvietu virtuvē.

Bikses līdz galam vaļā

Ieraudzījuši, kā viņš iekārtojas gulēšanai pielāgotajā kastītē, mums ar fotogrāfu sanāk smiekli. Jo Caps nevis saritinās kamolā, bet apsēžas kā vecs vīrs – muguru atbalstījis pret sienu, bet pakaļējās kājas plati iepletis, lai ir, kur palikt vēderam. Šādā pozā viņš ir piefiksēts arī vairākās fotogrāfijās, ko mums rāda Sandra. Uz dīvāna sēž viņas otra pusīte Andris Daņiļenko, bet netālu no viņa – Caps pozā, ko mājinieki iesaukuši bikses līdz galam vaļā.

Sandra stāsta, ka cienījamo vecumu sasniegušais runcis tagad daudz vairāk laika nekā jaunībā pavada guļot, taču pavisam apslincis neesot. Kad uznākot luste, izspriņģojot pa visu dzīvokli. Tomēr visbiežāk iekārtojoties uz platajām logu palodzēm, lai vērotu pasauli, paklakšķinātu apakšžokli, ieraugot koku zaros putnus, vai vienkārši tāpat pasnauduļotu. "Mūsu istabu logi ir vērsti pret dienvidiem, tāpēc jaukā laikā visu dienu iespīd saule, kas Capa kažociņu sakarsē tik ļoti, ka, viņu glaudot, gandrīz vai roku nevar pielikt. Uz balkona viņam īpaši nepatīk, taču, ja viņu palaižam zālītē lauku mājās Zvejniekciemā (tas ir noticis tikai kādas pāris reizes), viņš sastingst – pārvēršas par pieminekli."

Caps esot īsts istabas kaķis, tāpēc viņš nelabprāt uzturoties laukā, kā arī negribot braukt ar mašīnu. Ja, nonācis brīvā dabā, viņš aiz bailēm pieplokot zemei, tad, pārvietojoties uz četriem riteņiem, bļaujot nelabā balsī, turklāt vēl sametoties slikti ap dūšu. Mincim pat esot gadījies piekakāt un pievemt automašīnas aizmugurējo sēdekli, kaut iepriekš bijis iebarots ar speciālām tabletēm, kas paredzētas, lai dzīvniekam novērstu nelabas dūšas simptomus ceļojuma laikā.

Kundziņš uzvalkā un ar kaklasaiti

Sandrai jau kopš bērnības ļoti patikuši kaķi. Tiesa, pašai mājās neesot bijis neviena ņaudētāja, tāpēc spēlējusies ar kaimiņu peļu junkuriem. "Kad biju jau pieaugusi, draugi, zinot, ka vēlos mazu kaķēnu, nostādīja mani fakta priekšā. Viesojoties ģimenē, kur bija apbērnojusies kaķene, viens mazulis no metiena tika man. Draugi viņu ielika kastē un teica: lūdzu, ņem! Tā nu es ar pūkaino kamoliņu rokās braucu autobusā cauri visai Valmierai uz mājām," atceras Sandra un nosmej, kā Capa varējis sanākt ar tik melnu kažoku, ja viņa tēvs bijis balts angoras šķirnes runcis, bet mamma – īsspalvaina, balta kažoka īpašniece. "Toties Caps vienmēr ir ietērpts melnā uzvalkā, baltā kreklā un, kā smalkam kungam pieklājas, uzsējis arī kaklasaiti."

Divpadsmit gadu murrātājs bijis vienīgais lolojums ģimenē, tāpēc bijušas bažas, kā viņš uzņems Sandras un Andra meitiņas piedzimšanu. "Caps vienmēr ticis lutināts un apčubināts, bijis mūsu uzmanības centrā. Viņš nekad nav atstāts viens mājās pat ne uz diennakti, nemaz nerunājot par pāris dienām. Kad mēs ar Andri braucām ceļojumā uz Ungāriju, sarunājām manu mammu, lai pieskata Capu," stāsta Sandra. "Kad pārvedām mājās meitiņu, runcis viņu apskatīja, apošņāja un tad diezgan ilgi turējās no mazās pa labu gabalu. Gadījās arī, ka uzšņāca, bet tagad abiem ir ļoti ciešs kontakts. Nu Elīnai ir uzradies vēl kāds, kas uzklausa viņas, divarpus gadus vecas meitenītes, vāvuļošanu. Mazā savā valodiņā kaut ko stāsta, bet Caps viņu pacietīgi uzklausa, pa reizei ieslīgdams miegā."

Sandra domā, ka runcis sevi ir piepulcējis ģimenes pieaugušo pulkam. Kad Elīna esot nolikta gulēt, viņš uzreiz nolecot no palodzes un ar skaļu murr! paziņojot, ka tagad jāpievēršas viņam. Ka pienācis laiks pavakarēt trijatā. "Tad viņš izstiepjas visā augumā, vēderu augšā pasitis, un gaida, lai viņu paijājam un bužinām. Vispār jau, kamēr meitiņa ir augšā, mēs Capu īpaši nejūtam. Viņš ir kaut kur iekārtojies un guļ. Laikam jau veco zēnu nogurdina Elīnas aktivitātes."

Terapeits bez sertifikāta

Tagad melnais peļu junkurs vairs tik bieži kā jaunības dienās nemēdzot ieritināties pie cilvēkiem gultā, bet tāpat savureiz Sandra naktī pamostoties, kad Caps, visā augumā izstiepies, guļ viņai blakus. "Iepriekš viņš mēdza gulēt man uz krūtīm, bet mammai – uz kājām. Smējāmies – mūsu mazais terapeits bez sertifikāta. Tagad Caps ir kļuvis neatkarīgāks, labprātāk guļ savā kastītē."

Runcis īpaši lielus nedarbus neesot pastrādājis. Protams, ir ielaidis nadziņus dīvāna mīkstajā polsterējumā, ir pamēģinājis uzrāpties pa aizkariem līdz stangai, ir paplucinājis tapetes, kādu puķi nograuzis, bet tas viss lielākoties noticis agrā jaunībā. Šobrīd viņam prāts uz nebēdnībām nesoties tad, kad paēdis ko garšīgu. Palecoties, atsperoties ar pakaļējām kājām pret sienu un metoties skrējienā pa visām istabām. Uzvedas tā, it kā būtu septiņus gadus nometis no kamiešiem.

Bet kas tad ir Capa kārums? "Kauns pat teikt... Viņam delikatese ir nieres un vēl citi subprodukti, kurus šodien pat neiesaka kaķiem dot. Vēl garšo vistas fileja, liellopu gaļiņa, dažkārt iešņakstina gaļas konservus, kā arī sauso profesionālo barību," ar Capa ēšanas ieradumiem iepazīstina Sandra un piemetina, ka visiem ģimenē esot svēta lieta uzpasēt, lai runča ēdiena trauks vienmēr būtu piepildīts. "Dažkārt gadījies tā, ka vakarā attopamies – pag, vai Capam ledusskapī ir gaļiņa? Ja nav, simt punkti, ka viens no mums celsies un dosies uz veikalu. Paši sava vēderprieka dēļ diez vai vēlā vakara stundā būtu gatavi uz tādu varoņdarbu."

Vēl viens nesens gadījums Capa dzīvē ļoti spilgti apliecina, cik viņš daudz nozīmē saviem saimniekiem. "Nez kā runcis bija izsprucis no dzīvokļa un pazudis. To konstatējusi, staigāju pa pagalmu, saucu viņa vārdu, taču nesekmīgi – neviens neatsaucās. Tad izmisusi zvanīju Andrim, kas bija jau gandrīz aizbraucis līdz Zvejniekciema mājām. Padzirdējis, kas par lietu, viņš grieza mašīnu apkārt, lai atgrieztos Rīgā un piedalītos Capa meklēšanā. Tas, manuprāt, ir spēcīgs indikators, kas raksturo mūsu un kaķa attiecības.